Kari Ukrainā un Tuvajos Austrumos atrāvuši galu tik milzīgam naudas maisam, ka notiek tā, kā saka Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra vietnieks plānošanas jautājumos Uģis Norītis: “Neatlaidība un nekaunība nav latviešos ieprogrammētas īpašības, bet nauda aizsardzībai tik liela, ka skrējēju pēc tās ir ļoti daudz.”
Ikviens piekrīt tam, ka visam, ko izmanto karā un jo īpaši kaujās, jābūt ar augstāku kvalitāti nekā lietotajam ikdienā. Ne vien nosacītā lielgabala (raķetes, drona, kājnieku šaujamieroču), bet arī automobiļa vai karavīra apavu izjukšana kaujas laikā var novest pie zaudētas kaujas utt. līdz zaudētam karam. Tātad jādara viss iespējamais, lai karavīriem iedotā tehnika un aprīkojums izturētu maksimālas slodzes, kur maksimuma vērtība mainās atkarībā no tā, kādas slodzes spēj izturēt ienaidnieku rīcībā esošā tehnika un aprīkojums. Tiklīdz cilvēki piekrīt, ka tā jādara, viņi ir piekrituši, ka kara mantas maksā dārgāk nekā miera mantas. Nākamajā solī viņi izrādās piekrituši, ka tieši viņi maksās vairāk, bet maksās, paši par to gandrīz neko nezinot. Valstij taču ir ne vien tiesības maksāt savu pavalstnieku vietā un vārdā, bet arī pienākums glabāt kara noslēpumus, lai ienaidnieki nezina un baidās no tā, kādi resursi ir mūsu rīcībā.
Nupat paustie apsvērumi vedina uz to, cik lielu naudu var saraust tie, kuri tikuši pie militārajiem pasūtījumiem. Proti, tik lielu naudu, ka Latvijas uzņēmēji līdz šim bija pareizi sapratuši, cik veltīgi par to cīnīties. Citiem vārdiem sakot, dārgo preču un tāpat pakalpojumu tirgus jau bija sadalīts bez viņiem. Taču tieši tagad situācija ir kaut uz brīdi mainījusies. Militāro pasūtījumu kopapjomā gāžas iekšā tik daudz naudas, ka šis pieaugums vēl nav pilnībā sadalīts. Atliek šo brīdi izmantot tūlīt pat un pilnā mērā, jo tagadējās iespējas var pazust varbūt pat ļoti ātri.
Militāro pasūtījumu nauda Latvijā ir radījusi tādu mutuli, ko pamanījuši Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes domnīcā “LV PEAK” (LV PEAK) apvienojušies ekonomisti. Viņi uzņēmušies sniegt padomus pirmām kārtām Ekonomikas ministrijai, kā celt Latvijas uzņēmumu produktivitāti. Dažādi salīdzinājumi par Latvijas uzņēmumu tagadējo produktivitāti noveduši līdz atklājumam, ka vismaz dažos gadījumos, kas attiecināmi un militāro rūpniecību, uzņēmumu ienākumi uz vienu nodarbināto ir divreiz augstāki nekā apstrādes rūpniecībā vidēji. Tātad atliek visu rūpniecību pataisīt par militāro rūpniecību! Eiropas Savienības un NATO dalībvalstu pieteiktie militāro izdevumu pieaugumi ir daudzkārt lielāki par Latvijas iekšzemes kopproduktu. Vai tiešām Latvijai atliek kļūt par ieroču kalvi, lai sasniegtu labklājību? Vai tas principā iespējams, un ja jā, tad kā tieši? Domnīca saskaņoja pievēršanos aizsardzības rūpniecības izpētei ar Ekonomikas ministriju un Aizsardzības ministru un ķērās pie darba. Iegūto rezultātu publiskā prezentācija notika 2026. gada 28. maijā.
Latvijas iedzīvotāju skaits, iekšzemes kopprodukts un valsts budžets ierobežo pētījumu apjomu, bet vismaz ļauj uzturēt pētniecības iestāžu nomenklatūru, kurā ietilpst arī Ģeopolitikas pētījumu centrs ar direktoru Māri Andžānu (attēlā).
Viņa vēstījums tāds, ka aizsardzības industrijai kā jebkuram biznesam jābūt ar ilgtermiņa pieprasījumu. Taču tad nākas balansēt uz vēlmes, lai ilgtermiņā, bet vēl labāk beztermiņā turpinātos karš nosacītajā Ukrainā vai citur pasaulē, līdz kurienei varētu nonākt militārā produkcija no Latvijas. Diemžēl šāda balansēšana nemēdz turpināties ilgi. Nākas iekrist vai nu vienā grāvī - reālā karā, vai otrā grāvī - mierā, pie kura ainiņām M. Andžāns pakavējās. Viņš atgādināja par ļoti ilgu periodu Latvijas vēsturē no valsts neatkarības atjaunošanas 1990. gadā līdz Krievijas pirmajam iebrukumam Ukrainā 2014. gadā, kad “atkal atklājās, ka aizsardzība atkal jātaisa no nulles”.
“Atkal” šajā gadījumā nozīmē, ka Latvija 2014. gadā izrādījās turpat, kur 1990. gadā. Turklāt pirmie 10 gadi Latvijai NATO sastāvā bija pagājuši, nevis kāpinot, bet samazinot kaujas spējas svētā pārliecībā, ka tās pilnībā aizvieto NATO zīmols. Šo pārliecību ir attaisnojis fakts, ka Krievijas diktators Putins nolēma iebrukt Ukrainā, nevis NATO valstīs. Jo tālāk, jo skaidrāk parādās tas, ka Putins kļūdījies divkārši, gan iebrūkot Ukrainā, gan neiebrūkot NATO teritorijā. Tādā pašā mērā, kādā karš atmasko Krievijas militārās spējas, t.i., šo spēju trūkumu, tas apliecina arī NATO nespēju savaldīt militāri vāju kara noziedznieku. Tas ir NATO kauna pleķis neatkarīgi no tā, vai NATO politiku sauc par nevarēšanu, vai par negribēšanu.
Latvijai bija izdevība pavadīt gandrīz gadsimta ceturksni ar militārās tehnikas vajadzību tikai Daugavmalā 18. novembra parādē. Latvijai pietika ar tehniku, kas neizjūk ne krastmalā, ne transportēšanā no Ādažiem līdz Daugavai un atpakaļ. Šīm vajadzībām Latvija nevis pati lipināja lielgabalus no putuplasta un finiera, bet ar prieku pieņēma citu valstu armiju norakstītas tehnikas dāvinājumus. Gan dāvinātāji, gan dāvanu saņēmēji dzīvoja pārliecībā, ka lielgabali ne vieniem, ne otriem nav vajadzīgi karam, bet draudzības kopšanai un vēstures godināšanai. Kopš 2014. gada nāca nojausma, ka pasaule laikam nav tāda, kāda tā bija šķitusi kopš Padomijas sabrukuma. Bet arī tad vēl neradās skaidrība, kāda tad pasaule īstenībā ir un - galvenais - būs. Un kas jādara, lai ar militāru spēku tādā pasaulē noturētos.
Par Latvijas ieguldījumu Rietumu pasaules militārā spēka uzturēšanā stāstīja LU Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes lektors Mārcis Dzelme (attēlā).
Karš un arī gatavība karam no materiālo iespēju viedokļa prasa daudz vairāk nekā tikai lielgabalus u.tml. tehniku. Aizsardzības industriju mēdz iedalīt piecās pakāpēs no tieši kaujās izmantojamās tehnikas līdz, piemēram, buldozeriem un ekskavatoriem, kas nav speciāli pielāgoti, bet var labi noderēt tranšeju rakšanai kara laikā un laukā. M. Dzelmes sniegto datu apspriešana mudināja kara laikā sevišķi vajadzīgo preču sarakstu paplašināt līdz bezgalībai. Gan zāļu tablete (marle, plāksteris...), gan ūdens pudele tieši kara laikā var kļūt nesalīdzināmi vērtīgāka nekā mūsu tagadējā ikdienā.
Sašaurinot militāro rūpniecību līdz viennozīmīgi kaujās lietojamai produkcijai, tās ražošanā pamanīti 113 uzņēmumi ar 3 724 strādājošajiem un 782 miljonu eiro apgrozījumu, no kura 192 miljonus eiro devis eksports. Tāds ir kopsavilkums no uzņēmumu atskaitēm par 2023. gadu, kas varbūt jau maz ko liecina par militāro industriju 2025. un 2026. gadā. Taču diskusijās atklājās vēl cits iemesls, kāpēc ticamu datu nemaz nav. Proti, uzņēmumi nealkst afišēt savu līdzdalību militārās produkcijas ražošanā, un valsts viņiem devusi tādas iespējas saziņā ar Centrālo statistikas pārvaldi, kuras datus ņēmis un sapratis vai nesapratis M. Dzelme.
Uz “LV PEAK” pasākumu aicinātā Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle pauda, ka federācijas biedru - uzņēmumu apgrozījums 2024. gadā bijis 1,94 miljardi eiro. Taču tas nav apliecinājums, ka federācijas biedri pieteikuši tikai un vienīgi militāro produkciju. Savukārt tagadējās militārās produkcijas kroņa licēji - dronu ražotāji izveidojuši paši savu Militāro tehnoloģiju, dronu un robotikas asociāciju, par kuras seju izpilddirektora amatā kļuvis bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks.
