Saeimā līdz pieņemšanai otrajā lasījumā tikušie grozījumi likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” samazinās plašsaziņas līdzekļu skaitu no 4 236 līdz apmēram 42, kuru darbības regulēšanu pēc tam pārņemšot pilnīgi no jauna uzrakstīts mediju likums.
Ironiski, ka Latvijas attīrīšana no medijiem notiks, izpildot Eiropas Savienības direktīvu, kas nosaukta par Eiropas Mediju brīvības aktu (European Media Freedom Act, EMFA). Tas stājies spēkā 2024. gada 7. maijā, paredzot grafiku, pēc kura dažādiem šī akta pantiem noteikti atšķirīgi spēkā stāšanās brīži. Taču ES direktīvas izpildei vēl vajadzīgs, lai direktīvas prasības tiktu ierakstītas ES dalībvalstu likumdošanas normās. Latvija paredzējusi iekļauties ES direktīvas uzdotajos laika rāmjos tādējādi, ka grozījumiem likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” jāstājas spēkā 2028. gada 3. janvārī (aiznākamā gada pirmajā darba dienā). Lai aiznākamgad spēkā stājušos likumu varētu izpildīt, būs vajadzīgi arī Ministru kabineta noteikumi atbilstoši jaunievedumiem, ar kādiem likums “Par presi...” būtu jāgroza ja ne tagadējās Saeimas sesijas, tad tagadējās Saeimas pilnvaru laikā līdz gada nogalei. Latvijas pienākumi pret ES droši vien nepieļaus, ka likuma “Par presi...” grozīšana tiek aizmirsta jezgā ar Latvijas valdības atkāpšanos un divu dažādu valdību izveidošanas mēģinājumiem pirms un pēc Saeimas vēlēšanām.
Daudzi filozofijas un reliģijas virzieni postulē nāvi vai neesamību kā augstāko brīvības pakāpi. Šīs kosmiskā mēroga domas tagadējās Latvijas plašsaziņas līdzekļu sadaļā realizēsies divos veidos.
Pirmkārt, lieta grozās ap uzņēmumu uzskaites nacionālajām īpatnībām, kad uzņēmumu reģistrācijai naudas pietiek, bet vairs nepastāvošu uzņēmumu reģistrācijas dzēšanai naudas nav ne uzņēmējiem, ne valsts reģistriem. Tas attiecas uz visiem uzņēmumiem, starp kuriem mediji veido tikai mazu sadaļiņu.
Valsts ieņēmumu dienests gadu no gada publicē visu juridiski pastāvošo uzņēmumu sarakstu samaksāto nodokļu summu dilstošā secībā, kurā no apmēram 180 tūkstošiem vienību 100 tūkstošiem uzņēmumu nodokļu maksājumi ir nulle un vēl apmēram 50 tūkstošiem - nodokļu maksājumi vai pārmaksu atgūšana līdz 100 eiro gadā. Tātad uzņēmumi skaitās pastāvoši bez saimnieciskās darbības, uz kuras rēķina varētu izdzīvot kaut viens cilvēks. Valsts neuzdrošinās lielumā atkārtot 2002. gada manevru, kad automātiski tika dzēsta to uzņēmumu reģistrācija, kuri nepieteicās, ka vēlas pāriet no iepriekšējā uzņēmumu reģistra uz komersantu reģistru. Taču kopš tā laika fiktīvo uzņēmumu atkal kļuvis tik daudz, ka to dzēšana no uzņēmumu reģistra nomestu Latviju nosacītās Nigērijas līmenī uzņēmējdarbības indeksos pēc uzņēmumu skaita uz vienu iedzīvotāju. Jā, patiešām: 180-100-50=30 tūkstoši uzņēmumu (ieskaitot zemnieku saimniecības un valsts iestādes ar pašu ieņēmumiem - slimnīcas utt.) uz 1,8 miljoniem iedzīvotāju būtu daudz par maz. Citiem vārdiem sakot, tas ir daudz par maz kaut cik normālai saimniekošanai, ko Latvija slēpj, lai tās kritums uzņēmējdarbības reitingos nenovestu līdz kritumam kredītreitingos.
Taču to, ko valsts neuzdrošinās darīt lielumā, tā darīšot mazumā. Tiek izmantots tas, ka plašsaziņas līdzekļi kopš Latvijas Republikas atjaunošanas tiek uzskaitīti arī atsevišķi vēl bez tā, kā tiek uzskaitīti uzņēmumi, kam plašsaziņas līdzekļi pieder. Tāpēc faktiski neeksistējošo, t.i., atzīšanu vairs neprasošo plašsaziņas līdzekļu reģistrācijas dzēšanai nevajadzētu pasliktināt Latvijas tēlu. Iedomāsimies avīzes “Gaujas Ziņas” dzēšanu no preses izdevumu saraksta, kas nenozīmē SIA “Gaujas Ziņas” dzēšanu no uzņēmumu saraksta.
Otrkārt, runa ir par latviešu valodā runājošo un domājošo skaita sarukumu līdz tādam apjomam, kas spēj uzturēt labi ja 42 izdevumus. Pat ja tas ir pārspīlējums, tad no 4,2 tūkstošiem atlikušo izdevumu skaits tik un tā izradīsies tuvāks 42 nekā 420 vienībām. Likuma “Par presi...” grozījumus gatavojošajā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā no partijām atšķēlies deputāts Aleksandrs Kiršteins apgalvoja, ka nevis tikai skatījies, bet skaitījis preses izdevumus to pārdošanas vietās lidostā “Rīga” pēc to izdošanas valodas. Noskaidrojies, ka pārdošanā divi izdevumi latviešu valodā un 20 izdevumu svešvalodās. Kiosku skatlogi vizualizē latviešu valodā izdoto plašsaziņas līdzekļu mazskaitlīgumu arī pēc paskaidrojumiem, ka latviešu valodā producētie teksti pārcelti uz elektronisko vidi un cilvēki tos lasa savās viedierīcēs, nevis no papīra; un ka lokālos izdevumus no papīra viņi lasa savās dzīves vietās, no kurām vest šos izdevumus uz lidostu būtu finansiāli un tehniski absurdi.
Likuma “Par presi...” grozīšanas jēga tomēr ir skarbāka, nekā tikai preses izdevumu saraksta attīrīšana no neesošu izdevumu nosaukumiem. Uz iekļūšanu atjaunotajā izdevumu sarakstā pretendējošajiem izdevumiem nāksies pierādīt, ka tie cienīgi tikt vai nu pārreģistrēti, vai reģistrēti pa jaunu. Tiem būs jāaiznes uz mediju sarakstu uzturošo Uzņēmumu reģistru izziņa no Kultūras ministrijas, ka izziņas uzrādītājs ir “mediju pakalpojumu sniedzējs”, kas sniedz “mediju pakalpojumu”.
Evikas Siliņas valdībā akceptēto likuma “Par presi...” grozījumu projekta virzītāja ir Kultūras ministrija. Tāpēc “Neatkarīgā” jautāja šai ministrijai, kas tad ir mediju pakalpojumi un to sniedzēji birokrātiskā nozīmē. Pretendentiem uz mediju nosaukumu būtu labi zināt jau iepriekš, vai vispār vērts iet uz Kultūras ministriju.
ES instanču un tālāk Latvijas iestāžu apņemšanās vilkt robežas starp medijiem un ne medijiem ir jāuzņem ar izpratni, ka tā nav tikai politiķu un ierēdņu vēlēšanās apliecināt savu vajadzību un savu varu ar ierobežojumu noteikšanu. Tagad ar definīcijām jāaizvieto tas, kas atmiņā vēl labi palikušā pagātnē bija acīm redzams pats no sevis. Proti, bija redzama uz papīra iespiesta avīze vai žurnāls. Tādu pašu skaidrību deva pēc definīcijas dārga TV studija un apraidi ēterā. Kas to spēja uzrādīt, tas bija medijs. Atlika vērtēt medija izplatīto saturu, kas Latvijā vai citur pasaulē varēja izpelnīties sodus līdz pat medija slēgšanai.
Taču tagad vēl pirms satura rodas daudz neskaidrību par izdevuma formu. No cik liela blogeru kooperatīva sākas plašsaziņas līdzeklis internetā? Cik bieži jeb regulāri viņiem jāpublicē jauns saturs? Kādi vēl varētu būt nosacījumi, bez kuru izpildes sabiedriskie aktīvisti var vērsties valsts iestādes kā aktīvisti, bet nevar prasīt, piemēram, akreditāciju Ministru kabinetā? Vai sabiedriskie aktīvisti nevar aiziet pa joku partiju pēdām, piesakoties pa simts dažādiem medijiem un pieprasot akreditāciju Latvijas Ministru kabinetā tieši tāpēc, ka tas piemērots 100 cilvēku uzņemšanai? No otras puses, iedomājams ir ārzemju spiegs vai vietējais intrigants, kas piesakās par žurnālistu un bāž savu degunu visur, nemaz neapgrūtinot sevi ar žurnālista darba imitāciju.
Kultūras ministrija pagaidām nedeva saturiskas atbildes uz jautājumiem, kā tā šķiros īstos medijus un viltvāržus. Ministrija atkārtoja ES dokumentu latviskojumu, ka pakalpojums ir mediju pakalpojums, ja tam kopumā vai kādā to tā daļām ir mērķis ar jebkādiem līdzekļiem mediju pakalpojumu sniedzēja redakcionālā atbildībā piegādāt plašai sabiedrībai raidījumu vai preses izdevumu, lai informētu, izklaidētu vai izglītotu; attiecīgi, “mediju pakalpojumu sniedzējs” ir fiziska vai juridiska persona, kuras profesionālā darbība ir sniegt mediju pakalpojumu. Apliecinājums, ka medijs ir medijs, nav paskaidrojums, kas ir medijs.
Pagaidām par mediju atpazīšanas kritērijiem tika uzskaitīts tas, ka medijiem jābūt redakcionālai neatkarībai, sistemātiskai darbībai un sabiedriskām funkcijām. Tomēr šādu uzskaitījumu būtu labi turpināt ar viennozīmīgi konstatējumiem kritērijiem redakcionālajai neatkarībai utt., lai šādas neatkarības atzīšana vai neatzīšana nekļūtu atkarīga no to, cik patīkams vai nepatīkams medija neatkarības vērtētājam ir medija saturs: ja patīk, tad tas apliecina medija brīvību, bet ja nepatīk, tad tāds saturs ir nopirkts, pārdots vai kā savādāk uzspiests.
Kultūras ministrija ir apņēmusies darbu pie kritēriju formulēšanas turpināt, bet pagaidīs, līdz likums to liks izdarīt. Likuma “Par presi...” grozījumu projektā ir iekļauti pārejas noteikumi, ar kuriem likumdevējs uzdos Ministru kabinetam līdz 2027. gada 30. jūnijam noteikt mediju pakalpojumu kritērijus. Pēc tiem mediji varēs spriest, kurš medijs ir medijs Latvijas likumu izpratnē.
Kultūras ministrija sola, ka Ministru kabineta noteikumi izteikšot redakcionālās neatkarības, caurskatāmības vai darbības regularitātes u.c. kritērijus praktiskā līmenī. Tomēr Kultūras ministrija negrasās šos kritērijus pati arī lietot. Pēc ilgām diskusijām Saeimas komisija ļāva ministrijai no šāda pienākuma atkratīties un pirkt mediju novērtējumu kā ārpakalpojumu droši vien no Mediju ētikas padomes. Pašā likumā tas ierakstīts netiks, ja likumu pieņems tādā redakcijā, kādā to pašlaik tālāk virzījusi Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija. Taču valdībai būtu jāatpazīst, ko Saeima ar savu likumu gribējusi, un jāieraksta šī padome valdības noteikumos.
Mediju ētikas padome ir divdabis, kas, no vienas puses, skaitās nevalstiska organizācija, bet, no otras puses, ir dibināta ar Māra Kučinska valdības 2018. gada 27. novembra lēmumu un pārtiek no valsts finansējuma par valsts uzdevumu veikšanu.
Mediju atpazīšanas uzdevuma deleģēšanu mediju pārstāvniecībai viegli pieņemt, nepievēršot uzmanību loģiskai kļūdai, ko pieļāvusi Saeima. Proti, ka vispirms būtu jāveic arī to arī to mediju atzīšana par medijiem, kuru pārstāvji deleģēti padomē, lai viņi arī turpmāk drīkstētu būt padomē. Pirms tas nav izdarīts, nav nekādas Mediju ētikas padomes, kas drīkstētu šķirot medijus no ne medijiem. Taču savējie Saeimā un medijos bez nekādiem paskaidrojumiem atpazīst viens otru.
Mediju ētikas padomes izmantošana konkrētajā reizē asociējas ar ik pa laikam skolās uzplaiksnījušu praksi, ka administrācija no skolēnu vecākiem naudu vai ko citu neprasa un tai nav nekādas atbildības par to, ka naudas vākšanu noteikusi skolas vecāku sapulces padomes valdes sēde (uz kuru atnākuši labi ja divi cilvēki) u.tml. brīnumi. Arī plašsaziņas līdzekļu atzīšanā vai neatzīšanā var rasties situācijas, kurās politiķiem (kultūras ministram) un ierēdņiem būtu ļoti izdevīgi paslēpties aiz sabiedriskiem aktīvistiem, no kuriem pēc tam nevar prasīt ne politisku, ne disciplināru atbildību. Tas neizslēdz arī pretējus variantus, kad aktīvisti nodara gauži valdošajiem.
Līdz tam laikam, kad Mediju brīvības akta izpilde būs Latvijas liekos medijus izravējusi, Kultūras ministrija apņēmusies sagatavot pavisam jaunu likumu par medijiem. Tas “būs plašāks un sistemātiskāks mediju nozares regulējums, kas nodrošinās tā atbilstību mūsdienu faktiskajai mediju videi, tostarp ņemot vērā mākslīgā intelekta attīstību, globālo platformu ietekmi un digitalizācijas attīstību”.
