Latvijas valsts aparāta grēki tik lieli un smagi, ka to izpirkšanai par grēkāžiem noteikti divi Valsts kancelejas direktori pēc kārtas - Jānis Citskovskis jau sēž uz apsūdzēto sola un Raivis Kronbergs tiek gatavots tam pašam uzdevumam.
Aizejošajā nedēļā krita ne tikai Evikas Siliņas vadītā Latvijas valdība, bet arī Latvijas galvenais ierēdnis - Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs. Viņa atstādināšana kļuva par vienu no pēdējiem E. Siliņas darbiem pirms kļūšanas no pilnvērtīgas valdības vadītājas par atkāpušos jeb tehnisku darbinieku vadītāju, līdz kamēr Saeima atsūtīs viņas nomainītāju. Juridiski R. Kronbergs atstādināts uz vienu mēnesi ar atsauci uz Valsts civildienesta likuma 39. panta 4. daļu ar tādu atstādināšanas nosacījumu uzskaitījumu, pēc kuriem cilvēka reputācija pārvēršas pīšļos un putekļos: “Ja ierēdnis, pildot amata pienākumus, ir alkohola, narkotiku vai toksiska reibuma stāvoklī, kā arī citos gadījumos, kad ierēdņa neatstādināšana no amata pienākumu izpildes var kaitēt viņa paša vai trešo personu drošībai un veselībai vai sabiedrības interesēm.” Tāds uzskaitījums vainago konkrētību, ka pret R. Kronbergu uzsākts kriminālprocess un viņš uzprasījies uz vēl lielākām nepatikšanām - uz aizturēšanu, jo esot pretojies kriminālprocesuālām darbībām. Visticamāk, viņš mēģinājis traucēt viņa dzīves vai darba vietas pārmeklēšanai ar mērķi atrast pierādījumus apsūdzībai atbilstoši Krimināllikuma 318. panta 3. daļai “par valsts amatpersonas izdarītām tīšām darbībām, ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli, ja šīs darbības izraisījušas smagas sekas".
R. Kronbergs tagad nolikts uz tās pašas taciņas, pa kuru viņa priekštecis Jānis Citskovskis aizgāja līdz apsūdzēto solam divos gados. 2024. gada 10. aprīlī E. Siliņa atstādināja J. Citskovski no Valsts kancelejas direktora pienākumu pildīšanas uz pārbaudes laiku, bet uz apsūdzēto sola J. Citskovskis tika nosēdināts šā gada 6. aprīlī. Pa starpu J. Citskovskis lika lietā savas juridiskās zināšanas un informētību, lai prasītu atjaunošanu amatā vai kompensāciju par amata zaudēšanu. J. Citskovskis darbojās ne vien ar juridiskiem, bet arī ar publicistikas līdzekļiem - ar stāstiem par Latvijas valsts pārvaldes aparāta patieso dabu. Proti, ar stāstiem par to, kā politiķi un ierēdņi kampj labumus uz valsts (iedzīvotāju, nodokļu maksātāju) rēķina ar tādu sparu un izdomu, ka oficiālo dienesta pienākumu pildīšanai laika un spēka pāri paliek maz vai nemaz.
No vienas puses, apsūdzību celšana pret J. Citskovski un nupat arī pret R. Kronbergu apliecina, ka viss tā arī ir, kā J. Citskovskis stāstījis. R. Kronbergs varbūt turpinās šādus stāstus, ja izvēlēsies līdzīgu aizstāvēšanās taktiku. No otras puses, augstu amatpersonu padarīšanai par krimināllietu personāžiem jāparāda, ka patiešām notiek cīņa pret valsts varas ļaunprātīgu izmantošanu jeb ekonomiskajiem noziegumiem. Šeit atliekam malā amatpersonu privāto dzīvi, kas mēdz sapiņķēties tā, ka cilvēki vairs neredz citu izeju kā vardarbību.
Diemžēl fakts, ka viena amatpersona ar savas iestādes dotajām pilnvarām apsūdz citu amatpersonu vai amatpersonu grupas par noziegumiem, nedod skaidrību, kurš tādā gadījumā ir īstais, galvenais noziedznieks: vai apsūdzētais, vai apsūdzētājs dažnedažādu izmeklēšanas un tiesas instanču personā, vai arī abas šīs puses vienādas un atšķiras tikai ar to, kam kuro reizi izdevies izmantot valsts resursus konkurentu vai pat ienaidnieku iznīdēšanai ja ne fiziskā, tad juridiskā (vai mantiskā, vai reputācijas) nozīmē.
Ne latvieši, ne Latvijas valsts ne ar ko neatšķiras no citām tautām un valstīm. Visur skan varianti parunai, ka zaglis visskaļāk brēc “ķeriet zagli”. Taču to visu izdodas, bet daudzkārt neizdodas izvērtēt pat no laika distances. Notikumu gaitā to nevar izmērīt un salīdzināt, cik skaļi kurš kliedz un kāpēc kliedz tik skaļi. Varbūt cilvēks “kliedz” visskaļāk gan tiešā, gan pārnestā nozīmē tāpēc, ka viņam sāp, nevis tāpēc, ka viņš “zaglis” vai jebkāda cita veida noziedznieks.
Tieši tāpēc, ka jebkura salīdzināšana dod vairāk iemeslu šaubām nekā pārliecībai, cilvēki to vien dara, kā salīdzina, jo nonākšana pie pareiza salīdzinājuma ir gluži kā nonākšana Paradīzē.
Latvija nonākusi ne Paradīzē, bet tikai Eiropas Savienībā (ES), ļaujot vaļu tādiem salīdzinājumiem, ar kādiem J. Citskovskis nācis klajā 2023. gada 1. novembrī starptautiskajā konferencē “VID 30. Transformācija un ilgtspēja”. Ziņu arhīvi liecina par viņa toreizējām atklāsmēm, ka uzticēšanās publiskajai pārvaldei Latvijā esot zemāka nekā vidēji ES, tādēļ ir daudz jādara ar maziem ikdienas darbiem, lai vairotu sabiedrības uzticēšanos. Proti, esot “jāveido vienota un efektīva valsts pārvalde, jāpievērš uzmanība cilvēkresursu attīstībai, politikas un regulējumu kvalitātei, tāpat arī nepieciešama atbalsta funkciju centralizācija, vieda darba vide, kā arī inovāciju attīstība” utt. bez gala un bez malas vārdu plūdiem.
Valsts kancelejas direktora pienākumus J. Citskovskis sāka pildīt 2017. gada 7. aprīlī pāris dienas pēc tam, kad bija publiski apsolījies toreizējam Ministru prezidentam Mārim Kučinskim divu gadu laikā izpildīt trīs galvenos uzdevumus: “Pats svarīgākais uzdevums ir sākto reformu valsts pārvaldē turpināšana, tādējādi izvērtējot visas iespējas valsts pārvaldes stiprināšanai. Tāpat būtu jāveido tāda pārvalde, lai viņā būtu motivācija strādāt, bet svarīgākā ir birokrātijas mazināšana tajā.”
Brēcieni par birokrātiju un nepieciešamību to mazināt ir vadmotīvs E. Siliņas un viņas valdības publiskajām izpausmēm pēdējā gada vai pat ilgākā laika posmā. R. Kronbergs mazliet tomēr atšķīrās no J. Citskovska ar to, ka centās palikt malā no pašiem absurdākajiem solījumiem par birokrātijas mazināšanu. Pārāk jau nu uzkrītoša bija atšķirība starp viņa priekšteča kvēlajiem solījumiem un šo solījumu izpildi ne tikai divu, bet nepilnu desmit gadu laikā. Tik ilgi toreizējais galvenais ierēdnis tika algots par runāšanu, ka viņš darot kaut ko, kas īstenībā nav izdarāms bez ierēdņu skaita un algu samazināšanas. Viņa reālās darbošanās saturs jeb sekas bija nemitīga līdzekļu gādāšana ierēdņu skaita un atalgojuma, kā arī psiholoģiskā komforta palielināšanai. Jebkuras ministrijas vai vēl citu, kaut kādai nozarei piesaistītas iestādes ierēdnis var justies kā reālā darba varonis, ja salīdzina ar to tukšmuldēšanu, kas kļuvusi par īsto pamatu, kāpēc savas algas saņem apmēram 120 Valsts kancelejā nodarbināto. Kriminālpamatojumu piemeklēšana Valsts kancelejas direktoru sodīšanas rituāla izpildei ir šī paša stāsta kulminācija. Virs ierēdņu masas vidējā truluma kaut cik pacēlušies cilvēki nevar nepamanīt draudus, ka viņi līdz ar valsts resursiem aprīs pašu valsti. Kaut simbolisks sods kārtējam Valsts kancelejas direktoram dod viņiem vismaz psiholoģisku drošības izjūtu, ka kaut kādas robežas šai rijībai tomēr tiek uzturētas.
Valsts kancelejas (jeb tomēr valsts?!) slīdēšanu bezjēgā jau iepriekš ir iezīmējušas dzirksteles, kas pašķīda Valsts kancelejas direktoru nomaiņas gadījumos.
Valsts kancelejas direktors no 2015. gada septembra līdz 2017. gada martam bija no sabiedrisko attiecību nozares nākušais Mārtiņš Krieviņš. Viņam izraisījās profesionālas domstarpības ar tās pašas nozares darbinieci un vienlaicīgi M. Kučinska sievu. Kad M. Kučinskis valdības un turpat arī Valsts kancelejas ēkā ienāca, M. Krieviņš no tās izgāja uz Ceļu satiksmes drošības direkciju. Pamācošākais ir tas, ka Valsts kancelejā M. Krieviņš nonāca caur Valsts kancelejas paspārnē nodibināto Pārresoru koordinācijas centru. Tas bija un ir palicis tik reižu bezjēdzīgāks par Valsts kanceleju, cik reižu Valsts kanceleja bezjēdzīgāka par nozaru pārvaldības iestādēm. M. Krieviņš vadīja centru tik lieliski, ka izpelnījās uzticību vadīt kanceleju, bet, ejot projām no kancelejas, atstāja J. Citskovskim novēlējumu centru likvidēt. Protams, ka centrs turpina pastāvēt arī tagad, kaut pārsaukts par departamentu.
Pirms M. Krieviņa direktore no 2011. gada janvāra līdz 2015. gada jūnijam bija Elita Dreimane. Viņai nācās atstāt amatu pēc tam, kad Satversmes aizsardzības birojs anulēja viņas pielaidi valsts noslēpumam un toreizējais ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers biroja lēmumu apstiprināja.
Ilgu laiku no 2000. gada aprīļa līdz 2010. gada decembrim Valsts kancelejas direktore bija Gunta Veismane. Viņa atteicās no piedāvājuma palikt amatā uz trešo termiņu un atdeva amatu savai ilggadējai vietniecei E. Dreimanei.
Valsts kancelejas direktoru plejādi pārskatīsim tikai līdz Alvim Vītolam, kurš amatā bija no 1998. gada jūnija līdz 2000. gada martam, kad viņu no amata atstādināja Ministru prezidents Andis Šķēle. Tāda bija A. Šķēles reakcija uz sabiedrības reakciju uz ziņu, ka Ministru kabineta ēkas pagrabā iebūvēta pirts ar baseinu un kas nu vēl nepieciešams pilnvērtīgai atpūtai no pašaizliedzīga darba valsts un tautas labā. Izlaižam toreizējos stāstus, kā pirts būvējusies pati no sevis bez nevienas amatpersonas ziņas. Šo notikumu atrisinājumu avīze “Rīgas Balss” 2001. gada 18. jūnijā pasniedza zem virsraksta “No Valsts kancelejas padzītais Alvis Vītols labi iekārtojies”: “Strādājot Valsts kancelejā, Vītola alga bijusi Ls 847, savukārt Nodarbinātības valsts dienestā viņa alga kopā ar valdības līgumā noteikto samaksu veido Ls 980. Pie tam, Vītols jau divas reizes saņēmis prēmijas.”
Salīdzinājumam dati, ka par 2025. gadu, kas bija pirmais pilnais gads R. Kronbergam Valsts kancelejas direktora amatā, viņš deklarējis atalgojumu 97 066 eiro apmērā. Tas gandrīz septiņas reizes vairāk nekā par to pašu darbu maksāja A. Vītolam. Salīdzinājums paveicams ar aritmētiskām darbībām, pārejot no latiem uz eiro ar 847/0,7= 1 210 un no mēnešalgas uz gada algu 1 210x12=14 520. Finālā 97 066/14 520=6,7.
Jautājums, cik daudziem cilvēkiem Latvijā alga (par vienu un to pašu darbu!) septiņkāršojusies pēdējo 25 gadu laikā un vai tam kāds sakars ar barošanos no valsts siles? Vai visiem kaut tikai valsts sile kļuvusi septiņreiz dāsnāka - varbūt viņi tajā siles daļā, kur jāiztiek ar pavisam retām un šķidrām pabirām? Šie aprēķini jāņem vērā visiem, kuri sadomās pieteikties uz Valsts kancelejas direktora vietu. Kamēr attīstīsies jau tagad vislabāk baroto ierēdņu rijība, tikmēr turpināsies tradīcija remdēt sabiedrības dusmas ar Valsts kancelejas direktoru upurēšanu (simbolisku apēšanu reāli trūkstošo uzturlīdzekļu vietā).
