Ja Latvijas iedzīvotāji grib dzīvot tikpat labi kā Rietumeiropā, tad darba produktivitāte jādubulto no tagadējiem 52,4% no Eiropas Savienības vidējā rādītāja līdz šim vidējam rādītājam un tālāk līdz rekordiem, kādus spēj uzstādīt strādājošie ES bagātākajās valstīs.
Oficiālā versija par Latvija iedzīvotāju iespējām saražot divreiz vairāk preču un sniegt divreiz vairāk pakalpojumu nav tik prasta kā astoņu stundu darba dienas pagarināšana līdz 16 stundām. Cilvēkiem būtu jāstrādā nevis ilgāk, bet ar augstražīgāku tehniku un prasmēm, kas ļauj šo tehniku ekspluatēt. Daudzos gadījumos nosacījumu secība otrāda, ka galvenās ir prasmes. Valsts ir ar mieru tērēt naudu, lai apmaksātu gan jaunu iekārtu u.c. augstražīga darba nosacījumu ieviešanu privātos uzņēmumos. Ar plašu vērienu tas notiek kopš Latvijas iestāšanās ES, kas nozīmēja pieeju palīdzības fondiem. Eiropas bagātākās valstis iemaksā šajos fondos naudu ar cēlu mērķi, lai visas ES dalībvalstis kļūtu laika gaitā kļūtu vienādi bagātas. Taču laiks iet daudz ātrāk, nekā notiek labklājības izlīdzināšanās ES. Neapmierinātas ar to gan trūcīgās valstis jeb to iedzīvotāji, gan bagātās valstis jeb to nodokļu maksātāji, kas jūtas kā ūdens lējēji caurās mucās.
Lai aizbāztu vismaz dažus caurumus Latvijas “mucā”, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Produktivitātes zinātniskais institūts “Latvijas Universitātes domnīca LV PEAK” (LV PEAK) Ekonomikas ministrijas un Finanšu ministrijas uzdevumā veikusi pētījumu “Produktivitātes kāpināšana un ekonomikas transformācija”. Ministriju uzdevumu var izteikt arī konkrētāk. Runa ir par simtiem miljonu eiro, cik daudz valsts laika gaitā uzdāvinājusi uzņēmumiem, lai tie kļūst produktīvāki, konkurētspējīgāki utt. Ministrijas grib zināt, kādu galu šī nauda ņēmusi un - galvenais - ar kādiem nosacījumiem turpmāk piešķirt naudu, lai produktivitāte (vai darba ražīgums, ja kādam mīļāka vēl no padomju laikiem nākusī terminoloģija) patiešām celtos.
Pēdējais ES plānošanas periods, kura rezultāti sasniegti, iegrāmatoti un aplūkojami no laika distances, ilga no 2014. līdz 2020. gadam. Par šiem rezultātiem LV PEAK direktore Inna Šteinbuka (attēlā) teica skarbus vārdus:
-Apjomīgākie granti tika piešķirti programmas “Atbalsts jauno produktu ieviešanai” ietvaros. Lielākajai daļai [atbalstu saņēmušo] uzņēmumu rādītāji nav uzlabojušies arī attiecībā pret nozares vidējo sniegumu. Lūk, kāds nepatīkams secinājums. Daļa lielo grantu, īpaši ražošanas produktivitātes palielināšanai, neuzlaboja produktivitāti vairumam uzņēmumu. Bieži novērojama apgriezta sakarība, ka mazāki granti dod labākus rezultātus, bet ar ierobežotu ietekmi absolūtos skaitļos.
Vēlākie notikumi apstiprinājuši, ka valsts palīdzības izmantošanas manieres nav mainījušās tagadējā ES plānošanas periodā, kura laikā iekrita kovidtrakumi: “Pētot valsts atbalstu kovidlaikā, secinājām, ka bija ļoti daudz zombiju, kuriem valsts atbalsta saņemšana bija viņu biznesa plāns,” turpināja I. Šteibuka.
LV PEAK pētījuma prezentācijā iesaistītā Ekonomijas ministrijas Analītikas dienesta vadītāja vietniece Irita Kornete-Līva sarunā ar “Neatkarīgo” pēc šī pasākuma apliecināja, ka valsts palīdzība uzņēmumiem apaugusi ar tik daudzām birokrātiskajām procedūrām, ka uzņēmumi izvairās šādu slogu uzņemties.
Proti, valsts uz palīdzības mērķu nesasniegšanu, kas konstatēja jau sen kopš LV PEAK jaunākā pētījuma, reaģē ar aizvien lielāku daudzumu prasību palīdzības saņēmēju atlasē un palīdzības naudas izlietošanas izsekošanā, nonākot līdz tam, ka uzņēmēju tēriņi, kuros jāieskaita ne tikai nauda, kļūst lielāki par palīdzības apjomu. Rezultātā palīdzību pat neprasa tie, kuri patiešām grib modernizēt ražošanu, palielināt ražīgumu utt. Tā viņiem pārāk liela slodze, ja vienlaicīgi jāmaina ražošanas vai kāda cita katram uzņēmumam atbilstoša darbošanās kārtība un par šīs kārtības maiņu un rezultātiem jāatskaitās nepārskatāmi plašam valsts iestāžu un ierēdņu pulkam. Palīdzību prasa tie, kuri specializējušies palīdzības naudas apgūšanā un atbilstošo atskaišu producēšanā. Tādējādi kārtējā konstatācija, ka palīdzības naudas izlietošana nav devusi rezultātus, noved pie kārtējā mēģinājuma situāciju labot, prasot vēl vairāk dokumentu no uzņēmējiem. Tā ritenis veic nākamo apgriezienu, palīdzības apsaimniekošanas dokumentu producēšana nostiprinās kā patstāvīga uzņēmējdarbības nozare.
Tas, ka ierēdņi it kā zina un saprot, pie kā viņu darbošanās novedusi, nebūt nemaina viņu darbošanās saturu un centību savu algu atstrādāšanā. Par to, cik grūti arī ierēdņiem savas algas nopelnīt, stāstīja Finanšu ministrijas pārstāve Gunta Līdaka. Viņa jāatšķir no plašāk pazīstamās Kultūras ministrijas darbinieces Guntas Līdakas, tāpēc LV PEAK pasākuma dalībniece jāuzklausa un jāparāda:
-Strādājot ar plānošanas dokumentiem, mēs (tieši es) savā darbā saskaramies ar to, ka stratēģija ir forša, ka tālāk nāk Nacionālais attīstības plāns un dažādi rīcības plāni. Manā pārziņā ir informācijas tehnoloģiju joma, bet es nezinu, kurš dokuments tajā ir galvenais plānošanas dokuments, jo dokumentu ir daudz, un tie nav savilkti kopā. Ir ļoti grūti orientēties, pat strādājot valsts pusē, nemaz nerunājot par otru pusi - par sabiedrību, lai sabiedrība varētu no visa tā kaut ko saprast.
Pārspīlējums būtu palikšana pie diviem apgalvojumiem.
Pirmais, ka visa uzņēmējdarbības nauda izšķiesta bez nekāda labuma reālajai uzņēmējdarbībai, ja neskaita nozares, kas apkalpo atskaišu producēšanu. To uzskaitījums jāsāk ar Vecrīgas krogiem, kuros bieži tiek panāktas vienošanās par palīdzības naudas apsaimniekošanu. Tajos apmeklētāji samaksā krodziniekiem, krodzinieki - namīpašniekiem utt. Tālāk seko nozares, kas apmierina naudas čaklāko apsaimniekotāju vajadzības pirkt automašīnas, celt mājas, doties ceļojumos...
Otrais, ka visa nelietderīgi iztērētā nauda iztērēta ar jau sākotnēju nodomu šo naudu ražošanas modernizācijā neieguldīt. Tikpat labi var sacīt, ka nauda tika ieguldīta ieguldīšanas pēc. LV PEAK pasākums izgaismoja to, ka nav vienprātības par kārtību, par kritērijiem utt., lai izvēlētos palīdzības saņēmējus atbilstoši prasībai, ka valsts (vai Latvijas valstij uzticētai ES) naudai jādod vislielākais valstiskais labums. Šis labums nav izsakāms tik vienkārši kā uzņēmuma peļņa vai zaudējumi. Standartsituācija ir sadursme starp vislielāko ieguldījumu atdevi Rīgā un Pierīgā no vienas puses un nepieciešamību uzturēt dzīvību Latvijā vēl tālāk par Pierīgu, lai Rīga paliktu valsts galvaspilsēta. Ja izputēs valsts, tad Rīga zaudēs galvaspilsētas funkcijas un ienākumus, kuros galvaspilsētas statuss konvertējas.
Nav viennozīmīgu atbilžu arī par to, kā pareizi sadalīt palīdzības naudu citos aspektos. Viens no jautājumiem ir par naudas dalīšanu starp nozarēm, kuras plēšas par prioritāro nozaru nosaukumiem. Piešķirt šādu nozaru goda nosaukumus valstij vieglāk nekā naudu, tāpēc mēdz gadīties tā, ka nosaukumu piešķir naudas vietā. Tādējādi rodas daudzie, savstarpēji pretrunīgie plānošanas dokumenti, uz kuriem norādīja G. Līdaka. Pēc tam naudu sadala tā, lai varētu atskaitīties, ka katrai nozarei kaut kas iedots ticis un tādējādi katrs dokuments ievērots.
Pāri nozaru dalījumam ir uzņēmumu dalījums lielos, vidējos un mazos, kur katrai grupai savi argumenti, kāpēc atbalsts pienākas tieši tai. Vēl ir arī dalījums vecos uzņēmumos un jaunos uzņēmumos vai pat uzņēmumu pieteikumos, kuru dibināšana tiks pabeigta tikai tad, ja valsts dos naudu pret solījumiem saražot to, ko vēl neviens pasaulē nav saražojis. Nikni strīdi uzplaiksnī par to, vai atbalsts eksportējošiem uzņēmumiem ar “airBaltic” priekšgalā nav Latvijas nodokļu maksātāju naudas dāvināšana ārzemniekiem, kuri tiek pie lētākām precēm (pie Latvijā ražotiem biezpiena sieriņiem Lietuvā vai Igaunijā lētāk nekā Latvijā) un pakalpojumiem.
Latvijas valsts un ES nepretendē uz vienīgo lomu ražošanas modernizācijā, kādu savulaik ar "kolektivizāciju" un "industrializāciju" uzņēmās Padomija. Oficiāli skaitās, ka valstu lomai privātsaimniekošanas iekārtā jābūt pieticīgai. Latvijas valstij vajadzētu būt modernizācijas procesu priekšgalā ne ar investīciju apjomu, bet ar labiem paraugiem šādu investīciju veikšanā. Ja labu paraugu trūkst, tad to vietā jāizmanto sliktie paraugi, mācoties no valsts to, kā nevajag darīt.
