Latvija šonedēļ apņēmās atdot pēdējās bikses un kreklu, lai sargātu ne tikai sevi, bet galvenokārt NATO un Eiropas Savienības ārējo robežu bez jautājumiem, kas iekšā tam, ko mēs sargājam.
Saeima 26. martā ar 80 balsīm par un 12 nebalsojušiem deputātiem grozīja Valsts aizsardzības finansēšanas likumu, kas tagad nosaka, ka valsts aizsardzībai no nākamā gada jāpiešķir naudas summa atbilstoši 5% no attiecīgajā gadā prognozētās iekšzemes kopprodukta (IKP) vērtības. Likumprojekts tika iesniegts un likums pieņemts ar atsauci uz NATO dalībvalstu pagājušā gada lēmumu palielināt aizsardzības budžetus tik tiešām līdz 5% no IKP, taču jāizdara tas laikā nevis līdz 2027., bet līdz 2035. gadam. Varam iedomāties tādu NATO kara plānu, ka Krievija iebruks Latvijā 2027. gadā, bet līdz zobiem bruņotā Latvija karos uz NATO robežas līdz 2035. gadam, kamēr arī citas NATO dalībvalstis pienācīgi apbruņosies un ieradīsies kara laukā. NATO kopīgie spēki sakaus ienaidnieku!
Latvijas aizsardzības budžeta palielinājums izriet no diviem apstākļiem. Pirmkārt, garantēt NATO robežu neaizskaramību atteikušās Amerikas Savienotās Valstis. Varbūt tāpēc ASV prezidents Donalds Tramps sācis karu Irānā, lai visai pasaulei parādītu, ka šāda atteikšanās nav viņa untums (vājprāts, kalpošana Krievijai u.tml.), bet reāls ASV militārā spēka, t.i., nespēka novērtējums. Otrkārt, Krievija jau izmanto ASV nespēku, ir iebrukusi Ukrainā un visu laiku sola doties tālāk pāri NATO robežām.
Jautājums, ko likt pretī Krievijai spējīgas Eiropas valstis. Neviena valsts nevar pastāvēt, ja tā pat vārdos atsakās sargāt savas robežas. Bet vai tās spējīgas izpildīt to, ko saka? Kā to pārbaudīt jau pirms kara sākuma?
NATO izcelsme māca, ka vajag paziņot par iespējami daudzu valstu savstarpējām garantijām aizstāvēt vienai otru, jo tādas garantijas rada brīnumu - vienā mirklī palielina katras dalībvalsts militāri spēku līdz visas savienības spēkam. Ar tādu - jau tūkstošiem gadu piekoptu - triku pietika 1949. gadā, lai no iebrukuma Eiropā atteiktos Padomija. Taču gadus septiņdesmit vēlāk no Padomijas izkūņojusies Krievija nolēmusi pārbaudīt, vai 1949. gada paziņojums par militārās savienības dibināšanu tomēr nav bijis blefs. Starp Krieviju un NATO jeb kādu no NATO dalībvalstīm joprojām nav īsta kara, no kura NATO atgaiņājas ar kārtējo paziņojumu. Tātad ar paziņojumu par apņemšanos veselus desmit gadus no vietas palielināt, palielināt un palielināt savu dalībvalstu militāros budžetus. Tālāk seko dalībvalstu atskaitīšanās, ka tās šos budžetus patiešām palielina.
Lai gan ienaidnieka baidīšanai tiek rādīta savienības dalībvalstu spēku summa, ne sabiedrotie, ne to ienaidnieki neizlaiž no acīm šīs summas saskaitāmos kā kaut cik pārbaudāmus pamatojumu paziņotajai summai.
Latvijas mēģinājumi pārliecināties par savu statusu būt savienības, nevis tukšuma robežai, lielā mērā sakrīt ar jautājumu, vai aiz Latvijas ir Vācija. Tas kopā ar paskaidrojumu, ka sauszemes robežas starp Latviju un Vāciju nav. Ja pārejam no ģeogrāfijas pie vēstures, tad visu cieņu Polijai kā principiālai Krievijas pretiniecei kopš abu valstu un tautu parādīšanās uz vēstures skatuves un neviens te nav aizmirsis somu spožo uznācienu Ziemas karā. Paldies Baltijas valstu okupācijai vismaz par to, ka šo valstu nepietiekamā saliedētība 1940. gadā tā kā būtu apzināta un pārvarēta. Tomēr ar visu to bailīgi ielaisties karā tajā frontes pusē, kurā Vācija nebūtu spējīga iesaistīties ar kaut desmito daļu no tā spēka, ar kādu tā uzprasījās uz sakāvēm divos pasaules karos. Ak, cik labi būtu, ja šīs sakāves būtu devušas vāciešiem vairāk prāta, bet nebūtu atņēmušas visu spēku.
Pirms kara par valstu un cilvēku gatavību karot liecina pazīmes, kuru tulkojums var izrādīties aplams. Tomēr pēc kaut kādām pazīmēm vadīties nākas. Militārais budžets ir būtiska pazīme, jo tas apliecina cilvēku gatavību atdot naudu, ko būtu bijis iespējams izlietot derīgām un patīkamām lietām. 26. martā par aizsardzības budžeta palielināšanu balsojušais Latvijas Republikas Saeimas absolūtais vairākums lieliski apzinājās zaudētās iespējas apsolīt ļoti daudziem Saeimas vēlētājiem daudz, ko patiešām varētu apmaksāt ar simtiem miljoniem eiro un kopš 2030. gada ar vairāk nekā miljardu eiro gadā. Šie skaitļi attiecas uz pieaugumu aizsardzības budžetam, kur miljardi eiro jau tagad tiek ieguldīti.
Aizsardzības izdevumu pieauguma rādītājiem valstīm ir jāapliecina, ka tās var paļauties viena uz otru. Lūk, ar kādiem aizsardzības izdevumu 2026. gada rādītājiem miljardos eiro un procentos var apmainīties Latvija un Vācija:
| Izdevumi | Pieaugums eiro | Pieaugums % | % no budžeta | |
| Latvija | 2,2 | 0,9 | 69,2 | 12,2 |
| Vācija | 93,5 | 26,4 | 39,5 | 17 |
Dati ņemti no Latvijas un Vācijas Finanšu ministriju pārskatiem. Vācu dati dokumentā, kurā jāatver tabula nr.3.
Kari nenotiktu, ja to rezultātus varētu izskaitļot no salīdzinājumiem starp valstu kopējā spēka (iedzīvotāju skaits, IKP u.tml.) un militārā spēka rādītājiem sadalījumā pa karavīru, tanku un vēl daudzu citu kaujas vienību skaitu. Balstoties uz šādiem aprēķiniem, Padomija 1940. gadā uzbruka Latvijai un patiešām nokārtoja Latvijas padošanos dažās stundās, bet Krievija 2022. gadā uzbruka Ukrainai un izrādījās smagi pārrēķinājusies.
Vācija pati uzprasījusies, lai tās militāros izdevumus pareizinātu ar koeficientu 0,X atbilstoši tam, cik liela nozīme piešķirama Vācijā populārajiem iebildumiem pret jebko, kas palielina valsts militāro spēku. Tāds, lūk, ieguvums no demokrātijas, ka tā rāda reālistisku ainu par cilvēku gatavību cīnīties vai padoties, bet no tā paša arī zaudējumi, jo padošanās runas kairina iekarotājus. Konkrētajā reizē kairina Krieviju samīt Latviju kā 1940. gadā, bet šoreiz ar pārliecību, ka Krievija neuztrieksies tādai Vācijai, kādai Padomija uztriecās 1941. gadā un kāda Vācija bija pat vēl 1944. gadā, kad fronte atkal atgriezās pie tās robežām.
Aktuālais notikums ir tracis ap Vācijas nodomu materializēt aizsardzības budžeta pieaugumu eiro bundesvērā dienošo skaita pieaugumā pat ar pieļāvumu, ka papildinājumu nāksies vākt iesaukšanas kārtībā. Taču tā kļuva par lapseņu pūžņa bakstīšanai līdzīgu darbību. Lapseņu lomā vecāko klašu skolēni, kas izgāja protesta demonstrācijās pret iesaukšanu armijā, lai gan nekādas iesaukšanas pagaidām nav.
Atbilstoši pērnā gada 5. decembrī pieņemtajam likumam, vīriešu dzimuma jauniešiem būs nevis obligāti jāiet dienēt, bet obligāti jāatbild uz vēstuli ar jautājumu, ko viņi domā par dienēšanu. Tūlīt pat uzradās aktīvisti, kas atbildēja nevis pa pastu, bet ar demonstrāciju plakātiem pilsētu ielās un tālāk caur plašsaziņas līdzekļiem, kuri šo plakātu saturu piegādāja Vācijas valsts iestādēm un visai pasaulei.
Plašsaziņas līdzekļi pacentās atklāt ne vien plakātu saukļus kā slēdzienus, bet arī domu gaitu līdz šiem slēdzieniem. Tātad aprunājās ar tiem, kuri paši pieteicās par demonstrāciju organizētājiem. Šajā reizē uzzināsim, ko atbildējuši Šmuels S. un Selma K. no Berlīnes un Eliass no Hamburgas. Berlīnieši ir atklājuši sevi ne vien vārdos, bet arī ar dubultportretu. Līdz ar to trijotne kopumā izskatās šādi:
Eliass atzīstas, ka “mums ir bailes no militarizācijas, bailes no kara. Tas ir iemesls, kāpēc mēs liekam tik lielas cerības uz skolēnu streiku”. Tāpat nobijusies ir arī Selma, pēc kuras domām vienīgais pamatojums militārā budžeta palielināšanai būtu tāds, ja naudu novirzītu patvertņu un bunkuru ierīkošanai.
Jaunieši, kas lepojas ar savu sabiedrisko aktivitāti, neiedomājas par to, ko viņi darīs pēc izrāpšanās no bunkuriem jau okupācijas varas pārņemtā teritorijā. Vai sarīkos nākamo protesta demonstrāciju par okupēto zemju iedzīvotāju tiesībām? Protams, ka tādu ākstību vairs nebūs. Selmai ceļš uz harēmu, ja Vācija būs kļuvusi par Afganistānas provinci, vai uz pāraudzināšanas nometni pie ķīniešiem, varbūt pie ziemeļkorejiešiem. Krievi nenāk ar tik uzskatāmiem nākotnes simboliem, bet toties ar bagātīgu, gan vācu, gan krievu pusē saglabātu atmiņu stāstu krājumu par Vācijas okupāciju 1945. gadā.
Vēl jo skaidrāka Eliasa un Šmuela nākotne, kurus viena pļauka padarīs gatavus uzvilkt jebkuru uniformu un doties par lielgabalgaļu. Šis vārds "Kanonenfutter" lietots atstāstītajās publikācijās, kamēr nav atrasti jauni vārdi, kā apzīmēt tos, kurus sūta uz kaujas lauku tāpēc, lai viņu iznīcināšana prasītu no ienaidnieka vienu dronu. Te vietā nodeldētais teiciens “prātam neaptverami”, ka jaunieši atsaucas uz saviem klasesbiedriem - bēgļiem no dažādu karu vietām, bet nav no šiem biedriem uzzinājuši par to, kā iekarotāji izmanto iekaroto teritoriju iemītniekus vai svešo cilšu locekļus par vergiem, kam jākalpo kungiem arī karā.
Nav gluži tā, ka neviens Vācijā vairs nezinātu vēstures reizrēķinu. Abās publikācijās parādīts, kā žurnālistu mēģinājumi jauniešiem par to atgādināt atsitušies kā zirņi pret sienu. Prātojumu par to, ka Eiropas atbruņošanās (nepietiekama apbruņošanās) atdotu Krievijai Ukrainu un tālāk Poliju, Šmuels atvaira ar Latvijā vēl neieviestas modes vārdiņu “vatabautisms” no angļu “Whataboutism”. Tajā ieliktā jēga latviski izritināma ar vārdiem “bet kā ar X?”. Tā ir norāde uz propagandas stratēģiju, kurā abas puses uz apsūdzībām reaģē ar pretapsūdzībām, nevis piedāvā skaidrojumu vai aizstāvību pret sākotnējo apsūdzību. Līdz ar to jārunā ne vairs par to, kurš kuram uzbrucis, piemēram, Krievijas un Ukrainas karā, bet par to, kā kurš nodarbojas ar “vataboutismu”. Tāpēc Šmuels vairs nevarot tikt skaidrībā, kurš kuram Ukrainā uzbrucis. Līdzīgi izsakās arī Eliass, ka “diskusijas par iespējamo demokrātijas aizstāvēšanu ar ieročiem es uzskatu par ļoti abstraktām”; te puisis nonāk pretrunā ar sevi, jo iepriekš taču teica, ka ir nobijies, bet ir dumji baidīties no tā, ko pats sauc par "ļoti abstraktu".
Šādi runāt, runāt un runāt iespējams bez gala, līdz gals pienāk tiem, kurus demonstratīvi nošauj vai pakar, sasit vai atspārda. Tādu konkrētību pārējie pieņem pat ar atvieglojumu, ka beidzot skaidrs, kas kurš ir un kas nu būs.
No vienas puses labi, ka nekāda agresija no Vācijas Latvijai nedraud. No otras puses slikti, ka var iznākt cīnīties vienā frontes pusē ar tādiem, kuri vismaz vārdos deklarē, ka neaizstāvēs ne citus, ne sevi. Nākas paļauties uz cilvēku pašsaglabāšanās instinktu, ka varbūt īstu briesmu brīdī viņi atmetīs pašiznīcināšanās saukļus.
Ar aizsardzības finansēšanas likuma grozīšanu kā pašsaprotamu lietu Saeima ļoti atšķīrās no vācu Bundestāga, kur par militārā dienesta likumu plēsās ilgi un skaļi līdz balsojumam, kurā likumu atbalstīja tikai divas koalīcijas partijas pret trijām opozīcijas partijām. Visticamāk, ka pēc tam šis partijas pielika savu roku, t.i., organizatoriskās iespējas, lai tas, ko politiķi teica parlamentā, tiktu atkārtots uz ielām skolēnu izpildījumā. Latvijā neviens nav ne iepīkstējies pret 2023. gada 5. aprīlī pieņemto Valsts aizsardzības dienesta likumu, kas nosaka pienākumu dienēt valsts aizsardzības dienestā katram Latvijas pilsonim - vīrietim viena gada laikā pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas. Pagaidām pienākuma pildīšanas iespējas ir ierobežotas ar to, ka pilnu kapacitāti Valsts aizsardzības dienests plāno sasniegt 2028. gadā. Tad dienestā būs 4 000 vietas militārajai apmācībai 11 mēnešu programmā un vēl citas vietas Zemessardzes un rezerves virsnieku programmās.
Ļoti grūti noturēties uz robežas starp apņēmību karot un lielīšanos kļūt par varoni nākamajā karā. Pēc skaļām runām var sekot smaga izgāšanās neatkarīgi no tā, uz kādiem iepriekšējiem kariem var atsaukties tautas un cilvēki, ka viņi patiešām braši cīnījušies. Līdz pat naktij uz 2022. gada 24. februārī ukraiņi nezināja un savā starpā strīdējās par to, kā tad būs, kad sāks lidot lodes, krist lādiņi un ienaidnieki nogalinās jebkuru, kurš nav paguvis aizmukt. Kad tas notika, tad vairāki miljoni cilvēku no Ukrainas aizbēga, bet vairāki simti tūkstošu cilvēku notur fronti līdz šai dienai.
