Latvijas Atjaunīgās enerģijas alianse (LAEA)ar kampaņu “Savā zemē sava enerģija” mēģina panākt tik lielu sabiedrības atbalstu elektrība ražošanai no vēja, lai nākamās Saeimas un pašvaldību deputātu kandidāti vairs nemēģinātu tikt kārotajās vietās ar uzstāšanos pret vēja parku būvi.
Kampaņas nepieciešamību apliecināja sakritība, ka vienā un tajā paša laikā 25. februāra rītā, kad LAEA kampaņu pieteica, Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija pieņēma tālākai izskatīšanai Saeimā prasību ierakstīt likumos aizliegumu vēja elektrostaciju izbūves aizliegumu visā Baltijas jūras piekrastē, “ņemot vērā šo būvju neatgriezenisko ietekmi uz ainavu, dabas vērtībām, piekrastes mežu teritorijām, tūrisma nozari, valsts drošību un vidi kopumā”. Šie paši vārdi dažādās secībās, papildinājumos, izgreznojumos un lokalizējumos jau ir sarindoti dažnedažādos aicinājumos un prasībās attiecībā uz praktiski visu Latvijas teritoriju. Vairākās pašvaldībās tie iecelti vietējās teritoriālās plānošanas dokumentu rangā. Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministra Raimonda Čudara lēmums šāda veida vārdu virkņu dēļ daļēji apturēt Bauskas un Preiļu pašvaldību teritorijas plānojumus sacēlis spārnos visas pašvaldības, t.i., Latvijas Pašvaldības savienības (LPS) amatpersonas. Ministra un LPS sarunas iestrēgušas tur, ka puses spēj sarunāt ne vairāk kā sarunu turpināšanu.
LAEA pasākuma ievadrunā asociācijas valdes priekšsēdētājs Alnis Bāliņš (attēlā) gan uzskaitīja vēja enerģijas izmantošanas dotos “burkānus” (labumus), gan vicināja Latvijas atpalicības pātagu salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju, kā arī ar visām citām Eiropas labklājības valstīm, kuru labklājību mēs gribam, bet vēja elektrostacijas negribam.
Pēc tam A. Bāliņam pievienojās vairāki citi vēja enerģijas izmantošanas piekritēji.
Tradicionālajam stāstam par lēto enerģiju no bezmaksas vēja tagad nākuši klāt argumenti par ģeopolitisko situāciju, kuras dēļ jāmeklē drošāki un pieejamāki enerģijas avoti nekā pēdējos gadu desmitos iecienītā dabasgāze. Pavisam jauna vēsma ir atsauce uz Ukrainu, kuras energosistēma ir viens no galvenajiem jeb varbūt pat pats galvenais mērķis Krievijas tālās darbības ieročiem, ar kuriem tiek šauts pāri frontes līnijai. A. Bāliņš Latvijas kartē parādīja, ka praktiski visa elektrība tiek saražota hidroelektrostacijās no Pļaviņu HES līdz Rīgas HES un tālāk divās Rīgas termoelektrostacijās. Varam iedomāties šausmīgu ienaidnieku, kas sagrauj Pļaviņu HES dambi, izraisa ūdens vilni, kas sagrauj arī Ķeguma un Rīgas HES dambjus un tad trīskāršā vilnī sasniedz un apdzēš Rīgas TEC krāsnis. Ar tādu elektrības ražošanas apjomu, kas atliktu šķeldas termoelektrostacijās, saules parkos un vēja parkos, Latvija atgrieztos 19. gadsimtā. Latvijā vēl tikai būvēšanas stadijā iezīmējušies divi vēja parki ar jaudu, kas atbildīs šīs enerģētikas apakšnozares 21. gadsimta standartiem.
Tālāk seko stāsts par Latvijas atpalicību vispirms jau Baltijas mērogā. Latvijai ir viszemākie mērķi vēja enerģijās pārvēršanā elektrībā un arī šādi mērķi nav sasniegti. Šīs atpalicības skaitliskās vērtības tādas, ka Latvijā uzcelto vēja elektrostaciju kopējā jauda 2026. gada sākumā sasniegusi tikai 0,13 gigavatus (GW) no 1,5 GW, kurus vajadzētu sasniegt līdz 2030. gadam. Toties Lietuvā ir uzstādīti 2,5 GW jeb 42% no mērķa, bet Igaunijā - 0,7 GW jeb 24% no mērķa.
Šajā vietā jāfiksē ļoti būtisks uzdevums LAEA, ja tā patiešām grib piešķirt savai kampaņai saturu un jēgu. Proti, jāizskaidro, kāpēc lietuviešu milzīgie, vismaz salīdzinājumā Latviju, ieguldījumi un sasniegumi nav izpaudušies elektrības cenu pazeminājumā. NordPool biržas dati rāda, ka 25. februārī elektrības salīdzināmā pamatcena pirms katrai valstij atšķirīgajiem elektrības piegādes tarifiem un nodokļiem bija vieni un tie paši 133,84 eiro par megavatstundu (MWh). Igaunijai šis pats radītājs bija 132,06. Uz šodienu, 3. februāri noteiktās, cenas vēl trakākas: Latvijai un Lietuvai 175,30, Igaunijai 169,61 eiro/MWh. Visas šīs cenas ir rekordi, t.i., antirekordi NordPool biržas cenošanas zonā, kas aptver lielāko daļu Eiropas. Tik tiešām nebūtu jēgas tērēt naudu, zemi un citus resursus, ja būtu tā, kā pirmajā brīdī izskatās, ka šādi darbi elektrības cenas nepazemina.
Viena no LAEA pasākuma sastāvdaļām bija prezentācija, kas parādīja tagadējos sabiedriskās domas skaitliskos raksturojumus attiecībā uz vēja enerģijas izmantošanu. Pētījumu aģentūras “Norstat” tagadējie dati tādi, ka atbalstu vēja parku celtniecībai izteikuši 44% aptaujāto. Tas ir uz pusi mazāk, nekā bija tad, kad šādai celtniecībai vēl nebija nekādas konkretizācijas. Tad “atbalstāmo elekroenerģijas iegūšanas veidu sarakstu vainago vēja elektrostacijas,” kā “Neatkarīgā” informēja 2008. gada 23. maijā.
Par atbalsta sarukuma iemesliem iespējami vairāki skaidrojumi. Ar pētījuma rezultātiem iepazīstinājusī Ilze Jankovska lika uzsvaru uz cilvēku dabu atbalstīt daudz ko tikai tik ilgi, kamēr labā un atbalstāmā lieta neuzliek nekādus pienākumus, neizraisa sekas utt. Konkrētajā gadījumā atbalsts sarūk no 44% atbalstītāju vēja elektrostacijām kaut kur Latvijā līdz 38% atbalstam vēja parkiem tajā novadā, kur respondents dzīvo, un līdz 21% viņa mājokļa apkaimē. Un otrādi: 56% aptaujāto neatbalstītu vēja parku attīstību savas mājas apkaimē, 36% - savā novadā, bet kopumā Latvijā - 26%. Tātad ir Latvijā potenciāls, kas ar saukļiem pret vēja parkiem izmantojams nonākšanai pašvaldību domēs un Saeimā.
A. Bāliņš pauda, ka vēja parku pretinieki noskaņojumu pret vēja parkiem drīzāk paši rada nekā tikai izmanto. Viņš teicās pamanījis, ka sabiedriskā doma seko līdzi kampaņām, nevis svārstās savā nodabā. Ja tā, tad arī LAEA kampaņai ir izredzes būt efektīvai.
A. Bāliņam pievienojās biedrības “Zaļā brīvība” pārstāvis Maksis Apinis, norādot, ka par vēja turbīnām var dzirdēt daudz mītu, un tas ir saistīts ar dezinformāciju, kas, kā norādīts NATO ziņojumos, tiek apzināti izplatīta no “Kremļa", t.i., no Krievijas. “Kā dabas aizsardzības eksperts varu uzsvērt, ka vēja turbīnas ir viens no videi draudzīgākajiem elektroenerģijas ražošanas veidiem,” galvoja M. Apinis.
LAEA kampaņā iesaistījās arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktore Ieva Jāgere ar pamatojumu, ka viņai grūti piesaistīt Latvijai investorus, kamēr elektrības cenas šeit augstas un saražotais elektrība apjoms var izrādīties nepietiekams energoietilpīgu objektu novietošanai Latvijā. Kā redzējām, elektrības cenas Latvijā un Lietuvā vienādas, taču Lietuva tik un tā priekšā investoru pievilināšanā ar elektrības ražošanas apjomu un reklāmas saukli, ka viņi piegādās investoriem ne vispār elektrību, bet “zaļu” elektrību. Šajā ziņā vēja parku pamanāmība ir priekšrocība attiecībā pret Latvijas hidroelektrostacijām. To elektrība tikpat “zaļa”, taču tās saplūdušas ar apkārtni, jo kādreizējā nožēla par Staburaga applūdināšanu palikusi iepriekšiepriekšējās paaudzes atmiņās. .
Jāpiekrīt I. Jāgeres sacītajam, ka “iniciatīva ‘Savā zemē sava enerģija” bija jāsāk jau pirms pieciem gadiem - tad mēs šobrīd redzētu vairāk vēja parku un veiksmīgāk konkurētu ar kaimiņvalstīm.” Protams, ka izlietu ūdeni nesasmelsi un zaudētu laiku neatgūsi, bet, no otras puses, labāk vēlu nekā nekad.
