Četrus gadus kopš Krievijas 2022. gada 24. februāra iebrukuma Ukrainā šī kara beigas un rezultāti tikpat neskaidri kā iebrukuma dienā.
Karš ir sistēma, kas pati par sevi spētu pastāvēt neierobežoti ilgi. Karš turpinās nevis par spīti, bet tieši pateicoties briesmām un šausmām, bailēm un sāpēm. Jo lielāki kara dēļ nestie upuri, jo vairāk cilvēki grib tos attaisnot ar savu uzvaru. Jo vairāk viņi grib uzvarēt, lai atriebtos, jo vairāk baidās no atriebības, ja uzvarēs ienaidnieks. Tomēr visi iepriekšējie kari kaut kad un kaut kā ir beigušies. Karu beigas diktē karam pieejamo resursu trūkums, kas atklājas kādu laiciņu pēc tam, kad pēc visiem racionālajiem apsvērumiem karam jau iepriekš būtu vajadzējis beigties. Bet karš tomēr ir turpinājies apmēram tāpat, kā pa stāvu nogāzi ūdenī iegāzies cilvēks var nenogrimt uzreiz, bet vēl laiciņu slīdēt pa ūdens virsu (kā to var redzēt un piedzīvot ūdensatrakciju parkos), līdz kamēr izsīkst slīdēšanā pa nogāzi uzņemtais ātrums. Taču kādā brīdī ātrums beidzas un cilvēks pazūd zem ūdens. Var sabrukt fronte, var sabrukt vara vai valsts, ko šī fronte sargā. Var nomirt, karu laikos parasti tikt nogalināts cilvēks, kas vienā frontes pusē bijis galvenais resurss kara turpināšanai. Tas viss var notikt karā starp Krieviju un Ukrainu kaut šodien tajā skaitā arī tāpēc, ka beidzies uzmanības resurss. Cilvēki var pārāk paļauties uz to, ka šī diena līdzināsies jebkurai citai kara dienai, kādu tūlīt būs sakrājies 4 x 365 + 1 (no garā 2024. gada) = 1 461. Ar šo skaitli dalījumā 1/1461 var izteikt varbūtību, ka šodien tik tiešām notiks pavērsiens, pēc kura par Krievijas un Ukrainas karu vajadzēs rakstīt pavisam savādāk nekā tagad, vadoties no pirmajiem četriem kara gadiem.
Sākums Krievijas agresijai pret Ukrainu datējams jau ar 2014. gada 20. februāri, kad Krievija sāka Krimas aneksiju un, nesaņēmusi nekādu pretsparu ne no Ukrainas, ne no citām valstīm un organizācijām, kam būtu vajadzējis uzturēt starptautisko kārtību, drīz vien iebruka arī Donbasā. Krievijas sāktais karš tajā reizē tika apslāpēts ar Ukrainas teritoriāliem zaudējumiem un pamieru. Kopš 2021./2022. gada mijas Krievija demonstrēja gatavību pamieru pārkāpt. Kā bieži vien šādos gadījumos, armijas vienību savilkšana pie agresijai izvēlētās valsts robežas tika papildināta ar šaudīšanos pāri robežai. Ar 2022. gada 22. februāra plkst.21:23 aģentūras LETA arhīvā datēta ziņa “Apšaudēs Ukrainas austrumos kritis ukraiņu karavīrs”, bet arī tad vēl gribējās ticēt un cerēt, ka militārā spēkā demonstrācija paliks tikai arguments kaut kādās diplomātiskajās spēlēs.
23. februārī Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš mierināja Latvijas sabiedrību, tajā skaitā un visvairāk droši vien pats sevi, ka “Krievija var veikt uzbrukumu Ukrainas teritorijai, bet tālākā attīstība, uzturēšanās Ukrainas teritorijā, nav iespējama”, jo Krievijai neesot pietiekamas militārās un ekonomiskās jaudas karošanai Ukrainā, nemaz nerunājot par karošanu citās teritorijās. No Latvijas nevienam “nevajadzēs mukt”, jo mēs atrodamies NATO kolektīvās aizsardzības sistēmā. Šie vārdi attiecās uz to, ka cilvēku bēgšana no Ukrainas tobrīd jau bija sākusies.
23. februārī Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs pieteica došanos uz Ukrainu un 24. februārī plkst. 06:58 aģentūra LETA atsaucās uz viņu, ka Ukrainas galvaspilsētā Kijivā (rakstīts “Kijevā” atbilstoši pareizrakstībai, kāda bija Latvijā palikusi kopš padomju laikiem) ir dzirdami attāli sprādzienu trokšņi. “Pati Kijeva lēnām mostas, bet, protams, es domāju, ka gan Ukrainai, gan Kijevai, gan Eiropai, gan mums tā ir pamošanās pilnīgi jaunā skarbā realitātē,” sacījis E. Rinkēvičs. Un vēl tālāk: “Ukrainā notiekošo šobrīd nevar dēvēt citādi, kā vien par karu. Diemžēl izskatās, ka karš būs ļoti asiņains un tiešā vai netiešā veidā skars arī Latviju.”
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš tajā dienā sasauca valdības ārkārtas sēdi, par kuras galveno darba kārtības punktu tika pieteikta gatavošanās bēgļu uzņemšanai no Ukrainas.
Pirmo plašāko skatījumu uz kara sākumu Ukrainā “Neatkarīgā” sniedza 2022. gada 27. februārī zem virsraksta “Vai 2022. gads atkārtos 1939. gadu, kad sākās Otrais pasaules karš?” Pakārtot šim lielajam jautājumam nācās jautājumu, vai ar Ukrainu notiks apmēram tas pats, kas 1939. gadā bija noticis ar Poliju.
Tobrīd nācās brīdināt, cik maz cauri kara dūmiem saredz pat tie, kuri šajos dūmos darbojas, tajā skaita mēģina kaut ko saskatīt. Piemēram, Latvijas preses savulaik jaudīgākais izdevums “Jaunākās Ziņas” 1939. gada 2. septembrī bija nodrukājušas, ka Polijas galvas pilsētā “Varšavā valda patriotiska sajūsma, kas izpaužas lielās manifestācijās, bet citādi Varšavas ikdienišķajā dzīvē līdz šim nav jūtamas sevišķas pārmaiņas”. Vēl dažas turpmākās dienas par karu Polijā varēja izteikties tikpat pretēji, kā līdz 2022. gada 27. februārim par karu Ukrainā bija izteikušies Krievijas un Ukrainas propagandisti.
Paralēles starp 1939. un 2022. gadu arī tādas, ka Anglijas un Francijas kara pieteikumi Vācijai izklausījās daudz iespaidīgāk nekā ekonomiskās sankcijas, ar kādām ASV un Eiropas Savienība draudēja Krievijai. Bet vēl dažas dienas vēlāk Polija sabruka. 6. septembrī “Jaunākās Ziņas” bija tādas, ka “pie Krakovas vārtiem vācieši”, bet poļi mēģina turēties, gaidot franču un angļu uzbrukumu Zigfrīda līnijai, t.i., vācu nocietinājumiem uz robežas ar Franciju. Tad atkal pagāja dažas dienas un poļu gaidas it kā pat tika piepildītas, taču 9. septembrī jau “Varšava pirmā kaujas līnijā”. 11. septembrī tika rakstīts, ka Polijas valdība vairs nav galvaspilsētā, bet pārcēlusies uz nelielu pilsētiņu Pinskas purvos, no kuriem vēlāk iemuka Karpatu kalnos. 12. septembrī tika pieminēti poļu pretuzbrukumi. 15. septembrī informēja, ka Ļvova aplenkta un sākusies mobilizācija PSRS rietumu apgabalos. 16. septembrī Varšavā sākušās ielu cīņas. Bija atlikušas dažas dienas līdz Polijas valsts pastāvēšanas beigām. 18. septembrī “Jaunākās Ziņas” 1. lpp. rakstīja, ka “vācu un padomju pārstāvji šodien satiekas Brest-Ļitovskā, lai galīgi nospraustu vācu un padomju demarkācijas līniju”.
Tas šķistu pašsaprotami, ja Ukrainā būtu atkārtojies Polijas 1939. gada variants. Tiklīdz kļuva skaidrs, ka tas nu gan neatkārtoties, tā darba kārtībā nonāca Ziemas karš - Padomijas uzbrukums Somijai, kuru somi sākotnēji spoži atvairīja, taču tomēr visai drīz bija spiesti pirkt savas valsts tālāko pastāvēšanu par lielu teritoriālo zaudējumu cenu. Ziemas karš ilga no 1939. gada 30. novembra līdz 1940. gada 13. martam. No šodienas raugoties, arī šis orientieris izbrāķēts, t.i., ukraiņi to izbrāķējusi jau sensenos laikos.
Toties pavisam nesen karš Ukrainā ilguma ziņā pārspēja Lielo Tēvijas karu no 1941. gada 22. jūlija līdz 1945. gada 8. maijam. Šis laika posms bija sastāvdaļa Otrajā pasaules karā. Jau padomju propagandā tika izmantots Tēvijas kara pārrēķins no gadiem uz 1 418 dienām. Tāda laika ilguma mērīšana no 2022. gada 24. februāra aizveda līdz pat šim gadam, līdz 12. janvārim. Šie aprēķini par labu Ukrainai, pat ja tā nav spējusi tik ilgā laikā sakaut Krieviju. Tomēr Krievija spējusi vēl mazāk, ja salīdzina ar Padomiju, par kuras mantinieci Krievija pieteikusies. Lai gan Padomijai karš bija sācies ar lielām nepatikšanām, tomēr 1 418 dienās tā bija spējusi karu pabeigt ienaidnieka galvaspilsētā Berlīnē. Krievijai tagad otrādi. Tās iekarojumus Ukrainā šķiet ticami norakstīt uz uzbrucēja priekšrocībām kara sākumā, bet pēc tam Ukraina daudz vairāk teritoriju atguvusi nekā zaudējusi.
Krievijas sāktais karš Ukrainā tagad jau salīdzināms ar abiem Pasaules kara rangā ieceltajiem kariem. Lielā mērā tā sekošana tradīcijai uzskatīt Eiropu par pasaules centru un ignorēt karus, kuri eiropiešus skāruši gandrīz tikpat maz, cik eiropiešu 20. gadsimta kari skāruši pārējo pasauli.
Ilguma ziņā karam Ukrainā vēl ir kur stiepties līdz Otrajam pasaules karam no 1939. gada 1. septembra līdz 1945. gada 2. septembrim. Alternatīvas versijas par šī kara sākumu nosauc nacistiskās Vācijas armijas uzvaru pār Čehoslovākiju 1939. gada martā vai Japānas iebrukumus 1937. gadā Ķīnā un 1931. gadā Mandžūrijā, pat ja vairums eiropiešu, bet tāpat arī vairums citu pasaules daļu iemītnieku, Ķīnu no Mandžūrijas neatšķir. Sava jēga arī divu pasaules karu apvienošanai vienā karā, kam pa vidu pamiera periods garāks, bet ne principiāli garāks par laika posmu starp Krievijas 2014. gada un 2022. gada iebrukumiem Ukrainā.
Vēsture nav devusi cilvēkiem garantijas, ka tajā ir atrodams šablons jebkuram karam u.c. notikumiem, kuru beigas jau iepriekš uzzinās tas, kuram pietiks prāta (laika, erudīcijas, uzziņas materiālu) atpazīt īsto šablonu starp citiem šabloniem. Nē, jārēķinās un pat jālepojas ar to, ka mums vienmēr ir iespēja piešķirt vēsturei vēl nebijušus zigzagus un tādējādi jaunus šablonus, ko pārcilāt mūsu pēctečiem.
Nākotnes atvērtība vēl nebijušajam neļauj pilnīgi viennozīmīgi pateikt “jā” vai “nē” arī par to, “vai 2022. gads atkārtos 1939. gadu" ar precizējošo norādi uz Otro pasaules karu. Tātad uz ļoti lielu karu. Vispār zināmais, ka šāda kara izvēršanās nav notikusi tik ātri kā 1939. gadā. Rietumeiropas valstu un ASV vadītāji to pasniedz kā savu panākumu. Viņi, lūk, ar ieroču un naudas piegādēm Ukrainai nav ļāvuši Krievijai tikt tālāk par Ukrainā novilkto frontes līniju, bet nav arī satracinājuši Krievijas diktatoru Putinu līdz atomieroču lietošanai. Tādai domu gaitai atrodams bīstams precedents Vācijā pēc Pirmā pasaules kara. Tur varu ķeizaram atņēmušie politiķi kā savu galveno panākumu pasniedza tautai to, ka novērsuši okupācijas karaspēka iesoļošanu Vācijā. Diemžēl vācieši šo priekšrocību izmantoja revanšisma ieroču kaldināšanai un ielaidās karā, kura rezultātā vācieši ne divkāršā, bet daudzkāršā mērā piedzīvoja (tajā skaitā masveida nāvju veidā piedzīvoja) to, ko nozīmē pārvērst savu zemi par kara lauku un nonākt okupācijā.
No Vācijas piemēra mācība, ka izvairīšanās no radikāliem risinājumiem var novest pie daudzkārt radikālākiem risinājumiem. Pavisam vienkārši sakot, izvairīšanās sakaut Krieviju Ukrainas teritorijā ar ukraiņu rokām, ja tajās būtu ielikts pietiekami daudz ieroču, var novest pie nepieciešamības karot savā teritorijā ar savām rokām. Bija vajadzīgi gandrīz četri gadi, lai NATO militārajā organizācijā apvienoto valstu vadītāji apjēgtu nepieciešamību gatavoties karam kaut tādā versijā kā atpirkšanās no kara ar ieroču ražošanā ieguldītu naudu. Taču no ieročiem maza jēga valstīs, kuru iedzīvotājiem labais tonis plašsaziņas līdzekļos lielīties, ka viņi nav nekādi slepkavnieki un vai nu nekaros nekad, nekā un ne par ko, vai karos tikai tik ilgi, kamēr īstu karu nevar atšķirt no datorspēles: kamēr uz galvas nekrīt lādiņi un neierodas ienaidnieki, kas sadauza datorus un sejas datorspēlētājiem.
Ticēsim, ka ukraiņi spēs nopelnīt mieru ar slavu, ka viņi neļauj ar sevi slikti apieties. Taču Eiropā daudzas vietas, kur cilvēkiem kā uz pieres rakstīts, ka viņi pakļausies jebkuram ar pistoli, nazi vai vienkārši ar gatavību sist un spert. Tas provocē uz varas pārdalīšanu, no kuras arī Latvijai un tās pamatiedzīvotājiem būs grūti palikt malā.
