Ja kāds mēģina apgalvot, ka Latvijā nav mediju karteļa, neticiet. Latvijā darbojas mediju kartelis, un šā karteļa sarga loma ir iedalīta Latvijas Mediju ētikas padomei. Savukārt kaislīgs atbalstītājs un šādas shēmas veicinātājs ir pati valsts Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) personā, iestrādājot “konkursa” nolikumā, ka tikai un vienīgi Latvijas Mediju ētikas padomes biedri un arī asociētie biedri tiek pie valsts naudas. Varbūt tieši par šo valsts veicināto shēmošanu un mediju mutes aizbāšanu rakstīja ietekmīgais britu nedēļas izdevums “The Economist”, pielīdzinot Latvijas valsts realizēto mediju mutes aizbāšanas politiku teju Zimbabves līmenim, sakot “tik netīri kā Latvijā”.
Gluži vai atkārtojas PSRS laiki, kad tikai tie, kuri bija komunistiskās partijas biedri vai šīs vienīgās partijas biedra kandidāti, drīkstēja rajona partijas komitejas bufetē tikt pie cīsiņiem, apelsīniem, banāniem.
Šobrīd Konkurences padomē, Saeimā, prokuratūrā un tiesas zālēs notiek ņemšanās ar karteļu jautājumiem un karteļu lietu izmeklēšanu. Kartelistus mēģina atmaskot, izķert un sodīt. Šeit kartelis deguna galā, kuru visi izliekas ne tikai nemānām, bet vēl veicina, jo priekšvēlēšanu “žurku skrējiens” ir sācies un bez labi piebarotu mediju atbalsta visticamāk būtu pagrūti tautai iegalvot vēlamo redzējumu.
Tikai viens pareizais
2026. gada 22. janvārī tika izsludināts atklāts projektu pieteikumu konkurss uz SIF Mediju atbalsta fonda programmām. Projektu pieteikumu iesniegšanas termiņš noslēdzas 2026. gada 19. februāra naktī. Kā apstiprināja SIF programmas vadītāja Kristīne Tīlika, uz finansējumu drīkstēja pieteikties tikai tie biedrības “Latvijas mediju ētikas padome” biedri, faktiski kuri ir noteiktas ideoloģiskās ievirzes pārstāvji. Tika strikti noteikts: tiem, kuri nav šīs biedrības biedri, gar iespējām iegūt valsts naudu nav ko snaikstīties.
SIF programmas vadītāja Kristīne Tīlika pretendentiem paredzētajā tiešsaistes lekcijā to noformulēja šādi: “Tāpat kā pagājušo gadu projekta pieteicējam un uz tā attiecināmam sadarbības partnerim ir jābūt biedram tādā organizācijā, kas mediju jomā darbojas ar mērķi veicināt mediju nozares pašregulāciju un ētiskas mediju vides attīstību un kuras biedri ir vismaz viena mediju nozares nevalstiskā organizācija, vismaz divi elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, vismaz pieci drukāto preses izdevumu izdevēji un vismaz divi ziņu portāla veidotāji. Latvijā tādi šobrīd ir tikai “Latvijas Mediju ētikas padome”. Gribu atgādināt, ka, neesot biedra statusā, gatavība ievērot ētikas kodeksu nederēs. Jābūt biedra statusā. Var būt asociētie biedri, un biedru nauda var tikt iekļauta budžetā kā attiecināmās izmaksas.”
Šī pamācība publikācijas gatavošanas brīdī bija joprojām redzama SIF mājaslapā.
No šīs pamācības un konkursa nolikuma izriet, ka konkursā var pieteikties tikai vienas biedrības biedri. Tie nekādā gadījumā nevar būt, piemēram, Latvijas Žurnālistu savienības biedri, bet tikai un vienīgi “Latvijas Mediju ētikas padomes” biedri.
Kas lāčukam vēderā?
Ir vērts tikai nedaudz pievērst uzmanību, kas ir “Latvijas Mediju ētikas padome” un kāpēc tieši šīs biedrības naratīvs kļuvis par mērauklu, lai Latvijā mediju sadalīšana savējos un viņējos būtu norma.
Pati biedrība kā biedrība, viena no daudzām Latvijā reģistrētām biedrībām jeb brīvprātīgo organizācija, kura arī pati atzīst, ka nedz normatīvie akti, nedz biedrības statūti vai ētikas kodekss nedod tai tiesības sniegt apstākļu juridisko vērtējumu.
“Latvijas Mediju ētikas padomes” statūtos izvirzītais mērķis ir formulēts lakoniski: veicināt ētiskas mediju prakses attīstību un sekmēt mediju pašregulāciju Latvijas mediju telpā.
Bet šīs biedrības nozīmīgumu un svaru mediju telpā ir piešķīris neviens cits kā pati “Progresīvo” vadībā nonākusī Kultūras ministrija (KM) saskaņā ar KM 2024. gadā izstrādāto masu informācijas (plašsaziņas) līdzekļu jeb mediju politiku, lai sijātu medijus savējos, tas ir, kreisi liberālās domes paudēji, un viņējos (konservatīvajos).
Dr. phil. habil., akadēmiķe Maija Kūle un Dr. phil., LU vadošais pētnieks Māris Kūlis savā pētījumā “Par Latvijas vērtībām un valsts ideju/ideoloģiju” ir norādījuši, ka kreisie un radikāli liberālie strāvojumi ietekmē arī politisko diskursu un mūsdienu pārspīlēto politkorektumu, kas dažkārt sāk līdzināties cenzūrai. Savukārt konservatīvie aktīvisti zvana trauksmes zvanu, norādot, ka tādējādi tiek deformēta demokrātija, kas nevar pastāvēt bez runas un sirdsapziņas brīvības.
Minētās biedrības mājaslapu rotā biežākie kreisi liberālās domes paudēji.
Vai patiesi kartelis
Konkurences likuma 1. pants definē, ko nozīmē karteļa vienošanās. Proti, tā ir “konkurentu vienošanās, kuras mērķis ir kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci, īstenojot, bet neaprobežojoties ar iepirkuma vai pārdošanas cenu vai citu tirdzniecības nosacījumu, tai skaitā saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesībām, noteikšanu vai koordinēšanu, ražošanas vai pārdošanas kvotu sadali, tirgu un klientu sadali, tai skaitā piedalīšanos vai nepiedalīšanos konkursos vai izsolēs vai vienošanos par šīs darbības (bezdarbības) noteikumiem, importa vai eksporta ierobežošanu vai pret konkurenci vērstām darbībām attiecībā uz citiem konkurentiem”.
Kartelis “Wikipedia” tiek raksturots šādi: “Kartelis (no itāļu: cartello) ir uzņēmumu vai ražotāju apvienība, kas rodas, rakstiski vai mutiski vienojoties par cenām, tirgus sadali, ražošanas apjomiem, pārdošanas nosacījumiem, maksāšanas termiņiem u.c. faktoriem kādas nozares ietvaros, lai ierobežotu konkurentu darbību un veicinātu peļņas palielināšanu. Kartelis ir viens no monopola veidiem. Karteļa vienošanās ir vienošanās starp konkurentiem, kuras mērķis ir kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci starp tiem, tai skaitā vienošanās par tiešu vai netiešu cenu vai tarifu noteikšanu jebkādā veidā vai to veidošanas noteikumiem, kā arī par tādas informācijas apmaiņu, kura attiecas uz cenām vai realizācijas noteikumiem, vienošanās par ražošanas vai realizācijas apjomu, tirgu, tehniskās attīstības vai investīciju ierobežošanu vai kontroli, vienošanās par tirgus sadali, ņemot vērā teritoriju, pircējus, piegādātājus vai citus nosacījumus, un vienošanās par piedalīšanos vai nepiedalīšanos konkursos vai izsolēs vai par šīs darbības (bezdarbības) noteikumiem.
Karteļa veidošanas priekšnosacījumi: neliels uzņēmumu skaits; ieejas barjeras tirgū un citi nosacījumi.”
Vai SIF atbalsta un veicina mediju karteli?
SIF MAF “Atbalsts nacionāla mēroga medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā” nolikumā iestrādātā pamatprasība valsts atbalsta naudas saņemšanai - ir jābūt biedram tādā organizācijā, kas mediju jomā darbojas ar mērķi veicināt mediju nozares pašregulāciju un ētiskas mediju vides attīstību un kurā biedri ir vismaz viena mediju nozares nevalstiskā organizācija, vismaz divi elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, vismaz pieci preses izdevēji un vismaz divi ziņu portālu veidotāji (SIF MAF nolikuma 3.2.1.2. punkts).
Ņemot vērā jēdziena “mediju pašregulācijas” nozīmīgumu, ir jāiedziļinās minētā jēdziena jēgā un būtībā. Ar publisko ticamību apveltītā vietnē, tas ir, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes mājaslapā, ir atrodams skaidrojums, ka, pirmkārt, pašregulācija ir - profesionālās jomas pārstāvji (mediju uzņēmumi vai mediju profesionāļi - indivīdi) vienojas par profesionālās darbības nosacījumiem un paši uzrauga to ievērošanu, ja mediju organizācijas izveido savus ētikas kodeksus. Un pašregulācijas principiem un normām parasti ir tikai rekomendējošs raksturs.
Minētajā vietnē norādīts, ka savus ētikas kodeksus Latvijā ir izstrādājušas arī žurnālistu profesionālās organizācijas Latvijas Žurnālistu savienība (LŽS) un Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA). Abi kodeksi satur vispārīgas žurnālistikas profesionālās normas - pienākumu sniegt patiesu informāciju, ievērot neitralitāti, objektivitāti, runā par žurnālistu tiesībām, pienākumiem, atbildību, attiecībām ar informācijas avotiem. LŽS Ētikas kodeksā neesot minētas norādes par tā uzraudzības mehānismu, LŽA Ētikas kodekss paredz izveidot Ētikas komisiju, kas izskata biedru pārkāpumus.
Tad rodas pamatots jautājums, kāpēc SIF MAF programmas Latvijas valsts budžeta finansētās programmas “Atbalsts nacionāla mēroga medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā” nolikuma 3.2.1.2. punkts izslēdz žurnālistu profesionālās organizācijas kā Latvijas Žurnālistu savienības biedru dalību.
Kā jau augstāk minēts, SIF programmas vadītāja Kristīne Tīlika oficiāli sniedza skaidrojumu, ka mediju pašregulācijas prasībām Latvijā atbilst tikai “Latvijas Mediju ētikas padome”, faktiski SIF savā uzpūtībā, iestrādājot valsts atbalsta (budžeta līdzekļu) sadales programmas nolikumā diskriminējošus noteikumus, atzīstot Latvijā tikai vienu medija pašregulācijas organizāciju, atbalsta un veicina karteli.
Ar finansēm regulē un apklusina žurnālistiku
Iepriekš jau norādījām, ka ietekmīgais britu nedēļas izdevums “The Economist” caurlūkojis un analizējis datus par preses brīvību un korupciju 180 valstīs pēdējo 80 gadu laikā. Latvija pieminēta ļoti neglaimojoši (https://nra.lv/neatkariga/izpete/514089-preses-briviba-un-korupcija-latvija.htm
Pieminētā “The Economist” publikācija ar virsrakstu “Globālajai preses brīvībai pagrimstot, korumpēti politiķi līksmo” nebūt nav vienīgā šai tēmai veltītā, kur neglaimojoši pieminēta Latvija.
Arī minētā žurnāla 5. februāra numurā lasāma publikācija “Kā demokrātijas izmanto autokrātiskus instrumentus, lai apklusinātu žurnālistiku”.
“Bez izmeklējošas preses amatpersonām ir vieglāk nepamanīti piesavināties vai arī noslēgt izdevīgus darījumus bez pretestības. Statistiskā saistība ir pamanāma: ja visi pārējie faktori ir vienādi, valstī, kur preses brīvība ir samazinājusies no Kanādas līmeņa līdz Indonēzijas līmenim, paredzams korupcijas pieaugums, kas ir līdzvērtīgs Īrijas pārvēršanai par Latviju.
Šķiet, ka pastāv arī savstarpējā saikne: korupcijas pieaugums ir rādītājs tam, ka mediji pamazām kļūst mazāk brīvi, un, iespējams, tas notiek tāpēc, ka tad, kad pie varas esošajiem ir daudz ko slēpt, viņiem ir papildu iemesls apklusināt ziņkārīgos okšķerus.”
“The Economist” norāda, ka viens no nevēlamo mediju apklusināšanas veidiem ir finansējums.
“Pēdējā (mediju) piespiešanas kategorija, ekonomiskā, ir īpaši spēcīga, jo valdībām ir daudz naudas, bet mediju uzņēmumiem parasti tās nav. 160 no 180 valstīm, kuras aptaujāja organizācijas “Reportieri bez robežām”, ziņu avoti var sasniegt finansiālo stabilitāti "ar grūtībām" vai "nemaz". Piemēram, Indonēzijā žurnālistikas kvalitāte pēdējo piecu vai sešu gadu laikā ir kritusies “galvenokārt finansiāla spiediena dēļ”, saka Dhjatmikas kungs no “Tempo Digital”. Valdības reklāma nonāk glaimojošos kanālos. Lielie privātie reklāmdevēji izvairās no kritiski noskaņotiem medijiem, baidoties sarūgtināt politiķus.”
Dominējošais stāvoklis
MAF programmas “Atbalsts nacionāla mēroga medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā” projektu kopējais pieejamais finanšu atbalsts - 2 114 198,52 eiro, savukārt reģionālo, vietējo, diasporas mediju un sadarbības projektu atbalstam paredzēti 1,92 miljoni eiro. Izdalītais medijiem būs jāapgūst no 01.06.2026. līdz 31.05.2027., t.sk. sīvākās priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Šīs nebūt nav vienīgās medijiem paredzētās atbalsta programmas. Ir tikai tāds neliels sīkums. Lai varētu pretendēt uz šo naudu, medijam jābūt “pareizajam” un jāpievienojas kartelim - jāiestājas pareizo mediju biedrībā. Joprojām dominējošais medijs ir valstij piederošais un pilnībā valsts finansētais sabiedriskais medijs SIA "Latvijas Sabiedriskais medijs", proti, Latvijas Televīzija, Latvijas Radio un portāls “lsm.lv”. Tā finansējums šogad sasniedzis 0,14% no IKP jeb 61 miljonu eiro. Protams, SIA "Latvijas Sabiedriskais medijs" ir Latvijas Mediju ētikas padomes biedrs.
