Ierēdņi un citi interesenti piepildīja un pārpildīja Saeimas Budžeta komisijas sēžu zāli kā čaklas un medus kāras bitītes, lai nepalaistu garām savu daļu no tiem 5-6 un varbūt pat daudz vairāk miljardiem eiro, cik daudz valsts un pašvaldības gadā iztērē iepirkumiem.
Saeimas Budžeta komisijā šobrīd nedala naudu, bet sacer noteikumus valsts iepirkumu naudas dalīšanai. Daudzu ministriju u.c. valsts un arī nevalstisko iestāžu darbinieki ļoti pareizi uzskatīja, ka arī tādā brīdī jābūt klāt, lai saprastu un veiksmes gadījumā ietekmētu to, kā šie noteikumi pārvērtīsies par naudu mazliet vēlāk. Oficiālajā terminoloģijā šis pats notikums ir izteikts ar tādiem vārdiem, ka “notiek fokusēšanās uz publisko iepirkumu pamatmērķiem (atklātība, brīva konkurence, izmaksu efektivitāte), uzturot ilgtspējas principu piemērošanu un ievērojot tikai Eiropas Savienības normatīvajos aktos ietvertās obligātās papildu prasības”.
Saeimas Budžeta komisija gatavo otrajam lasījumam grozījumus Publisko iepirkumu likumā. Tagadējais likums tika pieņemts 2016. gada decembrī un kopš tā laika daudzkārt grozīts jeb raustīts. Likumdošanas datu bāzē trīs šā likuma grozījumus paguva atstāt jau likumu pieņēmusī 12. Saeima. Pēc tam 13. Saeimas laikā likums grozīts 9 reizes un pašreizējā 14. Saeima ar likuma grozīšanu atzīmējusies 10 reizes. Šādas darbošanās pašreizējā versija notiek ar lozungu, ka tagad nu gan ūdens smeļas mutē un jāglābj, kas vēl glābjams. Proti, valstij naudas patiešām trūkst un šo iztrūkumu varētu kaut daļēji mazināt, ja izdotos padarīt lētākus valsts un pašvaldību iepirkumus. Šādas idejas autors ir finanšu ministrs Arvils Ašeradens, bet idejas realizāciju ar lielu entuziasmu uzņēmusies Saeimas budžeta komisijas priekšsēdētāja Anda Čakša.
Likuma grozījumu projekts tapa A. Ašeradena izveidotā darba grupā un uz Saeimu Jēkaba ielā tika aiznests no blakus mājas - no Finanšu ministrijas Smilšu ielā, nevis nests ar līkumu caur Ministru kabinetu Brīvības bulvārī. Saeimas arhīvā glabājas koalīcijas un arī opozīcijas deputātu pērnā gada 3. septembrī parakstīts lūgums pieņemt izskatīšanai Finanšu ministrijas sagatavoto likumprojektu nevis no valdības, bet no viņiem:
Nekādu iebildumu pret nodomiem un solījumiem uzlabot valsts iepirkumu procedūras nevienam nevarēja būt un nebija. Likumprojekts tika palaists apritē, taču likumprojekta gatavošana Saeimas Budžeta komisijā uz pieņemšanu Saeimā otrajā lasījumā notiek visai nervozā atmosfērā. Pasākuma dalībnieki bija sākuši nojaust, ka viņu darbošanās var pavērt ceļu uz vēl neefektīvākiem, vēl vieglāk izsaimniekojamiem valsts tēriņiem.
Iepirkumu likuma grozījumu tehniskais teksts paredz “1.1. pantā: izslēgt 25. punkta pēdējo teikumu” un tādā garā 48 reizes, bet visu šo grozījumu kopējo jēgu likumprojekta autori ir izteikuši likuma grozījumiem pievienotā anotācijā. Padarīt likuma grozīšanu vēl jo saprotamāku centās A. Čakša Budžeta komisijas 11. februāra sēdes ievadrunā. Likuma grozītāji ir apņēmušies vienlaicīgi gan strauji paaugstināt naudas vienībās mērāmo slieksmi, virs kura pasūtījumi jādala konkursu kārtībā, gan izsekot valsts un pašvaldību pasūtījumos iztērētajai naudai, sākot jau no pirmā eiro. Kā tas domāts un kā tas iespējams?
Likuma grozījumu projekts paredz izslēgt no tagadējā likuma vārdus un skaitļus, kas uzdod rīkot konkursus valsts pasūtījumiem, sākot no 42 000 eiro, un būvdarbiem, sākot no 170 000 eiro. Vietā tiek likti ES mērogos kaut cik pamanāmi un tāpēc ES normatīvajos aktos ierakstītie 143 000 eiro precēm un pakalpojumiem un 5 538 000 eiro būvdarbiem.
Konkursa gaitu likuma grozītāji iecerējuši pasargāt no tagadējās galīgo lēmumu novilcināšanas ar daudzkārtējām lēmumu pārsūdzēšanām. Viņi pasludina pāreju no iepirkumu kontroles “ex ante”(pirms tam) uz “ex post” (pēc tam), bet nesniedz skaidrojumu, kāda jēga no šādas darbošanās, ja, sliktākajā gadījumā, iepirkuma līguma izpilde izjukusi. Ja tādos gadījumos sāksies pazudušas naudas vai vaininieku meklēšana, tad diez vai vairs būs vajadzīgs iepirkumu likums kā orientieris pētniecībai, cik saprotami formulēt konkursa noteikumus bija pratis pasūtītājs vai cik spējīgs pildīt savas saistības bijis izpildītājs.
Ar konkurences veicināšanas lozungu tiek pārskatīti pretendentu brāķēšanas nosacījumi, pārtraucot ņemt vērā viņu nodokļu parādus un pretendentu saistību ar saviem juridiskajiem vai fiziskajiem īpašniekiem (patiesā labuma guvējiem), starp kuriem mēdz būt arī tādi publiski zināmi personāži, kuriem likuma grozījumu autori diez vai uzticētu paši savu naudu kā pasūtītāji vai kā aizdevēji. Pie reizes piedāvāts atbrīvot pretendentus no pienākuma uzskaitīt savus apakšuzņēmējus, kas nereti ir patiesie darbu veicēji un pakalpojumu sniedzēji.
Likuma grozījumi kopumā izskatās pēc atteikšanās no publisko iepirkumu kontroles, par ko Saeimas komisijas sēdē pirms nedēļas traci cēla šādas kontroles sabiedriskais atzars “Delna”. Pēc tam ar kopīgu rakstisku paziņojumu "Delnai" pievienojās Konkurences padome, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera un Latvijas Drošības un aizsardzības industrijas federācija.
Likuma grozījumus var traktēt arī kā atteikšanos no tagadējās kontroles fikcijas. Varbūt likuma grozījumu autori legalizē atteikšanos no tām kontroles prasībām, kas tik un tā netiek pildītas, tiklīdz atrodas ieinteresētība, nauda un juristi, pret ko likums un valsts iestādes bezspēcīgas.
Likuma grozījumu autori tomēr pieteikušies uzraudzīt iepirkumus “no pirmā eiro", kā daudzkārt uzsvēra A. Čakša. Uzraudzība būšot tāda, ka pasūtītāji iesniegs Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB) kopijas no elektroniskajiem rēķiniem par savu pasūtījumu apmaksu, bet IUB visus šos rēķinus analizēs un sintezēs, ko iepirkumu likuma valodā sauc par references cenu aprēķināšanu. Tādējādi visa valsts uzzinās, par kādu cenu kurā katrā brīdī jāiepērk viss, ko valsts un pašvaldības pērk no puķēm līdz dzelzsbetonam.
Likuma grozījumu solītās nākotnes ainas uz tālu nākotni pārbīdīja IUB direktors Artis Lapiņš, norādot uz diviem apstākļiem. Pirmkārt, ka mākslīgā intelekta (MI) risinājumi prasa lielu naudu, kādas Latvijas valdībai, visticamāk, nav. Otrkārt, ka MI mēdz “ģenerēt halucinācijas” neatkarīgi no tā, cik daudz naudas MI ieguldīts. Cilvēku spēkos ir tikai atpazīt šādas halucinācijas un nevadīties no tām kā no īstenības. A. Lapiņa paskaidrojumi bija vērsti pret Nacionālās apvienības deputāta, viena no likumprojekta iesniedzējiem Artūra Butāna priekšlikumiem papildināt likumprojektu MI lietošanas obligātumu. Diskusijas par šādu priekšlikumu vietu iepirkumu likumā turpinās. No sākuma A. Butāna priekšlikumi tika noraidīti, bet pēc tam noraidījums mīkstināts ar solījumu apdomāt, kā vismaz kaut ko no šiem priekšlikumiem iegrozīt likumprojektā uz tā pieņemšanu otrajā vai trešajā lasījumā.
Noraidīts, bet tomēr pārdomāšanai atlikts palika no “Progresīvajiem” atšķēlušās Skaidrītes Ābramas priekšlikums, lai informāciju par zemsliekšņa iepirkumiem parādītos IUB uzturētajā Elektronisko iepirkumu sistēmā nevis pēc tam, kad iepirkums noticis un sistēmā var ieguldīt elektroniskos rēķinus, bet pirms tam, lai valstī būtu viens visiem atrodams iepirkumu “sludinājumu dēlis” un visi gribētāji varētu šiem sludinājumiem atsaukties. Nē, to nevarot, tā būšot birokrātijas vairošana un milzīgs darbs, ievadot visu sīko iepirkumu datus iepirkumu sistēmā.
Priekštatu par darba apjomu dod 2024. gada dati, kad valstī kopā uzskaitīts 11 421 ar līgumiem noslēdzies iepirkums, neskaitot izsludinātos, bet izjukušos iepirkumus. Jā, tāda informācijas daudzuma digitalizācija tiešām prasa daudz darba, bet S. Ābramas priekšlikumi tika noraidīti tā, it kā tagad neviens šo darbu nedarītu. Latvija tika iztēlota par valsti, kurā ministrijas vai valsts uzņēmumi savus konkursus izsludina, rakstot sludinājumus ar roku un aplīmējot ar šiem sludinājumiem tuvākos stabus, bet pašvaldības algo kliedzējus, kuri no rātsnamu balkoniem dara zināmu, par ko pašvaldība gatava maksāt naudu. Līdz šim šķita, ka šādas ziņas Latvijā jau tagad ceļo no viena datora uz citiem datoriem.
Publisko iepirkumu likuma grozījumu apspriešana liek minēt, vai grozījumu iniciatori neuzskata par vajadzīgu skaidri atklāt, ko viņi ar šiem grozījumiem grib panākt, vai arī viņus tagad rausta uz visām pusēm un viņi netiek galā ar pašu sākto procesu.
Par publisko iepirkumu summu 2024. gadā tika iegrāmatoti 5,45 miljardi eiro, neskaitot “Rail Baltica” budžetu. Jāatgādina, ka līdzas Publisko iepirkumu likumam pastāv Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likums. Tātad iepirkumos grozās milzīga nauda un vēlēšanās tikt tai klāt labi saprotama. Šo vēlmi apliecināja cilvēku pulcēšanās Saeimas Budžeta komisijā un gatavība tur pavadīt nevis divas stundas, kāds ir parastais Saeimas komisiju sēžu ilgums, bet 2 x 2 stundas. Proti, 11. februārī notika divas Budžeta komisijas sēdes ar vienu darba kārtību izskatīt gandrīz 70 labojumus Publisko iepirkumu likuma grozījumiem. Sanākušie pasākumu nevis atsēdēja, bet runāja un runāja tik daudz, ka 2 x 2 stundās paspēja norunāt par runāšanas turpinājumu nākamajā nedēļā. Tādējādi Publisko iepirkumu likuma grozīšana nonākusi arī Budžeta komisijas 18. februāra sēdes darba kārtībā.
