Ietekmīgais britu nedēļas izdevums “The Economist” caurlūkojis un analizējis datus par preses brīvību un korupciju 180 valstīs pēdējo 80 gadu laikā. Latvija pieminēta ļoti neglaimojoši.
Publikācijā ar virsrakstu “Globālajai preses brīvībai pagrimstot, korumpēti politiķi līksmo” pastāstīts, ka izdevums, izanalizējot Zviedrijas pētniecības projekta V-Dem pēdējo 80 gadu laikā apkopotos datus par 180 valstīm, atklājis “apburtu loku starp mutes aizbāšanu medijiem un korupcijas vēršanos plašumā”.
Mutes aizbāšana un korupcija
Kā mijiedarbojas mutes aizbāšana medijiem ar aktivitātēm korupcijas druvā? “The Economist” secina, ka viss notiek ļoti vienkārši un likumsakarīgi: “Politiķiem, kuri tīko aplaupīt sabiedrību, ir stimuls apklusināt presi. Jo ciešāk viņi tai aizbāž muti, jo vieglāka kļūst zagšana. Un jo vairāk slēpto grēku lietas politiķi veic, jo lielāks ir viņu stimuls apslāpēt turpmākos kritiskos vēstījumus. Mūsu aprēķini liek domāt, ka tad, ja preses brīvība sarūk no “tik labas kā Kanādā” līdz “tik sliktai kā Indonēzijā”, tad varam prognozēt, ka kukuļošana pieaugs no “tik dzidras kā Īrijā” līdz “tik netīrai kā Latvijā”. Šis process ir pakāpenisks, tas gadiem laiž metastāzes, tādējādi vēlētāji var to pamanīt tikai pēc nākamajām vēlēšanām. Vissliktāk ir ar populistiskām valdībām, kas parasti demonizē savus kritiķus un cenšas sagraut institūcijas, kuras ierobežo to varu.”
(Politicians who want to rob the public have an incentive to gag the press. The tighter they gag it, the easier it grows to steal. And the more guilty secrets politicians accumulate, the greater their incentive to stifle future critical reporting. Our calculations suggest that if press freedom decays from “as good as Canada” to “as bad as Indonesia”, that is a good predictor that graft will rise from “as clean as Ireland” to “as grubby as Latvia”. The process is gradual, metastasising over several years, so voters may not notice until after the next election. It is worse under populist governments, which typically demonise their critics and seek to crush institutions that limit their authority.)
Kādēļ tik skarbi par Latviju?
Tiešas atbildes uz šo jautājumu publikācija nesniedz. Taču no vēstījuma konteksta noprotams, ka runa ir par metodēm, ar kādām it kā demokrātiska vara Latvijā pamanās medijiem aizbāzt mutes. Tas notiek ar finansējuma piešķiršanas vai, gluži otrādi, nepiešķiršanas palīdzību vai izolēšanu no iespējām finansējumu saņemt.
“Viena no satraucošākajām tendencēm ir tāda, ka valdības, kas uzdodas par demokrātiskām, arvien vairāk izmanto instrumentus, kurus radījuši autoritāri režīmi. Parasti tās nemēģina apklusināt patiesības teicējus pilnībā. Drīzāk tās cenšas radīt mediju ekosistēmu, kurā vēlētāji dzird valdošās partijas pastiprinātu slavināšanu un tikai neskaidrus opozīcijas čukstus. Tās izmanto nodokļu maksātāju naudu, lai veicinātu glaimojošu pozīciju: izmanto “jā” teicējus sabiedriskās apraides vadīšanai, novirza valsts budžeta līdzekļus pakļāvīgiem laikrakstiem un pabiksta draudzīgus magnātus, kuri paļaujas uz civilās infrastruktūras līgumiem, lai pārņemtu un neitralizētu neatkarīgu mediju uzņēmumus. Vienlaikus tās apgrūtina kritisku izdevumu uzplaukšanu - vai pat izdzīvošanu. Tie, kuri ir tendēti uz pētnieciskās žurnālistikas un žurnālistiskās izmeklēšanas veikšanu, saskaras ar to, ka valdība ne tikai atsakās pie viņiem reklamēties, bet arī izdara spiedienu uz privātām firmām, piespiežot tās no šiem medijiem distancēties. Šie mediji var saskarties ar pastāvīgām nodokļu revīzijām un apnicīgām tiesas prāvām. Daudzi cīnās, lai paliktu virs ūdens: 160 valstu ziņu mediji no 180 “Reporters Without Borders” pētījumā iekļautajām ir finansiāli nestabili,” norāda “The Economist”.
Kam tiek nauda Latvijā?
Publikācijā situācija Latvijas mediju tirgū nav analizēta. Taču varam atgādināt, ka dominējošais ir valstij piederošais un pilnībā valsts finansētais sabiedriskais medijs, proti, Latvijas Televīzija, Latvijas Radio un portāls “lsm.lv”. Tā finansējums šogad sasniedzis 0,14% no IKP jeb 61 miljonu eiro.
Bez maizes un sviesta uz tās nav atstāti arī vairums valdošo varu atbalstošo kreisi liberālo mediju. Arī viņu atbalstam kalpo valsts nauda, kura tiek sadalīta caur Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) Mediju atbalsta fonda (MAF) programmām.
Latvijā pirmsvēlēšanu sacīkšu startā, š. g. 22. janvārī, SIF izsludināja pieteikšanos uz MAF programmas “Atbalsts nacionāla mēroga medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā” projektu konkursu. Projektu pieteikumus konkursam var iesniegt līdz 2026. gada 19. februārim. Kopējais pieejamais finanšu atbalsts - 2 114 198,52 eiro, savukārt reģionālo, vietējo, diasporas mediju un sadarbības projektu atbalstam paredzēti 1,92 miljoni eiro. Izdalītais medijiem būs jāapgūst no 01.06.2026. līdz 31.05.2027., t.sk. sīvākās priekšvēlēšanu kampaņas laikā.
Šīs nebūt nav vienīgās medijiem paredzētās atbalsta programmas. Ir tikai tāds neliels sīkums. Lai varētu pretendēt uz šo naudu, medijam jābūt “pareizajam”. Tam jābūt kreisi liberālam, kreisi liberālo varu atbalstošam, un tad šis medijs var pretendēt tikt iekļauts “pareizo” Latvijas mediju saimē, uzņemts “Svētā Grāla” biedrībā Latvijas Mediju ētikas padomē. Tikai un vienīgi šīs biedrības biedriem ir tiesības pretendēt uz valsts naudas saņemšanu. Tiem medijiem, kuri nav šīs biedrības biedri, nauda jāpelna pašiem, jālūdz atbalsts no privātajiem uzņēmējiem vai arī jākar kaklā ubaga tarba, lai cīnītos par brīvas preses saglabāšanu Latvijā.
No “The Economist” publikācijas konteksta izriet, ka tieši par šo situāciju ir runa, un tādēļ arī Latvija tiek pieminēta tik neglaimojoši.
Tracinošais, bet sabiedrībai tik vajadzīgais arods
“The Economist” žurnālistiem nebūt nedzied slavas dziesmas. “Žurnālisti var būt tracinoši. Viņi vienkāršo. Viņi pārspīlē. Dažkārt viņi nepareizi saprot. Viņi ir nesamērīgi izglītoti augstskolās, viņi pieder pie vidusšķiras un ir nedaudz kreisi orientēti, tāpēc viņu uzskati bieži nesaskan ar pārējo iedzīvotāju uzskatiem. Kad viņi rīkojas neētiski - piemēram, kad “BBC Panorama” programma pārraidīja klipus ar prezidentu Donaldu Trampu, kas bija samontēti maldinošā veidā - cilvēki pamatoti jutās aizvainoti. Uzticība ziņu medijiem šajā turīgajā pasaulē ir mazinājusies, it sevišķi, kad sociālo mediju izplatība ļāva daudz plašāk zākāties par kļūdām. Tāpēc šobrīd dažiem varbūt īpaši nerūp, izdzirdot, ka žurnālistikai ir problēmas. Tomēr viņu interesēs būtu, lai tas rūpētu. .. Žurnālistiem ir daudz trūkumu, bet tad, ja viņiem liegs darīt savu darbu, tam būs katastrofālas sekas. Kad spēcīga žurnālistikas sistēma tiek sagrauta, to ir grūti atjaunot. Pasaule ar mazāku preses brīvību būs netīrāka un sliktāk pārvaldīta,” atgādina ietekmīgais britu izdevums.
