Augstākās tiesas lēmums atcelt spriedumu civillietā, kurā par pierādījumiem izmantoti cita kriminālprocesa dēļ noklausītas telefonsarunas, ir radījis vēlēšanos iegrozīt likumus tā, lai iespējami daudzas iestādes tiktu klāt iespējami daudziem krimināllietu materiāliem.
Krimināllietās glabājas daudz vairāk kompromitējošas informācijas par daudz vairāk cilvēkiem, nekā parādās tiesas sēdēs. Saeimas Juridiskā komisijas 20. janvāra sēdes tēmu visvieglāk padarīt saprotamu ar norādi uz vienu no standartsižetiem kriminālromānos, kriminālfilmās un pat anekdotēs par slepkavībā apsūdzētu cilvēku, kurš ilgi izvairās izstāstīt patiesību, ka slepkavības brīdi atradies nebūt ne slepkavības vietā, bet pavisam citur mīlas dēku vai varbūt ģimenes noslēpumu dēļ.
Ar vainīgo un nevainīgo sašķirošanu kriminālromāns vai filma laimīgi beidzas, bet dzīve turpinās. Jautājums, vai izmeklētājam jāaizsūta ne vien īstais (ticēsim!) vainīgais uz tiesu, bet arī jāizsūta izraksti no krimināllietas par 5-10 kādā brīdī aizdomās turētajiem vai lieciniekiem uz 5-10 iestādēm, jo, pēc izmeklētāja priekšstatiem, šie cilvēki pārkāpuši likumus, noteikumus, instrukcijas u.tml., par kuru ievērošanu atbild kāda no šīm iestādēm. Vai arī otrādi: lai izmeklēšanas un vēl citas iestādes ar tiesībām pārbaudīt un sodīt, kādu Latvijā 20-30 noteikti, bet varbūt pat 50, iepazīstas ar krimināllietu materiāliem un atpazīst šīm iestādēm uzticēto likumu normu pārkāpumus. Un vēl trešais variants, ka visas krimināllietas caurlūko un tajās aprakstītos likumpārkāpumus atpazīst mākslīgais intelekts, kura spējas izpildīt šādu uzdevumu tiek solītas ja ne tuvāko mēnešu, tad tuvāko gadu laikā.
Augstākās tiesa ar savu spriedumu vienā lietā vai nu aizliegusi visas šīs darbības, vai arī izprovocējusi Saeimu grozīt likumus tā, lai šādas darbības izvērstu daudz plašāk nekā tagad. Proti, kad kompromitējošie materiāli tiek meklēti un atrasti no gadījuma uz gadījumu, ja politisku, saimniecisku vai personisku konfliktu dēļ kāds izrādās spējīgs šādā veidā kaitēt pretiniekam.
Komisijas sēdē tika apliecināts, ka kompromitējošos materiālus regulāri no visiem avotiem vāc Valsts drošības dienests (VDD). Sēdē tas tika pārstāvēts tiešsaistē ar tumšu ekrānu un balsi, kas apliecināja tehniskās iespējas šādu materiālu iegūšanai. Visi ar sapratni uzņēma VDD norādījumu, ka neko vairāk par savām darba metodēm dienests neatklās.
20. janvāra sēdē vairākas reizes izskanēja pieņēmums vai priekšlikums, ka krimināllietu materiālu izmantošanas noteikumu apspriešanu labāk turpināt slēgtā komisijas sēdē.
20. janvāra sēde bija publiska - kupli apmeklēta klātienē un pēc tam audioieraksta formātā publicēta Saeimas mājaslapā visiem interesentiem. Viens no iemesliem šādam pasākumam bija kārtējā rīvēšanās starp koalīcijas partijām. Šajā reizē par to, vai kriminalizēt, vai atstāt kā tikai administratīvu pārkāpumu karteļu veidošanu.
“Jaunā Vienotība” (JV) Ministru prezidentes Evikas Siliņas personā ir publiski paudusi, ka Saeimai ir jāatgriežas pie sodu pastiprināšanas par karteļu veidošanu (par aizliegtu saimnieciskās darbības vienošanos slēgšanu). Praktiski tas nozīmētu pāreju no lielu - arī miljonos eiro izsakāmu - naudas sodu uzlikšanas uzņēmumiem uz kriminālsodu uzlikšanu šo uzņēmumu īpašniekiem un vadītājiem. JV Saeimas frakcijas vadītājs Edmunds Jurēvics ir apliecinājis gatavību atkārtoti ierosināt šādus likumu grozījumus, ko Saeima noraidījusi ar opozīcijas un Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) balsīm. JV šajā reizē atbalsta "Progresīvie". Turpretī ZZS paliek pie sava, ka neatbalstīs kriminālatbildību par aizliegtu tirgus vienošanos slēgšanu.
Konkrētai kašķis koalīcijā ar krimināllietu materiālu izmantošanu vispār un jo īpaši operatīvās darbības (kas tiek uztverta kā sinonīms telefonsarunu noklausīšanai, lai gan operatīvo darbību veidu ir vairāk) veidā iegūto materiālu izmantošanu citās krimināllietas un civillietās ar karteļiem saistās tādējādi, ka Augstākās tiesas lēmums pret šādu materiālu izmantošanu attiecas uz sodu par būvfirmu karteļa izveidošanu. Augstākā tiesa ir atcēlusi Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru bija noraidīti būvfirmu pieteikumi par Konkurences padomes lēmuma atcelšanu, un nodevusi lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā. Augstākās tiesas sprieduma principiālā daļa ir tāda, ka karteļa esamības pierādījumi savākti ar krimināltiesiskām metodēm, bet likums tādas iespējas neparedzot. Ja tā, tad ir sarosījušies interesenti šādas iespējas likumā paredzēt.
Saeimas Juridiskā komisija par savu 20. janvāra sēdi ir izplatījusi paziņojumu, ka “Saeimas Juridiskā komisija, reaģējot uz pagājušā gada decembra Augstākās tiesas Senāta lēmumu, ar kuru pateikts, ka Operatīvās darbības likuma kārtībā noklausītas sarunas nav izmantojamas kā pierādījums administratīvajā procesā būvniecības uzņēmumu karteļa lietā, uzdeva Tieslietu ministrijai trīs nedēļu laikā sagatavot priekšlikumus likuma grozījumiem efektīvākai karteļu apkarošanai.” Tālāk šī pati doma izteikta vēlreiz ar līdzīgiem vārdiem, ka “reaģējot uz tiesas lēmumu, Saeimas Juridiskā komisija 20. janvārī vērtēja šo situāciju un diskutēja par to, vai ir nepieciešami normatīvo aktu grozījumi efektīvākai cīņai ar karteļiem.”
Sēdes burtam komisijas paziņojums atbilst, jo karteļi sēdē pieminēti tika, taču sēdes gars bija pavisam cits. Sēde bija par to, vai vispār dot vai nedot pieeju krimināllietu materiāliem interesentiem, starp kuriem Konkurences padome viena no daudziem: ja pieeju dod Konkurences padomei, tad arī Sabiedrisko pakalpojumu regulatoram un Patērētāju tiesību aizsardzības centram; un kā gan bez Valsts Ieņēmumu dienesta; un kā gan ignorēt Latvijas Banku, kā aizmirst par Finanšu izlūkošanas dienestu; un ar ko Konkurences padomei lielākas tiesības uz krimināllietu materiāliem nekā bāriņtiesām un būvvaldēm? Ja Valsts Drošības dienestam (VDD) informāciju dod, tad arī Valsts Vides dienestam (VVD) jādod ziņa, ka kāds ieplūdina upē neattīrītus notekūdeņus utt., kas atklājies telefonsarunu noklausīšanās laikā.
Vienādi skaļi par milzīgu sasniegumu un tiesiskuma uzvaru Latvijā katrs pēc savas ticības var nosaukt gan krimināllietu materiālu izplatīšanu informācijas veidā visiem interesentiem, gan šādas izplatīšanas aizliegumu. Izplatīšanas pamatojumu Juridiskās komisijas sēdē formulēja “Apvienotā saraksta” deputāts Andrejs Svilāns ar tādiem vārdiem, ka “de facto mums ir pierādījumi, de jure mēs tos nedrīkstam izmantot. Tas grauj valsts tiesiskumu, uzticību valsts tiesiskumam." Līdzīgu domu smalkāk un garāk pauda JV deleģētais Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins. Pretējā pusē Augstākā tiesa ar tādiem vārdiem, ka krimināllietu materiālu izmantošana “radītu būtisku patvaļīgas iejaukšanās un pilnvaru ļaunprātīgas izmantošanas risku un neatbilstu likuma kvalitātes kritērijam attiecībā uz paredzamību". Komisijas sēdē to pašu variēja ZZS deputāts Gunārs Kūtris.
Juridiskā komisija uzdeva Tieslietu ministrijai triju nedēļu laikā sagatavot priekšlikumus likumu grozīšanai tādā veidā, lai krimināllietu saturētās informācijas izplatīšana būtu “samērīga”. Galu galā “samērs” būs tas, ko deputāti par "samēru" pasludinās vai izvairīsies pasludināt, atstājot pašreizējo kārtību jeb spēku samēru, kādā daži pie krimināllietu informācijas tiek un citi netiek.
