Pagājušās nedēļas laikā informatīvajā telpā parādījās divas it kā nesaistītas ziņas – viena par to, ka “RB Rail” vadošie darbinieki ir apdrošināti pret gadījumiem, ja viņu vainas dēļ rodas zaudējumi, arī viņu radinieki tiek apdrošināti. Otra ziņa – “Rīgas satiksmes” trolejbusa vadītājai jāmaksā gandrīz gada alga par to, ka darba laikā viņas trolejbuss apskādējies.
Abām struktūrām ir līdzības un atšķirības - tās abas barojas no nodokļu maksātāju naudas, taču attieksme pret darbiniekiem ir diametrāli pretēja.
Kāds blogeris un pavārs ir ieraudzījis šo vājprātu un, aizstāvot trolejbusa vadītāju, ir uzrakstījis vēstuli prezidentam Edgaram Rinkēvičam. Tas ir lieliski, bet kas notiks tālāk? Vai tiešām mēs, tauta, to norīsim? Vai šāda atbaidoša riebeklība mūsu valstī ir pieņemama un turpinās tā palikt?
Larisai ir aptuveni 16 gadu stāžs trolejbusa vadītājas arodā. TV3 16. janvāra raidījumā “Bez tabu” pavēstīja, ka pagājušajā vasarā viņas vadītais trolejbuss iekļuva ceļu satiksmes negadījumā: uz Vanšu tilta iestūrēja stāvošā citā “Rīgas satiksmes” transportlīdzeklī, avārijas dienesta spēkratā, kas tur bija novietots, lai darbinieki varētu veikt darbus.
Trolejbuss cieta sadursmē, bet Larisa un pasažieri palika sveiki un veseli.
Pēc kāda laika “Rīgas satiksmes” Zaudējumu un materiālās atbildības izvērtēšanas komisija lēma, ka no Larisas jāiekasē 11 383,52 eiro par trolejbusa remontu.
Izrādās, ka “Rīgas satiksme” nav apdrošinājusi ar KASKO savu sabiedrisko transportlīdzekļu parku. Salīdzinājuma nolūkā “Bez tabu” apzināja vairākus citus uzņēmumus, kas nodarbojas ar pasažieru pārvadāšanu. Noskaidrojās, ka šie uzņēmumi ir iegādājušies KASKO polisi saviem transportlīdzekļiem.
Larisa dzīvo viena pati ar bērnu. Pat ja viņai būtu jāmaksā 10 reizes mazāka summa - 1138 eiro -, viņai tas būtu skarbs trieciens ģimenes budžetam - ļoti grūti paceļams. Pat 100 reizes mazāka summa būtu sāpīga, jo par 114 eiro varētu nopirkt kādu pārtiku vai zāles.
Trolejbusu vadītāju vidējā mēnešalga “uz papīra” ir 1627 eiro. Tātad Larisa diezin vai saņem vairāk par 1448 eiro “uz rokas”. Tas ir, ja nemaz neslimo, ja strādā visu laiku. Tas ir, ja strādā no rīta līdz vēlam vakaram, stresaini mīcoties cauri sastrēgumiem, paciešot smirdīgus vai agresīvus pasažierus, visu laiku sekojot līdzi ne tikai norisēm uz ceļa, bet arī salonā.
Un “milzīgā” alga trolejbusu vadītājiem ir tikai pēdējos gados. Iepriekšējos kovida un pirmskovida laikos algas bija pagalam nožēlojamas. Tātad diezin vai trolejbusu vadītājiem var būt kādi uzkrājumi.
Lai vadītu trolejbusu, nepieciešama TROL kategorijas vadītāja apliecība, kas ir ļoti augsta pilotāža, un nepieciešamas filigrānas vadīšanas prasmes. Tas nav tā kā manevrēt ar vieglo auto, tas ir pat sarežģītāk par smago kravas automobili - trolejbusiem priekšējie riteņi atrodas labu gabalu aiz vadītāja sēdekļa, tāpēc pagriezienos ļoti precīzi jājūt un jāaprēķina braucamā trajektorija, lai ar pakaļējiem riteņiem nenobrauktu no ielas.
Larisai viss bija sekmējies labāk nekā Šūmaheram, Hamiltonam un Verstapenam, kuri savus auto ir situši lupatās daudzkārt, bet taču 16 gadu laikā viņai ir gadījusies viena kļūme - nav paguvusi laikus nobremzēt pirms stāvoša transportlīdzekļa. Varbūt bremzes nebija kārtībā, varbūt pie vainas pati?
Ja viss paliks tā, kā ir, tad, lai samaksātu par skādi “Rīgas satiksmei”, Larisai un viņas bērnam veselu gadu vajadzēs iztikt bez ēšanas, siltuma un elektrības. Viņai kaut kas jāpārdod, lai varētu norēķināties.
Ir milzīgi daudz mākleru reklāmu sociālajos tīklos, kuri piedāvā nopirkt dzīvokļus no cilvēkiem. Taču viņu piedāvājumi ir vismaz uz pusi cenā zemāki nekā dzīvokļu reālā tirgus vērtība. Tātad Larisai, lai ātri norēķinātos ar “Rīgas satiksmi”, nepieciešams par puscenu pārdot vismaz divistabu dzīvokli. Ja viņai tāds ir.
Ja viņa nesamaksās un kavēsies, iesaistīsies “maitu lijas” - tiesu izpildītāji, kuri ir spējīgi izslaukt no saviem upuriem summas, kas divkārt un arī vairāk pārsniedz parādu. No Latvijas likumdošanas sen jau izslēgts pirmskara princips, ka parāds nevar pārsniegt dubultu atmaksas apmēru.
Varētu būt teorētiski iedomājami gadījumi, ka trolejbusa vadītājs piedzeras, pārkāpj visus satiksmes noteikumus, uztaisa avāriju un te nu viņš ir. Tādā gadījumā, protams, pret viņu jāvēršas ar visu bardzību un jāpiedzen viss, ko vien var piedzīt.
Taču Larisas gadījumā tā nav bijusi ļaunprātīga noziedzība - tas ir bijis misēklis, kāds var atgadīties tik ļoti ar stresu nokrautā darbā. Tas ir gadījies vienreiz 16 gadu laikā.
Sabiedriskā transporta vadītājiem ir krimināltiesiskā atbildība, ja viņu vainas dēļ ievainojumus guvuši vai bojā gājuši cilvēki. Tādus gadījumus vērtē tiesa.
Taču absolūti absurdi un nepieņemami ir sodīt ar nepaceļamu naudu vadītājus, kuri iekļuvuši avārijās un sabojājuši kādus “dzelžus”. Trolejbusi, autobusi un tramvaji veic milzīgi tālus ceļus ik dienu - tā kā “Rīgas satiksmes” braucēji ir profesionālāki, visbiežāk negadījumos viņi nav vainīgi. Bet var gadīties arī, ka vainīgi paši. Par to būtu jābūt padomātam.
Taču izrādās, ka nav padomāts.
Ja latvieši būtu poļi, tad šodien pie sabiedriskā transporta uzņēmuma kantora ierastos visi šoferi ar visiem saviem braucamajiem ar vaicājumu: “Co się dzieje? Wspieramy Larisę!” (Kas notiek? Mēs atbalstām Larisu!”). Viņu transportlīdzekļi aizbloķētu ceļus, un visā Varšavā iestātos sastrēgumu kolapss. Pārējā poļu tauta saprastu un to pieciestu.
Vēl vairāk solidāri ar Larisu būtu franči, kuri šādai preteklībai nepiekristu un teiktu: “Merde!” (“Kaka”) un apgāztu iedomājamās “Parīzes satiksmes” valdes locekļu smalkās automašīnas un varbūt pat aizdedzinātu tās.
Zviedrijā, iespējams, būtu cita, mierīgāka pieeja - tur arodbiedrība izveidotu fondu, no kura apmaksātu rēķinu par Larisu, bet pēc tam vērstos ar prasību pret pilsētas transporta uzņēmumu un piedzītu ar uzviju visu naudu, kas radusies no tā vadības bezdarbības, bezatbildīgi neapdrošinot savus darbiniekus. Arodbiedrības arī panāktu, lai jautājums nepaliek bez ievērības, lai vadība izjūt problēmu ar saviem ādas makiem un paliek bez amatiem. Tas būtu drausmīgs skandāls. Tā tas varētu būt apmēram Zviedrijā vai Somijā, Dānijā vai Norvēģijā.
Bail pat iedomāties, kā tas būtu kādā Singapūrā vai Ķīnā, ja tur paceltu augšā pēdējā laika iepirkumus.
Mums reālu arodbiedrību ir pamaz; “meinstrīma” plašsaziņas līdzekļi tiek finansēti no Sabiedrības integrācijas fonda Mediju fonda - lietas plašsaziņas telpā tiek “spinotas” tā, kā valdošajiem vajag.
Par Larisu ir bažas. Var atskanēt, ka “pati vainīga”. Citi var iedomāties, ka tādā avārijā nekad paši neiekļūs. Taču var ļoti gadīties, ka var iznākt iekļūt gan. Tas var ilgt pussekundi, kad atgadās kļūme un avārija.
“Rīgas satiksmes” autovadītājiem tagad vajadzētu stipri vien padomāt, kas notiks, ja viņiem gadīsies sasist transportlīdzekli. Cerot uz Latvijā vidējās algas izpeļņu mēnesī, var iznākt situācija, ka jāmaksā gada alga un jāpaliek par bomžu. Strādāt “Rīgas satiksmē” ir tikpat riskanti kā būt par “naudas mūli” vai narkokurjeru - jūs nezināt, kādās civiltiesiskās vai pat kriminālās šausmās jūs var iegrūst firmas īpašnieki.
Pašlaik “Rīgas satiksmes” valdes priekšsēdētāja saņem 8750 eiro mēnesī, valdes locekļiem alga noteikta 7875 eiro, padomes priekšsēdētājam - 3000 eiro, padomes locekļiem, kuri “strādā” bieži vien vēl daudzos citos amatos, - 2700 eiro.
Neviļus nāk prātā Viļa Plūdoņa poēma “Divi pasaules”, kur drūmi, salīkuši stāvi lien iz savām būdām, lai dotos zvejot. Tas ir par sabiedriskā transporta šoferiem.
Bet tajā pašā laikā “Kā zibošs ziedu mežs, kas kairu smaršas dveš, sēd zīdā, zeltā dāmas cēli, glīti; un kavalieri triec, un puto šampaniets, un lepni dīžā baltās vestēs švīti”.
Švītiem baltajās vestēs un zīdā tērptajām dāmām nekas nekaiš un ne par ko nebūs jāatbild. Politiķiem jau tāpat nav atbildības, lai ko viņi nesastrādātu, un ir tikai politiskā atbildība.
Bet ir padomāts par politisko lēmumu izpildītājiem, kuriem atbildība teorētiski varētu arī būt. Ir amati, kuros par bezdarbību vai par darbībām, kas novedušas pie zaudējumiem, var iznākt maksāt naudu no savas kabatas.
Atšķirībā no “Rīgas satiksmes” Larisas ir viedi paredzēts, kā piesegt pakaļu Baltijas valstu kopuzņēmuma “RB Rail” vadošajiem darbiniekiem.
“RB Rail” ir tas, kurš būvē “Rail Baltica” “ātrgaitas dzelzceļu”.
Vārds “ātrgaitas” ir liekams pēdiņās tāpēc, ka, pat ja plānotais dzelzceļš būtu gatavs jau šodien, tā ātrums būtu kādas trīs vai četras reizes lēnāks nekā Japānā vai Ķīnā ir pašlaik. Francijā jau pirms 60 gadiem pasažieru vilcieni traucās ātrāk nekā tālā nākamībā, kaut kad ap 2030. gadu vai vēl vēlāk, brauks “Rail Baltica”.
Igaunijā domā, ka “Rail Baltica” trase šogad būs uzbūvēta līdz Latvijas robežai. Arī Lietuvā būvē.
Taču Latvijā ir iedzīts “pālis” Daugavā, sabūvēti monstrozi veidojumi pie lidostas, visi darbi ir sākti no beigām, ne no sākuma. Nauda ir šķērdēta tam, kam tā nav paredzēta, un nezinot, vai un kad būs nākamais finansējums no Eiropas.
Premjere Evika Siliņa ir savu jau teikusi: “Esmu uzdevusi satiksmes ministram steidzami sniegt pamatojumu par “RB Rail” izsludināto atklāto konkursu, kurš paredz direktoru un amatpersonu, arī bijušo, atbildības apdrošināšanu, kā arī informēt par attiecīgā iepirkuma finansēšanas avotiem. Satiksmes ministrijai jānodrošina, ka attiecīgais iepirkums netiek finansēts no Latvijas publiskajiem līdzekļiem.”
Satiksmes ministrs Atis Švinka ir pretī purpinājis: “Par atsevišķiem aspektiem jautājumi bijuši, bet kopumā šī ir ierasta prakse. Lieliem infrastruktūras projektiem parasti ir šī civiltiesiskā apdrošināšana. Tas ir absolūti normāli, jo atbildība ir liela. Katram lēmumam, pat valstiski domājot, ir daudz riska, un risku parasti apdrošina.”
“Bet mēs saprotam, ka gadījumā, ja ir kriminālatbildība, apzināti negodprātīga rīcība vai koruptīvi darījumi… Tie nekad netiek apdrošināti.”
Par “RB Rail” apdrošināšanu pagājušajā nedēļā kā pēc publisko attiecību rokasgrāmatas plašsaziņai un sociālajiem tīkliem tika pasviestas informatīvas driskas un dezinformācija, kas medijiem būs ilgi un grūti jāpārbauda. “RB Rail” ir norādījis, ka šāda apdrošināšana tiek uzturēta jau kopš 2015. gada un tā ir obligāta atbilstoši Baltijas valstu kopuzņēmuma akcionāru līgumam. Arī dzīvesbiedru iekļaušana polisē esot izplatīta, ņemot vērā, ka praksē prasības pret amatpersonām varot skart arī personīgos kopīpašumus.
Jaunā iepirkumā apdrošināšanas periods paredzēts 12 mēnešu garumā, un plānotā līgumcena esot 70 000 eiro. Līdz šim nekādas šādas prasības pret uzņēmumu neesot celtas.
Droši vien šajā vēstījumā nav klaju melu, taču te ir tā samudžināts, lai neviens neko nevar saprast. Piemēram, kas tie par 70 000 - kam, kad, cik ilgi?
Ne klāri meli, bet tomēr melīgs ir stāsts par obligāto civiltiesisko apdrošināšanu amatpersonām, viņu radiem un varbūt pat radu suņiem, ieskaitot blusas uz suņu mugurām.
Apdrošināšana tik tiešām pasaulē pastāv, taču tas ir gadījumos, kad runa ir par vakanci, kurai paredzēts darbs augsta riska darījumu veikšanā. Piedabūt augstas klases speciālistu, lai viņš riskē ar savu naudu un ādu, nav iespējams, tāpēc viņš tiek apdrošināts, lai gadījumā, ja pasākums neizdodas, no viņa zaudējumi netiek piedzīti.
Tādi gadījumi var būt vērtspapīru vai kriptovalūtas tirgū. Var būt teorētiski tā, ka jārēķinās ar nestabilu lēmējvaras vidi kādā reģionā - piemēram, ir cerības radīt ūdeņraža ražotni, taču ar nosacījumu, ka būs pieejama lēta elektroenerģija no citiem, vēl neuzbūvētiem elektrības ražotājiem. Jo tāpat vien šķelt H2O, lai iegūtu H, ar parastām elektroenerģijas cenām ir pagalam nerentabli. Šādā gadījumā projekta vadītāja apdrošināšana ir normāla, jo pasākums ir perspektīvs, taču var arī neizdoties kādu force majeure apstākļu dēļ.
Taču kādi tādi apstākļi ir bijuši “RB Rail” gadījumā? No sākta gala ir bijis skaidrs, ka pasākums neatmaksāsies pat 100 gadu laikā. Nebūs to ļaužu masu, kas brauks no Rīgas uz Tallinu, no Tallinas uz Viļņu.
No sākta gala projektā ir izpleterēta milzīga nauda, un izpleterēšana turpināsies, sadārdzinoties visām izmaksām. No sākta gala visas darbības tiek veiktas pēc iespējas bezjēdzīgāk un dārgāk, jo par to maksās Eiropa un Latvijas nodokļu maksātāji.
Ne no sākta gala, bet stipri vēlāk pasākumam ir piekabināta “militārās mobilitātes” it kā nepieciešamība. Tad laikam, ja Krievija uzbruks, varētu ašāk pa dzelzceļu nogādāt savus tankus un dronus no Tallinas uz Viļņu...
Bet nu jā - pret to ir apdrošināti “RB Rail” darbinieki - viņi var darīt jebko, labi apzinoties, ka būs zaudējumi, kas jau ir ieprogrammēti. Idiotiski Latvijas ministru lēmumi tāpat ir jau apdrošināti. Nevienam nekas ne par ko nebūs, bet, drošs paliek nedrošs, savlaicīgi tas ir noformēts juridiski.
Senajiem romiešiem bija teiciens: “Quod licet Iovi, non licet Bovi” (“Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim”). Dubultmorālīgajā Latvijas purvā vērši bradā, pelnot algās pat pusmiljonu gadā, bet Larisa no “Rīgas satiksmes” ar savu 11,4 tūkstošu parādu ir bezdibeņa malā un izmisumā.
