Valdība sacerējusi un Saeima gatavo pieņemšanai “Kapsētu likumu”, lai darītu galu pašvaldību patvaļai izlemt, kam gulēt un kam negulēt “pašā kapsētas vidū apakš spīdīgiem burtiem” , kā savā romānā “Mērnieku laiki” ierakstījuši latviešu kapu kultūras pirmrindnieki brāļi Kaudzītes.
Brāļu Kaudzīšu aprakstītā ķīvēšanās ap vietas ierādīšanu miroņiem atgādina par vēl vienu ļoti slavenu teicienu no “Mērnieku laikiem", ka “runas vīriem gan ir spēks rokā". Proti, ka “pašvaldību kompetencē ietilpst jautājumi par kapsētu ierīkošanu, uzturēšanu, paplašināšanu, kapavietas piešķiršana un citi ar kapsētu izveidošanu un uzturēšanu saistīti aspekti,” kā mūsdienu birokrātu valodā izklāstīts “Kapsētu likuma” anotācijā. “Savukārt katras pašvaldības pieeja minēto jautājumu regulējumā atšķiras. Kā piemēram, pašvaldībās tiek pieņemts atšķirīgs regulējums attiecībā uz kapavietas piešķiršanas un mirušo apbedīšanas kārtību, laika periodu virsapbedījumu veikšanai, prasībām kapavietu uzturēšanai un virknē citu jautājumu. (...) Minētos jautājumus ir iespējams un nepieciešams regulēt vienoti, tādējādi mazinot normatīvismu un sekmējot tiesisko skaidrību iedzīvotājiem par viņu tiesībām un pienākumiem.”
Labāk vai sliktāk, bet bez īpaša kapu vai kapsētu likuma Latvijas Republika līdz šim iztikusi. Trauksmi par šādu nolaidību savulaik cēlusi Valsts kontrole 2018. gada 7. februāra informatīvajā ziņojumā “Kapsētu saimniecība Latvijā”: “Mūsu skatījumā efektīvākais risinājums ir atgriezties pie likumprojekta izstrādes, tajā iekļaujot mūsu ieskatā iedzīvotājiem būtiskos jautājumus, kas saistīti ar pašvaldību un iedzīvotāju pienākumiem un tiesībām kapsētu un kapavietu apsaimniekošanā, pašvaldību sniegtajiem ar kapsētu izmantošanu saistītajiem pakalpojumiem un maksājumiem. Turklāt jomu regulējoša likuma nepieciešamību pamato vairāki revīzijā konstatēti mūsuprāt būtiski aspekti - neskaidrie kapavietu iegūšanas, apbedījumu reģistrācijas un uzskaites noteikumi, strīdīgā situācija par pašvaldību noteikto iedzīvotājam obligāti veicamo maksājumu veidiem un to apmēru, neskaidrības pašvaldību tiesību un pienākumu apjomā kapsētu apsaimniekošanā, it īpaši rīcībai ar ilgstoši nekoptām kapavietām. Šo jautājumu sakārtošana ir aktuāla arī kapsētās, kas pieder draudzēm. Vienlaicīgi ir jādomā par risinājumiem saistībā ar Latvijā augošo pieprasījumu pēc kremēšanas pakalpojuma un urnu glabāšanas, kā arī iespējamajiem pieprasījumiem pēc balzamēšanas un dažādiem citiem apbedījumu veidiem, kas kļūst aktuāli jau mūsu kaimiņvalstīs.”
Pagāja vēl vairāki gadi, līdz Krišjāņa Kariņa valdība 2020. gada 11. februārī uzdeva toreizējai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) kapu likumprojektu iesniegt valdībā līdz 2023. gada 1. martam. Taču tad nāca valdību maiņa, notika vecā VARAM pārtaisīšana par jaunu VARAM (Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministriju). Likumprojekta tapšana aizkavējās par divarpus gadiem. Evikas Siliņas valdība likumprojektu ar nosaukumu “Kapsētu likums” Saeimai nodeva pagājušā gada 1. septembrī.
“Kapsētu likums” ir samērā kompakts - izteikts ar 18,3 tūkstošiem rakstu zīmju, kas būtu pielīdzināms triju avīžrakstu kopējam garumam. Likums sagrupēts 4 nodaļu 14 pantos un pārejas noteikumos. Par likuma spēkā stāšanās brīdi bija noteikts šā gada 1. janvāris. Saeima ir uzticējusi likumprojekta virzīšanu Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai. Komisija un 18. septembrī arī Saeima atzina valdības atsūtīto tekstu par pieņemamu 1. lasījumā, taču tagad ķērusies pie tā pamatīgas pārstrādāšanas. Atbildīgajā komisijā savākti 70 priekšlikumi likumprojekta labošanai. Šo labojumu izvērtēšana un iekļaušana vienotā likuma tekstā aizņem daudz laika. Komisijas priekšsēdētājs Oļegs Burovs spriež, ka likuma pieņemšana galīgajā veidā varētu notikt starp Lieldienām un Jāņiem. Tradicionāls likuma spēkā stāšanās datums būtu šā gada vidus 1. jūlijā.
Likumprojekts pretendē risināt četrus uzdevumus, taču šobrīd, kad vienošanās par to risinājumu vēl nav panākta atbildīgajā komisijā, nav iespējams izklāstīt, ko īsti likums mainīs mirušo cilvēku pašreizējā apglabāšanas kārtībā. Šķiet, ka izmaiņas būs jūtamas ne visā valstī vienādi, bet atkarībā no tā, cik lielā mērā jaunā kārtība atšķirsies jeb nemaz neatšķirsies no konkrētajā pašvaldībā jau esošas kārtības. Ja šīs kārtības dažādas, tad to atšķirībām no topošās valstiskās kārtības jābūt dažādām.
Uzdevumu uzskaitījums ir šāds:
Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas 13. janvāra sēdē nācās konstatēt, ka jo īpaši bēdīgi izskatās ceturtajam punktam atbilstošie kapu apsaimniekošanas rezultāti. No Nacionālā Kultūras mantojuma pārvaldes priekšnieka par ekspertu kļuvušais Juris Dambis rādīja fotoattēlu jaunas kapu teritorijas ierīkošanu kādas pašvaldības izpildījumā: nocirsti koki un nolīdzināts laukums, kura pilnīgai atbilstībai cietuma vai koncentrācijas nometnē mirušo apglabāšanai pietrūkst vēl tikai grāvja, kurā samest līķus.
Kamēr pašvaldība cirta kokus un nošķūrēja laukumu, tikmēr ierēdņi sacerēja “Kapsētu likuma” projekta otro pantu, ka “šā likuma mērķis ir nodrošināt kultūrvēsturiskajām tradīcijām atbilstošu pašvaldību kapsētu izveidošanas un uzturēšanas... kārtību”. Komisijas sēdē atlika pastrīdēties par to, kā padarīt šo vārdu virkni vēl daiļskanīgāku ar vārdu “Latvija”. Lielo pilsētu asociācija piedāvāja, ka “šā likuma mērķis ir nodrošināt Latvijas kultūrvēsturiskajām tradīcijām atbilstošu” kārtību, bet deputāti pamatoti norādīja uz kultūrvēsturisko tradīciju dažādību. Viņi pievienojās J. Dambja priekšlikumam rakstīt nevis par “Latvijas tradīcijām", bet “tradīcijām Latvijā”, tādējādi akceptējot visu novadu tradīcijas.
Rīgas domes Kapu pārvaldes priekšnieka p.i Gints Zēla paškritiski atzina Rīgas tradīciju, kas izveidojusies līdz ar Bolderājas un Jaunciema kapu ierīkošanu un izmantošanu. Pašvaldība tur risinājusi tīri ģeometrisku uzdevumu, kā kapiem iemērītajā laukumā ievietot pēc iespējas vairāk kapu “taisnstūrīšu” bez mazākās intereses par to, kā kapi izskatās. Tagad šāds kapu stils izplešas pa visu Latviju, tiklīdz kapi tiek ierīkoti no jauna vai tiek tik būtiski paplašināti, ka uz jauno teritoriju paši par sevi nepāriet šabloni, pēc kādiem veidoti vecie kapi. Šo šablonu pārnešanai (papildināšanai, attīstīšanai, pielāgošanai) būtu vajadzīgs ainavu arhitektu darbs, bet bēda, ka Latvijas likumi neparedz iespēju projektēt ainavu atsevišķi no būvprojekta, kura izstrāde kļuvusi par pārāk smagu - dārgu, laikietilpīgu - nastu, ko pašvaldības diez vai var celt un nest miroņu dēļ.
Saeimas komisijas 13. janvāra sēde iezīmēja virzību uz “Kapsētu likumu” kā uzdevumu krājumu pašvaldībām savos noteikumos ierakstīt to, šito un vēl kaut ko, par ko valsts tomēr negrib uzņemties atbildību. Rezultātā pašvaldības ar atsauci uz jauno likumu varēs darīt tieši to pašu, ko tās tagad dara bez likuma, bet tāpēc, ka nelaiķi taču kaut kur jānovieto tā, lai līķi plūdos neuzpeldētu, lai kapličas nesabruktu cilvēkiem uz galvām un pašvaldības lai neizputētu. Citiem vārdiem sakot, sēde apliecināja vispārējo praksi taupīt uz jebko - šajā gadījumā uz miroņiem, lai atlicinātu naudu aizvien jaunu normatīvo aktu sacerēšanai.
