Ziemassvētku eglīšu uzdevums ir dot cilvēkiem pārliecību par citiem cilvēkiem, ka vismaz tie, ar kuriem viņš kopā padziedājis un ar dāvanām apmainījies, vismaz līdz nākamai eglītei viņu pārāk skaļi nelamās un klusi neapmelos.
Gan vienreiz gadā piepildītajās un dažviet pārpildītajās Latvijas visu kristīgo konfesiju baznīcās, gan pie mājās vai iestādēs (skolās, uzņēmumos, komandās...) iedegtajām Ziemassvētku eglītēm tiek apliecināti Reiņa Kaudzītes vārdi, ka “mūsu evanģēliski-luteriskās baznīcas lielākais un pievelkošākais krāšņums ir baznīcas dziesmu dziedāšana no visas draudzes, pavadīta gaišām ērģeļu skaņām. (...) Jā, klausoties šajās tik brālīgi saskanīgajās balsīs, mēs visdrīzāki, kā nekur citur, aizmirstamies, ka esam šai pasaulē, kur ķildu pilnie tirgi, kur cietumi, kur tiesāšanās; tad, klausoties nevaram nemaz ticēt, ka te starpā dzied arī tās balsis, kas cita citu lamājušas, kas viltību runājušas, kas nepatiesu liecību devušas, viltīgi zvērējušas... Un lai arī cik nocietējis, cik noklīdis prāts, lai cik dažnedažādiem netikumu gružiem apraušļāta apziņa, tomēr draudzes dziesmas balss viņu sagraudīs gan vēl, ka tas jele tai brīdī, ja arī gluži nesitīs sev pie krūtīm, tad izņurdēsies gan to, ka būšot gan jādzīvo citādi.”
Ar nolūku padarīt cilvēkus labākus valsts devusi brīvas dienas Ziemassvētku rituāliem un visvisādas cilvēku kopienas šo laiku izmanto, rīkojot saietus, kuros kaut vienas kopīgas dziesmiņas nodziedāšana jau liels panākums. Cilvēki iet uz šiem pasākumiem ne vien tāpēc, ka jāatrādās, bet arī tāpēc, ka patiešām gribas paļauties uz kaut vienu, bet labāk uz vairākām cilvēku grupiņām, no kurās iesaistītiem cilvēkiem negaidīt apvainojumus vai apmelojumus kuru katru brīdi. Un cik pasaulē tādu cilvēku, kuriem nevajadzētu pašiem sevi savaldīt un no ļauniem darbiem atturēt kaut tikai pret savējiem?
Reinis Kaudzīte (1839-1920) rakstīja laikā, kad atjaunot savstarpējas neuzbrukšanas solījumu vismaz starp vienas baznīcas draudzes locekļiem un tālāk vismaz starp kristiešiem bija pieņemts reizi nedēļā (“ik svētdienu baznīcā”). Šajā reizē citēts R. Kaudzītes (R. Vidzemnieka) raksts “Par baznīcas dziesmu grāmatām” avīzes “Balss” 1886. gada 19. novembra (vai 1. decembra pēc tagadējā kalendāra) numurā. Raksta turpinājums 26. novembrī/8. decembrī. Publikācijas laiks pieskaņots gan Adventei pirms 139 gadiem, gan baznīcas dziesmu grāmatas atjaunotam izdevumam. Tajā, pēc R. Kaudzītes domām, “jaunām dziesmām pa daļai tas trūkums, ka tās, var sacīt - pārāk mīkstas, pārāk pildītas saldumiem, un ar šādām dziesmām ir tas, ka tās gan ātri aizķerot, izrādās “gardas”, bet drīz vien sirds “aptekas”, ka negribas viss to saldu ēdienu krietni vairs baudīt.”
Vēsture liecina, ka R. Kaudzītem taisnība. Ērti vainot par parasti tukšajām baznīcām komunistus, ka tie baznīcēnus iztrenkājuši, bet patiesībā pati baznīca kļuvusi tāda, ka “negribas viss to saldu ēdienu krietni vairs baudīt.” Gribas baudīt ne biežāk kā reizi gadā un tieši Ziemassvētkos tāpēc, ka Ziemassvētki pārvērsti par kārtējo un pierasto ikgadējo saldumu porciju. Ziemassvētkos Kristum nav jāmokās un jāmirst krustā sistam. Attiecīgi - kristiešiem nav jāmokās uz viņu skatoties, t.i., apzinoties savus grēkus. Labāk lai viņš paguļ kā lelle silītē un debesu mierā, bet viņi reizi gadā tieši tad atnāks, paskatīsies un aizkustinājuma asariņu atrādīs sev un citiem, tai skaitā Dievam, kas viņus par to kaut kad mīļi sagaidīs debesu valstībā. Mācītājiem nākas kļūt par šāda laipna un atsaucīga, visu saprotoša un piedodoša Dieva iemiesojumiem zemes virsū. Nekas nevar būt vēl drošāka garantija, ka ar Dieva bardzību cilvēkiem saskarties nenāksies, kā Dieva parādīšanās jaundzimušā tēlā. Nevis cilvēki atkarīgi no šāda Dieva, bet Dievs - no cilvēkiem. Cilvēki apņēmušies paši sakārtot savas lietas, tajā skaitā nostiprināt savas attiecības ģimeņu un citu cilvēku kopu sarīkotajos Ziemassvētku eglīšu pasākumos.
Cilvēki uzņēmušies savas attiecībās laicīgā kārtā nokārtot labāk nekā baznīca, kuras mazspēja šo attiecību kārtošanā jāatzīst. Citādi taču R. Kaudzītem nebūtu bijis jāapraksta baznīcas dziesmas bieži dziedājušās mutes, “kas cita citu lamājušas, kas viltību runājušas, kas nepatiesu liecību devušas”. Tomēr dubults neplīst. Ziemassvētki ir mēģinājums apvienot baznīcas un laicīgos spēkus cilvēku labošanā. Ļaudis ar valstu augstākajām amatpersonām priekšgalā Ziemassvētkos iet baznīcās iekšā, bet baznīcas dziesmas un citas rituālu drumstalās tiek nestas no baznīcām laukā patstāvīgai izmantošanai.
R. Kaudzīte ir sniedzis īsu pārskatu par luterāņu baznīcas dziesmu grāmatu izdevumiem latviešu valodā. Baznīca lepojusies, ka sākusi tās izdot kopš 1587. gada, bet “domājams gan, ka diezgan nepilnīgas un tumšas tās bijušas, īsti valodas ziņā", pauda R. Kaudzīte. Tālāk sekojuši 1769. gada izdevums un 1809. gada izdevums. “Lai gan minētai dziesmu grāmatai no 1809. gada savas teicamas īpašības, lai gan daudz jo īsti labu jaunu dziesmu tur bija, tomēr ļaudis īsti nepiekrita un ilgoties ilgojās pēc savām “vecām dziesmām””. Pēc gadiem 80 vēsture atkārtojusies. R. Kaudzīte uzņēmās paust to cilvēku viedokli, kuri uzskatījuši, ka “jauno dziesmu pielikumam nav nebūt tā gara spēka nedz kodolīga stipruma, kas vecām dziesmām”. 19. gadsimta otrajā pusē baznīca pārgāja uz dziesmām, “kur kāds runā par daudz no zināmas grēku piedošanas un žēlastības, no lūgšanām un asarām, bet gluži maz par cilvēka pasaules dzīvi, viņa darbiem un darba algu".
Pašsaprotami, kāpēc Latvijas 2025. gada Ziemassvētkos skan dziesma, kas pasaka īsi un skaidri par bērnu, kura dēļ Ziemassvētki jārīko:
Ak, tu priecīga, ak, tu svētīga
Ziemassvētku dieniņa!
Kristus ir dzimis, viss ienaids rimis,
Priecājies, priecājies, draudze!
Tāds, lūk, sīrupsalds vēstījums par to, kā vajadzētu būt, bet kā reālajā dzīvē nav. Kam nu vēl labāk, nekā pašiem kristiešiem un visai pasaulei no kristiešiem zināms, ka nekur nekāds ienaids netika rimis. Kristus piedzimšana neizmainīja pasauli uz labu pat tik daudz, cik būtu bijis vajadzīgs paša Kristus drošībai, nemaz nerunājot par Kristus dzimšanas dēļ notikušo bērnu apkaušanu Betlēmē.
Jautājums, vai apzināti nepatiesu solījumu došana palīdz sasniegt vismaz kaut ko solījumu virzienā, jeb - tieši otrādi - māca, ka solīt vienu un darīt pretējo ir pašsaprotami. Var gadīties gan šā, gan tā, bet tomēr aizdomīgi, ka luterāņu mācītājs un baznīcas funkcionārs Vidzemē, baltvācietis ar vārda un uzvārda rakstību oriģinālā Carl Christian Ulmann (1793-1871), kas latviskošanas gadījumā nejauši sakrīt ar Latvijā daudz labāk atmiņā palikuša politiķa vārdu un uzvārdu, ir pilnībā pārgrozījis vecā jeb bargā stilā sacerēto dziesmas oriģinālu jaunā jeb saldā stilā. Oriģinālu ir radījis vācu sabiedriskais darbinieks Johans Daniels Falks (1768-1826) atbilstoši melodijai, kas līdz viņam Veimārā bija atnākusi no Sicīlijas. Viņa vācu rindiņa par pasaules bojā eju “Welt ging verloren” pārtapusi par latviešu rindiņu “viss ienaids rimis”. Bez pasaules arī nekāda ienaida pasaulē nebūs, taču dziesmas jēga pilnīgi cita, ja mācītājs K. Ulmanis noklusējis mīļiem latviešu zemniekiem jeb bauriem šī sasnieguma cenu visas pasaules vērtībā. Oriģinālā dziesma ir par to, ka bojā jāiet nevis pasaulei, bet pasaulīgajam un laicīgajam, lai iestātos dievišķīgais un mūžīgais, taču latvieši nevēlas ķerties pie demonstratīvi pasaulīgā - pie Ziemassvētku dāvanu izsaiņošanas, ja fonā vai ausīs šī dziesma vēl skanētu oriģinālam daudz maz atbilstošā veidā:
Ak, tu priecīga, ak, tu svētīga
Ziemas svētku nakts žēlība!
Pasaule sista, dzimis ir Kristus -
Priecājies, priecājies, draudze!
Ziemassvētku tagadējā jeb saldā stila dziesmu populārākais izstrādājums ir no Amerikas atskanējušais zvaniņš. Dziesmas melodijas un vārdu autors, baznīcas ērģelnieks un kormeistars Džeimss Pīrponts (James Pierpont, 1822-1893) tagadējo Ziemassvētku hitu pieteica 1857. gada septembrī, gatavojot priekšnesumus ASV novembra beigās svinamai Pateicības dienai (rudens ražas svētkiem, kas ieguvuši amerikāņu tautas un valsts svētku nozīmi). Pāris gadu laikā publika koriģēja dziesmiņas sākotnējo nosaukumu “Vaļējās viena zirga kamanas” (One Horse Open Sleigh) uz daudz parocīgāko, no dziesmas vārdiem izcelto “Zvaniņš skan” (Jingle Bells) un veica ļoti loģisku operāciju, pārliekot braucienu kamanās no novembra uz decembri, t.i., uz Ziemassvētkiem. Kam Ziemassvētku un Jaunā gada eglītes vēl priekšā, tie varēs pelnīt svētku dāvanas, iepazīstinot savus radus un draugus ar dziesmas pārlikumu latviešu valodā atbilstoši labi zināmā meldiņam:
Sniegiem cauri trauc
Zirgs, jūgts kamanās,
Pāri laukiem brauc,
Smiekli nebeidzas.
Zirga astē zvans,
Skaņas tumsā iet,
Tas lielu prieku dara man
Un kamandziesmu dzied.
Piedziedājums:
Zvaniņš skan, zvaniņš skan,
Zvanīt neapstās,
Ai, cik jauks šis ceļš ir man
Vienzirga kamanās.
(...) (...)
Balta zeme te,
Kad tu esi jauns,
Naktī meitene,
Zvanam līdzi sauc.
Slaidā lokā triec,
Div^ četrdesmit* jau,
Tā skriet tu savam zirgam liec
Un ceļam gala nav.
*”Google” ir atsevišķs šķirklis ar paskaidrojumu, ka te domātas divas minūtes un četrdesmit sekundes vienas jūdzes nobraukšanai. Citiem vārdiem sakot, brauciena ātrums 22,5 jūdzes jeb 36,2 km stundā.
Te izlaisti dziesmas otrais un trešais panti, kuros nosaukts autora līdzbraucējas vārds un pastāstīts, ka kamanas apgāzušas, braucēji ievēlušies kupenā un kāds garāmbraucējs par viņiem smējies.
Dziesmas saturs ar ieteikumu jauniem cilvēkiem (while you're young) vizināšanai kamanās dabūt meiteni uz nakti (take the girls tonight) daudz pikantāks, nekā to varētu (vajadzētu) gaidīt no baznīcas darbinieka un tālāk no baznīcas kora. Tomēr angļvalodīgā publika pieņēmusi, ka arī tā var dziedāt pirmsskolas vecuma bērni pie Ziemassvētku eglītes. Latviešu bērni no aizdomīgiem notikumiem pasargāti ar dziesmiņas tulkojumu, kurā no dziesmiņas sākotnējā satura palicis pāri nosaukums. Ja dziesmas angļu versijas saturam piedomāta Ziemassvētku jēga, tad latviešu versijā Ziemassvētku jēgai piedomāti atbilstoši vārdi. Paveicis šo darbu latviešu trimdas literāts, žurnālists, feļetonists Ilmārs Batraks (1921-1984). Viņš kopš 1948. gada dzīvoja Kanādā. Rakstījis dzejoļus, feļetonus ar Jorika vārdu, neizdots grāmatā palicis romāns “Kādēļ?” par latviešu leģionāriem, kas balstīts uz viņa līdzdalību Otrajā pasaules karā.
Latviešu bērniem pārtaisītā amerikāņu dziesmiņa savu adresātu sasniedza drīz pēc atdzejotāja nāves trimdas žurnāla “Mazputniņš” 1985. gada decembra numurā ar norādi uz avotu un latviešu teksta autoru: “Jingle Bells atdz. I Batraks”. Pēc tam bija jāpaciešas vēl tikai daži gadi līdz Atmodai ar I. Batraka veikuma iekļaušanu Latvijas latviešu bērnu muzikālās sākotnes pamatrepertuārā:
Mežus pārklāj sniegs, - lāčiem ziemas miegs;
Gaiss tik skanīgs, salts, viss tik tīrs un balts.
Tālu ziemeļos, pārslu puteņos,
Tur, kur slejas kupenas, tur zvani iešķindas...
Piedziedājums:
Zvani skan, zvani skan, Ziemassvētki brauc!
“Dāvanas būs tev un man!” visi bērni sauc.
Te no ziemeļiem, pāri klajumiem,
Zvaigžņu staru šķilts, rodas gaismas tilts;
Un no tālienes vēsma skaņas nes -
Briežu vilktas tuvojas tur sapņu kamanas.
Dziesma skaista, sirsnīga un pamācoša, bet arī virzoša uz parodiju "Salaveci, ko tu kasies, Atdod dāvanas un lasies!"
Jā, arī latviešiem “Zvaniņš skan” atbilstoši Ziemassvētku jēgai, ja šī jēga ir burtisks pārlikums no vācu “Winterfest”, nevis no “Weihnacht”, t.i., no svētās nakts. Tās piesaukšana atbilst Kristus dzimšanas aprakstam Lūkas evanģēlijā, kura 8. pants Bībeles tagadējā tulkojumā latviešu valodā skan tā, ka “gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus”.
Vērtējot četrus evanģēlijus kopumā, Kristus dzimšana naktī tomēr nav ne tik viennozīmīgi aprakstīta, ne tik ļoti uzsvērta, lai šo notikumu nedrīkstētu apzīmēt tā, kā to dara angļi, t.i., angļvalodīgie visā pasaulē ar “Christmas” vai krievi ar “Rožģestvo”.
Latviešu ideja saukt Ziemassvētkus par Ziemassvētkiem pārņemta no vācu avīzes “Rigasche Stadtblatter”, kur “Weihnacht” par “Winterfest” pirmo reizi pārsaukts 1810. gada 24. decembra numurā. Tātad gandrīz tajā paša brīdī, kad iznāca R. Kaudzītes pieminētais 1809. gada baznīcas dziesmu krājums kā aizsākums tendencei uz saldajām dziesmām baznīcās. Kamēr pie mums virzība tāda, pasaulē mēdz būt arī pretēji. Latviešu vārdu autors amerikāņu melodijā ieviesis dāvanu dalīšanu, bet pasaules mēroga evanģēlisti - vārdu autors Leo Salins un dziedātājs Šeldons Bangera “Zvaniņš skan” meldijā aicina mest “egli, veci prom”:
Beigas pasaulei
Sātans melus lej
Dienai pašai galvenai -
Tā kunga dzimšanai.
Atgūsim mēs to,
Veci, egli prom,
Kristus vienīgais mums būs
Un visi brīvi kļūs.
(Piedziedājums)
Jēzus Kristus, Jēzus Kristus
Dzimis tev un man,
Nācis šurp, lai grēku sistu,
Brīvi būsim gan!
Jēzus Kristus, Jēzus Kristus
Dzimis izglābt mūs,
Nācis šurp, lai grēku sistu,
Uzvara mums būs.
Gan lieliem, maziņiem
Ir meli jāpazīst
Un tāpēc tagad jādzied tiem,
Kas Ziemassvētkos īsts.
Jēzus - tas ir ceļš,
Ir tas, kas patiess, dzīvs,
Un lai vai kur mūs citi peļ,
Kas Jēzum dzied, tas brīvs.
