Grozījumu projekts Satversmes tiesas likumā, kurš garantēs atgriešanos darbā līdzvērtīgā prokurora amatā Satversmes tiesas tiesnesim, kurš pirms tam bijis prokurors, raisa diskusijas. Daļa “Neatkarīgās” aptaujāto juristu pauž, ka paredzētie grozījumi ir likumsakarīgi un taisnīgi, citi norāda, ka līdz ar šiem grozījumiem tiks zemē iemīdīts “labas likumdošanas” princips.
Šā gada 25. novembrī Saeimas Juridiskās komisijās sēdē uz otro lasījumu tika aizvirzīts šāds likuma grozījums: “Ja par Satversmes tiesas tiesnesi apstiprināta persona, kas saskaņā ar Prokuratūras likumu bija iecelta prokurora amatā, tai pēc Satversmes tiesas tiesneša pilnvaru termiņa izbeigšanās prokuratūra nodrošina tiesības atgriezties līdzvērtīgā prokurora amatā, ja persona nav sasniegusi amata pildīšanai noteikto maksimālo vecumu.”
Pašlaik spēkā esošā likuma norma jau paredz diezgan plašas Satversmes tiesas tiesneša garantijas par atgriešanos darbā pēc pilnvaru termiņa izbeigšanās. Viņam ir tiesības likumā "Par tiesu varu" noteiktajā kārtībā pretendēt uz vakantu Augstākās tiesas tiesneša amatu, ja viņš nav sasniedzis tiesneša amata pildīšanai noteikto maksimālo vecumu. Satversmes tiesas tiesnesim pēc pilnvaru termiņa izbeigšanās ir tiesības gada laikā tikt ieceltam vakantā valsts civildienesta ierēdņa amatā atbilstoši attiecīgās amata vietas pretendentam noteiktajām prasībām. Ja līdz apstiprināšanai par Satversmes tiesas tiesnesi persona ieņēma ierēdņa amatu atbilstoši Valsts civildienesta likumam, pēc Satversmes tiesas tiesneša pilnvaru izbeigšanās iestāde nodrošina tai tiesības ieņemt līdzvērtīgu amatu. Ja par Satversmes tiesas tiesnesi apstiprināta persona, kas saskaņā ar likumu "Par tiesu varu" apstiprināta par tiesnesi bez pilnvaru termiņa ierobežojuma, tai pēc Satversmes tiesas tiesneša pilnvaru izbeigšanās ir tiesības atgriezties iepriekšējā tiesneša amatā, ja tā nav sasniegusi tiesneša amata pildīšanai noteikto maksimālo vecumu.
Tie neesot grozījumi vienai personai
Bijušais Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs Kusiņš pauda viedokli, ka līdz ar šo likumu grozījumu pieņemšanu iestāsies taisnīgums un visi Satversmes tiesas tiesneši saņems garantijas par atgriešanos amatā pēc tiesneša termiņa beigām: “Izlasīju jūsu rakstu (https://nra.lv/neatkariga/izpete/508356-vai-likums-top-viena-tiesnesa-del.htm). Es teiktu, ka tie ir grozījumi nevis vienai personai, bet personu kategorijai, kura bija palikusi ārpus iepriekš veiktajiem grozījumiem. Taču tas, protams, ir vērtēšanas jautājums - viens redz māti, otrs meitu. Iepriekšējā likuma redakcija sniedza garantijas tiem, kas ir bijuši tiesneši, un tiem, kas ir bijuši ierēdņu amatos. Pieļauju, ka arī iepriekš varēja paredzēt garantijas tiesnešiem, kuri pirms tam ir bijuši prokurori. Iepriekš tas nebija izdarīts. Tagad tas ir izdarīts. Es tos vērtētu nevis kā grozījumus kādai vienai personai, bet gan to, ka atsevišķas grupas bija palikušas ārpus iepriekš Satversmes tiesas likumā ietvertā regulējuma.”
Runājot par to, ka prokuroru gadījumā piedāvātajos grozījumos izpalicis jēdziens par atgriešanos darbā ne tikai līdzvērtīgā, bet arī vakantā amatā, G. Kusiņš teica: “Tas ir pieņēmums. Ja jūs paraudzīsieties uz 7. prim pantu, vārds “vakants” attiecināts tikai uz tiem tiesnešiem, kas pretendē uz vakantu Augstākās tiesas tiesneša amatu. Vārds “vakants” nav attiecināts uz civildienesta ierēdņiem. Attiecībā uz Augstāko tiesu ir noteikta kārtība, kā parādās vakances. Nedomāju, ka šis vārds šeit (prokuroriem paredzēto likuma grozījumu kontekstā) būtu nepieciešams. Jūsu rakstā tas bija pieminēts, bet es īsti nesaprotu, kādēļ šim vārdam būtu bijis jābūt. Piemēram, attiecībā uz civildienesta ierēdņiem viņiem vienkārši nodrošina ieņemt līdzvērtīgu amatu. Nav tādas konstrukcijas, ka personai pēc tiesneša pilnvaru beigām ir jāpiedāvā Satversmes tiesas tiesneša amatam līdzvērtīgs amats. Ierēdņiem jau nepiedāvā tiesneša amatam līdzvērtīgu amatu civildienestā. Tā ir neloģiska konstrukcija. Ir runa par prokurora amata līdzvērtību. Es nesaprotu, kur šeit ir problēma. Manuprāt, ir godīgi sniegt garantijas prokuroriem, kuri strādā tiesneša amatā. Šobrīd tā ir viena persona, un, ja pēc simt gadiem Satversmes tiesa pastāvēs, droši vien būs vairākas personas, uz kurām šie grozījumi tiks attiecināti.”
Bet kā šī norma varētu realizēties dzīvē? Piemēram, pēc termiņa beigām bijušais virsprokurors, pašreizējais Satversmes tiesas tiesnesis Juris Juriss vēlēsies atgriezties līdzvērtīgā amatā. Ņemot vērā viņa augsto kvalifikāciju un to, ka viņš tomēr ir bijis arī Satversmes tiesas tiesnesis, brīvas virsprokuroru vakances var arī neatrasties. Viņam līdzvērtīgs amats varētu būt nevis ierindas prokurora, bet gan ģenerālprokurora amats. G. Kusiņš skaidroja: “Es atkal dzirdu, ka jūs gribat salīdzināt un uzsvērt, ka viņš ir bijis augstā amatā. Bet piedāvātā likuma grozījumu projektā nav piedāvāts virsprokurora amats, bet gan amats, līdzvērtīgs prokurora matam. Tas nozīmē, ka prokuratūra nodrošina tiesības atgriezties līdzvērtīgā prokurora amatā. Iestāde nodrošina personai tiesības ieņemt līdzvērtīgu amatu. Neredzu, kur ir problēma. Tur nav vajadzīgs vārds “vakants” vai “nevakants”. Tur viss ir pareizi ierakstīts.”
Runājot par to, kāpēc šādas pašas garantijas pēc pilnvaru termiņa beigām nevarētu noteikt Ministru prezidentam, Valsts prezidentam, Saeimas deputātiem, G. Kusiņš skaidroja: “Tās nav salīdzināmas situācijas. Civildienestā ir daudz amatu, kurus var vērtēt kā līdzvērtīgus, bet, ja Saeimas deputāts kļūtu par Satversmes tiesas tiesnesi, tad nekādi nevarētu teikt, ka pēc pilnvaru termiņa beigām viņam būtu tiesības atgriezties deputāta amatā. Tā būtu vienkāršota aritmētika.”
“Labā likumdošana”
Saeimas Juridiskās komisijas deputāte (LPV) Linda Liepiņa augšminēto Satversmes tiesas likuma grozījumu projektu sarunā ar “Neatkarīgo” vērtēja šādi: “Manuprāt “labas likumdošanas’’ jēdziens ar šo likumu tiek būtiski pārkāpts. Kāpēc? Tāpēc, ka likumdevēja pienākums ir nodrošināt, lai normatīvajos aktos ietvertais valsts pārvaldes regulējums atbilstu labas pārvaldības principam. Piemērs - Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 17. punktā. Labas likumdošanas princips attiecināms uz ikviena normatīvā akta sagatavošanas un pieņemšanas procesu, arī uz Ministru kabineta normatīvo aktu pieņemšanas procesu. Piemērs Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 24. punktā.
Satversmes sapulcē, kas pieņēma mūsu Satversmi, viens no mūsu Satversmes tēviem Francis Trasuns, kurš bija viena no ievērojamākajām personībām Latgales un Latvijas vēsturē, teica tā: “Likums ir domāts priekš tautas un ne priekš atsevišķām personām.’’ Kopš šie vārdi ir pateikti, ir pagājuši 104 gadi. Nekas jau nav mainījies. Satversmes tiesa savā 2019. gada 23. aprīļa spriedumā lietā Nr. 2018-12-01 ir uzsvērusi, ka labas likumdošanas princips negarantē kādai konkrētai vienai personai vai personu grupai vēlamu rezultātu. Satversmes tiesa saka, ka jārodas pārliecībai, ka likumā noteiktais tiek demokrātiski apspriests un sasniegts labākais iespējamais līdzsvars. Trasuna teiktais, protams, nav absolūta patiesība, kas ir iecirsta akmenī, kā kādi baušļi. Es nedomāju, ka vienam atsevišķam cilvēkam vajag likumu taisīt. Manuprāt, tas neatbilst labas likumdošanas principam un labai pārvaldībai. Vai tiešām tieslietu ministrija, ko pārvalda “Vienotība’’, nevar iztaisīt universālu grozījumu visiem gadījumiem? Citādi var sanākt, ka nākamais Satversmes tiesnesis nāks no notariāta, un vai jūs atkal likumu papildināsiet?”
Prokuratūrā vienmēr ir vakances
Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere (“Jaunā vienotība”) sarunā ar “Neatkarīgo” skaidro, ka piedāvātie likuma grozījumi ir korekti un atbilstoši esošajai situācijai:
“Līdz šim visiem Satversmes tiesas tiesnešiem garantijas bija paredzētas ar likumu “Par tiesu varu” un Civildienesta likumu. Tagad šīm garantijām tiek piepulcināta arī prokuratūra.”
Runājot par likumprojektā trūkstošo vārdu “vakanto”, I. Lībiņa-Egnere teica: “Prokuratūrā vienmēr ir vakances. Tie, kuri nepieder pie šiem varas atzariem, var izmantot iespēju. Piemēram, Osipovas kundze izmantoja iespēju un ir senatore Augstākajā tiesā. Tas attiecas uz jebkuru Satversmes tiesas tiesnesi. Tāpat kā attiecībā uz civildienesta ierēdni. Šobrīd arī attiecībā uz prokuroriem tiek izlīdzināta šī kaut kādā ziņā iepriekš likumā neatrisinātā situācija.”
Runājot par to, vai nesanāks tā, ka, beidzoties tiesneša termiņam, bijušam virsprokuroram prokuratūrā būs jānodrošina līdzvērtīgs amats un līdzvērtīgs amats nozīmēs ģenerālprokurora amatu, I. Lībiņa-Egnere skaidroja: “Nē, ģenerālprokurora amats nenozīmē līdzvērtīgu amatu Satversmes tiesas tiesnesim. Katrā varas atzarā ir citi amata kritēriji. Līdzvērtīgs amats nozīmē amats, no kura tajā brīdī uz Satversmes tiesas tiesneša amata pildīšanu aizgājis konkrētais prokurors.”
Vaicāta, vai tas patiesi nozīmē to, ka pēc Satversmes tiesas tiesneša termiņa beigām garantiju nodrošināšanas dēļ netiks šūpots ģenerālprokurora krēsls, I. Lībiņa-Egnere teica: “Absolūti nē. Es nezinu, kurš ir šādas interesantas idejas autors, bet tas noteikti nav jurists, un viņš nesaprotot sistēmu un ir pats kaut ko izdomājis.”
Kā grozījumi īstenosies dzīvē?
Saeimas Juridiskās komisijas deputāts Andrejs Svilāns (“Apvienotais saraksts”) piedāvātos likuma grozījumus uzskata par loģiskiem: “Ja ņemam vērā to, ka tas tomēr ir Satversmes tiesas tiesneša amats, tāpat kā beidzoties pilnvaru termiņam citos augstos amatos, cilvēkam ir ļoti grūti atgriezties darbā kādā citā amatā - tad tas, no vienas puses, ir loģisks risinājums. Taču cits jautājums, kā tas realizēsies praksē, vai nenotiks tā, ka tiks radīti speciāli amati. Problēmas var rasties. Ja reiz cilvēks ir sevi apliecinājis, ka ir tiesīgs būt Satversmes tiesas tiesnesis, droši vien viņam būtu loģiski pēc tam ieņemt pietiekami atbildīgu amatu, lai viņa devums valstij netiktu izniekots.”
Vaicāts, vai šādas garantijas nevajadzētu dot arī Ministru prezidentam un Valsts prezidentam, Saeimas deputātiem, A. Svilāns skaidroja: “Valsts prezidentam jau noteiktā apmērā garantijas ir paredzētas pēc pilnvaru termiņa beigām. Taču, ja jau mēs tagad esam nonākuši līdz diskusijām par izdienas pensijām un citiem labumiem, pie mūsu pašreizējā budžeta deficīta noteikti nevaram aizrauties ar tādām lietām. No otras puses, šī varētu būt arī kļūda, tieši tāpat kā ir ar Interešu konflikta novēršanas likumu, kurš, manuprāt, nu jau aizliedz pārāk daudz. Vienmēr jau pastāv riski, ka kāds negodprātīgi var rīkoties, tomēr Interešu konflikta novēršanas likumā ir pārlieku daudz ierobežojošo normu, un to vajadzētu revidēt. Es par to esmu runājis un vēl runāšu ar saviem kolēģiem. Taču par šāda likuma grozījumiem vienmēr ir bažas, ka beigu beigās tur tiks iegrozītas trakas lietas. Tā jau ir bijis ar vairākiem citiem likumiem.”
Amatu līdzvērtīgums
Jāatgādina, ka Satversmes tiesā šobrīd strādā septiņi tiesneši - tiesas priekšsēdētāja Irēna Kucina un seši tiesneši - Jānis Neimanis, Juris Juriss, Anita Rodiņa, Jautrīte Briede, Veronika Krūmiņa, Mārtiņš Mits.
Viņi ir pazīstami arī kā talantīgi mācībspēki, daži no viņiem arī kā tiesneši vai advokāti. Daļai no viņiem likums nosaka tiesības pēc tiesneša termiņa beigām atgriezties iepriekšējā vakantā līdzvērtīgā amatā. Bet tikai viens no pašreizējiem Satversmes tiesas tiesnešiem nāk no prokuroru aprindām - bijušais virsprokurors Juris Juriss.
Jautājums, kāds amats prokuratūrā varētu būt pielīdzināms Satversmes tiesas tiesneša amatam, arī līdz šim no likumdevēja puses tiesību akta izstrādes dokumentos paliek neatbildēts. Lai arī daļa augsti kvalificēto juristu apgalvo, ka likuma grozījumi ir korekti un atbilstoši situācijai, tomēr pastāv bažas, vai līdz ar šo grozījumu apstiprināšanu turpmāk ģenerālprokurora amata kandidātus neizvēlēsies Tieslietu padome, bet tas būs garantēts, piemēram, kādam Satversmes tiesas tiesnesim? Vai tomēr Satversmes tiesas tiesnesis pēc pilnvaru termiņa beigām atgriezīsies iepriekšējā amatā, kādā bija pirms stāšanās Satversmes tiesas tiesnešu rindās, bet tad atkal jāatgriežas pie neatbildētā jautājuma par amatu līdzvērtīgumu. Visticamāk likumdevējs, virzot tiesību normas formulējumu otrajā lasījumā, ir noslīpējis tiesību normu tuvu pilnībai, kas liecina, ka normā iestrādātais “līdzvērtīgā” - “tiesības atgriezties līdzvērtīgā prokurora amatā” - nav ne nejaušība, ne paviršība, bet varbūt atstāta vieta satura piepildīšanai pēc vajadzības.
