Saeimā izveidotajai izmeklēšanas komisijai būs ļoti jāuzmanās, lai tā nenoķertu pati sevi kā vaininieci, kas piesavinās naudu no centralizētās siltumapgādes sadārdzinājuma Rīgā un visā valstī.
Valdošā koalīcija neuzdrošinājās noraidīt opozīcijas prasību izveidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju Rīgas centralizētās siltumapgādes sadārdzinājuma pētīšanai. 6. novembrī par komisiju nobalsoja 92 Saeimas deputāti. 27. novembrī pa vienam deputātam no visām Saeimas frakcijām sanāca uz sēdi komisijas noorganizēšanai un ievēlēja par savu priekšsēdētāju “Apvienotā saraksta” deputātu Andri Kulbergu. Komisijas izveidošana ir viņa iniciatīvas rezultāts. Iepriekš viņš jau ir vadījis komisiju, kas labi aprakstīja, bet nesamazināja “Rail Baltica” būves sadārdzinājumu. No iepriekšējās komisijas uz tagadējo pārcēlies arī “Latvija Pirmajā vietā” deputāts Kristaps Krištopans, kurš atkal būs komisijas sekretārs. Abās komisijās kā loceklis Amils Saļimovs no partijas “Stabilitātei!”. No "Jaunās vienotības" Uģis Rotbergs un no “Progresīvajiem” Edmunds Cepurītis, kurš jau sola no komisijas locekļa posteņa atkāpties. Viņš interešu konfliktā kā viens no aizdomās turamajiem par siltuma sadārdzināšanu. Koalīcijā ietilpstošā Zaļo un zemnieku savienības uz komisiju atsūtījusi Valdi Maslovski, opozīcijā sēdošā Nacionālā apvienība - Jurģi Klotiņu.
A. Kulberga vēstījums par komisijas veidošanas nepieciešamību un izmeklēšanas mērķi tāds, ka “gāze ir identiskā cenā kā pirms kara, bet “Rīgas Siltums” (RS) paceļ tarifu!” Vēl citiem vārdiem sakot, dabasgāzes cena šī gada garumā svārstījusies uz leju, bet RS tarifs uz šogad sākto apkures sezonu pacelts par 11%.
Tarifa celšana par 11% notika ar skandālu pēc RS prasības celt tarifu pat par 20%. Par tādas prasības izteikšanu tika atlaists RS valdes priekšsēdētājs Ilvars Pētersons. Šādu lēmumu RS padome pieņēma 4. septembrī pēc tam, kad ekonomikas ministrs Viktors Valainis bija prasījis ne tikai I. Pētersona, bet arī padomes atlaišanu. Ar uzņēmuma vadītāja upurēšanu un siltuma sadārdzinājuma samazināšanu RS padome noturējās līdz 28. novembrim, kad RS padomes locekļi Jevgenijs Belezjaks un Mārtiņš Lazdovskis tika pazemināti par pagaidu locekļiem līdz pilntiesīgo locekļu atrašanai konkursa kārtībā.
Īpašumtiesības un tādējādi arī tiesības iecelt un atlaist RS vadītājus dala Rīgas dome ar 48% kapitāla un Latvijas valsts Ekonomikas ministrijas personā ar 48,99% kapitāla, kam jāpieskaita arī 0,005% kapitāla, ko pārvalda Ekonomikas ministrijas pārziņā esošais “Latvenergo”. Minimāla vairākuma iegūšanai kādai no šīm pusēm vajadzīgi tie 2% RS kapitāla, kuru pārvaldīšana ir vienīgā publiski pamanāmā SIA “Enerģijas risinājumi. RIX” nodarbošanās. Šāds vēsturiski izveidojies īpašumtiesību samudžinājums visus līdzīpašniekus apmierina kā līdzeklis izvairīties no atbildības par RS darbošanos, kuras rezumējums ir kārtējā siltumapgādes tarifu celšana. Valstij tieši tikpat lielas iespējas par to vainot Rīgas pašvaldību, cik pašvaldībai - vainot valsti.
Valsts ietekme uz RS arī tāda, ka RS tarifi ir jāapstiprina Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai, kuras padomes priekšsēdētāju un četrus padomes locekļus pēc Ministru kabineta priekšlikuma amatā ieceļ Saeima. 28. novembrī komisija bija sarīkojusi pasākumu, lai tieši ar RS piemēru "atspēkotu mītu", ka komisija vai nu nedara vispār neko, vai veicina tarifu celšanu, uz kuru rēķina dzīvo Latvijas valsts pārvaldes aparāts, pašu komisiju ieskaitot.
Pamatot RS tarifus un to paaugstināšanu uz tagadējo apkures sezonu no 1. oktobra bija aicināts I. Pētersona pēctecis Kalvis Kalniņš. Viņš bija sagatavojis attēlus, kuriem jāpārliecina, ka RS tarifi tikai velkas nopakaļ citu cenu celšanai, kuras diktē siltuma ražošanas un piegādes izmaksu pieaugumu:
RS aicināja ielūkoties pagātnē līdz 2018. gadam. Ja no tāda izejas punkta nonākam uzreiz šodienā, tad cenu izmaiņas eiro/MWh un procentos RS versijā izskatās šādi:
| 2018 | 2025 | pieaugums % | |
| RS tarifs | 43,4 | 74,2 | 71 |
| Siltums no “Latvenergo” | 33,5 | 77,6 | 132 |
| Dabasgāze | 23,5 | 40,2 | 71 |
| Šķelda | 17,3 | 33,3 | 92 |
Šāda salīdzinājumā RS tarifs mats matā sekojis dabasgāzes sadārdzinājumam un daļēji kompensējis “Latvenergo” saražotā siltuma sadārdzinājumu.
Tomēr nevar nepamanīt, ka cenu virzība astoņu gadu garumā ietver milzīgu cenu lēcienu un pēc tam kritienu, ar kura spēku tomēr nepietika, lai cenas atgrieztos sākotnējos līmeņos. Saturiski šīs pārmaiņas izsakāmas kā gāzes cenu celšanās tās nepieejamības draudu dēļ, kas lika meklēt iespējas gāzes aizvietošanai ar šķeldu. Ar to iespējams attaisnot šķeldas siltumstaciju uzcelšanu un tagadējo neizpratni, ko ar tām iesākt, jo to saražotais siltums Rīgai nav vajadzīgs, kamēr gāze pieejama par stabilām cenām. Taču šo staciju celšanā ieguldīta nauda, kas prasa atdevi. Tādā gadījumā liekas ražošanas jaudas rada nevis konkurenci un cenu pazemināšanos, bet tieši otrādi - augstas cenas, lai uzturētu nevajadzīgus ražotājus un nenāktos meklēt naudu šo uzņēmumu slēgšanai ar nojaukšanu vai vismaz ar iekonservēšanu.
Par K. Kalniņa prezentāciju var uzdot vairākus jautājumus. Pirmo, kāpēc atgādināt par RS tarifu 74,2 eiro/MWh, ja savā tagadējā amatā viņš nonācis saistībā ar to, ka RS prasīja paaugstināt tarifu no 74,2 līdz 90,15 eiro/MWh. RS dabūja mazāk nekā gribēja - ne 90,15 no 1. septembra, bet 83,1 no 1. oktobra, taču par 71% pamanāmi straujāks RS tarifu kāpums ir jāatzīst. Otro, ka dabasgāzes cenu tagadējais kritums TTF (Title Transfer Facility) biržā daudz iespaidīgāks, nekā K. Kalniņa datos.
Protams, gāzes cena no darījumiem biržā līdz iepūšanai RS vai “Latvenergo” kurtuvēs pieaug, jo gāze jāatpērk no tās vairumtirgotājiem (no biržas spekulantiem) un jāatgādā pa maršrutu Klaipēda - Inčukalns - Rīga.
Gāzes cenu lēciens un kritiens tīši vai netīši, bet lieliski salikās kopā ar Eiropas Savienības izloloto pāreju no fosilajiem uz atjaunojamiem energonesējiem. Proti, ka visas problēmas Rīgas siltumapgādē atrisinātu dabasgāzes nomaiņa ar šķeldu. RS ir apgādājies ar savu šķeldas katlumāju, ko darbina RS meitas uzņēmums “Rīgas bioenerģija”. Ar OIK stimulu ir uzceltas vairākas privātas šķeldas katlumājas. Taču Rīgas gadījumā radusies pretruna - konkurence starp salīdzinoši lētāku siltumu, ko iespējams iegūt no šķeldas, un bezmaksas siltumu kā elektrības ražošanas procesa atkritumu. Kopš Latvijas un visas Baltijas atslēgšanās no Krievijas elektroapgādes tīkla siltums kļuvis ne vien par elektrības ražošanas, bet arī par maiņstrāvas frekvences uzturēšanas atkritumu jeb pārdodamu blakusproduktu. A. Kulberga vadītās komisijas pastāvēšanas jēga, ja līdz tai vispār izdosies nonākt, ir šī siltuma iedabūšana Rīgas siltumtīklos par spīti šķeldas dedzinātāju pretdarbībai.
Tarifa palielināšana ne līdz 90, bet tikai līdz 80 eiro/MWh notika tādējādi, ka šķeldas dedzinātājus piespieda piekāpies un šķeldu dedzināt mazāk. No ražošanas viedokļa bezmaksas siltuma sajaukšana ar salīdzinoši dārgu siltumu noteica paša siltuma caurmēra cenu, kurai tālāk nācās pieskaitīt RS siltumapgādes tīklu un visas pārējās uzņēmuma pastāvēšanas izmaksas. Iesaistītās puses šobrīd lūdz laiku, lai praktiski pārliecinātos par kompromisa dzīvotspēju. Proti, vai šķeldas dedzināšanas krāsnis atmaksājas kurināt ar samazinātu jaudu un vai “Latvenergo” ar bezmaksas siltuma dalīšanu par vienošanās cenu ļaus izpildīt uzņēmuma pamatpienākumu sagādāt valstij dividendes pāris simtu miljonu eiro gadā. Šādam mērķim bija izveidota kārtība, ka elektrības ražošanā iegūto siltumu izpūš gaisā un pēc tam atkal speciāli ražot Rīgai to siltuma daudzumu, līdz kuram šķeldas kurinātāju tagadējās jaudas nesniedzas.
Tagad valsts, t.i., atsevišķas amatpersonas sākušas saprast, ka siltuma sadārdzināšana rada valstij ne vien papildu ieņēmumus, bet arī papildu nepatikšanas. RS atbaida no Rīgas gan iedzīvotājus, gan uzņēmējus/investorus un galu galā var novest līdz tam, ka RS savāks nevis naudu, bet parādus. Tomēr valdošajai koalīcijai caur “Latvenergo” tūlīt ievācamā nauda vajadzīga vairāk nekā izredzes uz sekmīgāku saimniekošanu tālākā nākotnē. Rīgas mēra amatu ieguvušie “Progresīvie” rada iespaidu par vēlēšanos norobežot savu Rīgu ar saviem šķeldas dedzinātājiem no valsts, lai tā nelien Rīgas saimniecībā pa “Latvenergo” caurulēm. Par visām šīm kombinācijām nākas maksāt ne vien rīdziniekiem, bet arī pārējiem valsts iedzīvotājiem. Bezjēdzīgā šķeldas dedzināšana Rīgā sadārdzina šķeldu visā valstī un elektrības ražošanas nošķiršana no siltuma ražošanas palielina elektrības cenu visiem elektrības patērētājiem.
