Finanšu ministrs Arvils Ašeradens paskaidroja Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, ka patiesais valdības taupības plāns ar valsts iestāžu un kalpotāju skaita samazināšanu slēpjas inflācijas radīto zaudējumu nekompensēšanā līdz pat iestāžu izputēšanai “pašregulējošā procesā”.
Pagājušajā nedēļā sniegt Saeimas deputātiem kopskatu uz valsts 2026. gada budžeta projektu bija ieradusies Ministru prezidente Evika Siliņa un finanšu ministrs Arvils Ašeradens kopā ar augstākajām šīs ministrija ierēdnēm. Vērtējumu par budžeta projektu sniedza Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka. Nodokļu maksātāju vārdā valdības vadītājus uzrunāja Latvijas darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs.
Valsts jeb valdības plānus dzīvot uzņēmumu rēķina neviens neslēpj. Finanšu ministrijas prezentācijā sniegti šādi aizņemšanās radītāji šajā, nākamajā un turpmākajos gados:
| 2025 | 2026 | 2027 | 2028 | |
| Valsts parāds gada beigās miljardos eiro | 20,5 | 22,2 | 25,2 | 26,7 |
| Procentmaksājumi miljonos eiro | 483,8 | 584,0 | 643,0 | 773,3 |
| Budžeta deficīts procentos pret IKP | 2,9 | 3,3 | 3,9 | 3,6 |
| Kopējais parāds procentos pret IKP | 49 | 51 | 55 | 55 |
Jo īpaši procentmaksājumi, kuru kāpums līdz miljardam eiro gadā un līdz vairākiem miljardiem eiro gadā jau labi saskatāms, ir kā dadzis acīs nodokļu maksātājiem un kā vārds mutē katram opozīcijas deputātam, kurš neizceļas ar sevišķu slinkumu. Ekonomisko radītāju zināšanā vairāk iedīdītiem cilvēkiem rūpes izraisa arī parāda attiecība pret iekšzemes kopproduktu (IKP). Eiropas Savienības pārvaldes iestādes prasa no savienības dalībvalstīm šī rādītāja noturēšanu zem 60%, cik nu tas iespējams savienībā, kuras dalībvalstu vidējais parada apmērs jau mazliet virs 80% un rekordistes Grieķijas parādu apmērs mazliet zem 160%. Latvijas neatvairāmi tuvojas 60% robežlīnijas šķērsošanai kā ieganstam, lai aizdevēji vēl mazliet paceltu procentlikmes. Aizvien ātrāk griezīsies spirāle, kurā aizņemšanās apjoms palielinās pats sevi, jo jāaizņemas aizvien vairāk un dārgāk, lai samaksātu procentus par iepriekšējiem aizņēmumiem. Ar 60% robežlīniju notiks tas pats, kas ar 3% robežlīniju gada budžeta deficītam, kuras ievērošanu Eiropas Komisija tikpat bieži prasa kā neprasa. Pavisam nesen šo robežu drīkstēja pārkāpt Covid-19 dēļ, turpmākos gadus drīkstēs pārkāpt Krievijas agresijas Ukrainā izraisītās bruņošanās nepieciešamības dēļ.
I. Šteinbuka atgādināja, ka atļauja palielināt gada budžeta deficītu virs 3% nav pavēle palielināt deficītu virs šīs robežlīnijas.
Valdības skaidrojums par budžeta deficītu tāds, ka 2025. gada un turpmāko gadu deficīts ir neto rezultāts aizsardzības izdevumu palielinājumam un pārējo izdevumu samazinājumam kaut ar atrunu, ka reducēt savu pastāvēšanu tikai uz aizsardzību valsts arī nevar atļauties. Kaut mazliet un ar visstigrāko atlasi, bet vēl daži izdevumu posteņi bija jāpalielina. Vienkāršojot nozaru dalījumu līdz ministrijām, izdevumu pieaugums dažiem tiek nosegts ar izdevumu samazinājumu daudziem:
A. Ašeradens uzsvēra, ka īstenībā samazinājums daudz skarbāks, jo "inflācija kopš 2020. gada ir bijusi gandrīz 34%" un "Latvijas valdība neindeksē ministriju izdevumus", skaidroja ministrs. Ar ministrijām domāti ne tikai ministriju centrālie aparāti, bet visas iestādes attiecīgajā nozarē. Varbūt Rīgā redzamie plakāti saistībā ar nostāstiem par 500 gadiem kopš grāmatu izdošanas latviešu valodā rosināja ministru atklāt, kas īstenībā notiek aiz Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) izkārtnes: "Tikko biju Nacionālajā bibliotēkā. Redzam, ka tā ir tā pati nauda - budžets nav pieaudzis. Vienkārši [faktiskie] izdevumu ir samazinājušies proporcionāli naudas vērības kritumam. Tas ir jāsaprot, ka valdība rīkojas šādā veidā. (...) Tā ir dabiska sistēma, kas pašregulējas, un kurai valdības iestādes pašlaik cenšas pielāgoties."
LNB pastāvēšana ar aizvien mazāku faktisko budžetu nozīmē dreifu no pašas trūcīgākās Nacionālās bibliotēkas uz daudz maz apgādātu ciema jeb tautas un skolas bibliotēku, aizvietojot šīs bibliotēkas, kas, savukārt, tiek masveidā slēgtas (katras skolas slēgšana ir arī bibliotēkas slēgšana u.tml.).
Protams, jau sākotnēji no LNB nevarēja gaidīt un prasīt to pašu, ko no ASV Kongresa bibliotēkas vai no Britu muzeja ar Britu bibliotēkas funkcijām, bet jo tālāk, jo mazāk no LNB pāri palicis. Tās krājumi tiek paklusām nomainīti ar kriminālromāniem u.tml. literatūru, ko var saņemt bez maksas kā vietējo izdevniecību nodevas, kā arī ar dažām grāmatām, kas atbilst tagadējo sociālo zinātņu studiju prasībām. Šādas literatūras pieejamība ir tautas un skolas bibliotēku funkcijas. Citiem vārdiem sakot, rokasgrāmatām jābūt pa rokai, kamēr Nacionālajām bibliotēkām jāglabā grāmatas (periodika, ieraksti, rokraksti) izmantošanai reizi simts gados kā ķīla savas Nacionālās bibliotēkas uzturošo nāciju un valstu lēmumiem pastāvēt vēl vismaz simts gadus. Un otrādi: Latvijas lēmums Nacionālās bibliotēkas vietā uzturēt tikai bibliotēkas izkārtni ir lēmums pašlikvidēties.
Latvijā rūpes par daudz pieticīgāku termiņu, kā pārlaist 2029. gadu un tālākos gadus ar diviem draudiem. Runas Saeimas Budžeta komisijā grozījās ap to pašu, ko plašsaziņas līdzekļos palaidis LDDK prezidents Andris Bite, ka “nav nemaz tie 20 gadi, kā mēs sakām, ka mūsu bērni maksās parādu. Tas būs jau pēc 3-4 gadiem.”
Pirmais drauds, ka 2029. gadā beigsies derīguma termiņš atļaujai atrādīt Eiropas Komisijai gada budžeta projektu ar deficītu virs 3% no IKP. Pie tā paša jautājums par garantijām IKP pieaugumam, bez kāda pie 60% robežlīnijas būs nonācis valsts parāds.
Otrais drauds, ka beigsies atruna, ar kādu valdība it kā tikai sociālā budžeta ietvaros pārkrāmē iemaksas no pensiju uzkrājuma otrā līmeņa uz pirmo līmeni. Par spīti terminoloģijai, ka visas šīs iemaksas nonāk sociālajā budžetā, atšķirība ir milzīga, jo tikai pirmajā līmenī uzskaitītās iemaksas vadība var izmantot savu parādu segšanai, kamēr otrā līmeņa iemaksa tiek atdotas starptautisko finanšu spekulantu ieguldījumu piramīdu uzturēšanai. Tā milzīga atšķirība starp Latviju un abām pārējām Baltijas valstīm, ka tās izbeigušas maksāt šādas nodevas, ko Baltijas valstīm uzspieda kā priekšnosacījumu iestājai Eiropas Savienībā. Turpretī Latvijas politiķu drosme aprobežojas ar grasīšanos atkratīties no Stambulas konvencijas.
E. Siliņas un A. Ašeradena atbildes uz deputātu bažām par Latvijas spējām arī turpmākajos gados pildīt valsts ārējās un iekšējās saistības nevar atzīt par pilnvērtīgām, bet tomēr par pieņemamām, jo pārāk daudz kas atkarīgs no ārējiem apstākļiem, ko Latvija nevar ietekmēt. Latvijas valsts varēšana aprobežojas ar inflācijas kāpināšanu virs Eiropas Savienības caurmēra līmeņa. Inflācija ceļ valsts ieņēmumus uzreiz un grauj infrastruktūru ilgtermiņā. Šīs desmitgades beigās jau jābūt pamanāmiem rezultātiem iestāžu (gan darbinieku skaita un kvalifikācijas, gan ēku, gan ceļu, bet kuriem ēkām nevar piekļūt...) stumšanai uz iznīcību. Iestādēm jākļūst tādām, lai daži tajās atlikušie darbinieki nespēj ne pildīt iestādes funkcijas, ne celt pamanāmus tračus, kad arī viņus atlaidīs no darba.
