Kā vērtēt Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) prātojumus izteikt neuzticību veselības ministram un prasību palielināt mediķu darba samaksu no 2026. gada 1. janvāra ārstniecības personām par 13,5%; vai patiesi medicīnas jomā viss tiks slikti, ka mediķiem jāiziet ielās – kā situāciju vērtē citas sabiedriskās organizācijas, tostarp valdības sociālie partneri – “Neatkarīgās” saruna ar Veselības aprūpes darba devēju asociācijas (VADDA) izpilddirektori un Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) viceprezidenti Ināru Pētersoni.
Vaicāta, kāda ir viņas attieksme pret mediķu briestošo streiku, Ināra Pētersone atzina, ka ar pieprasīšanu neko nevar atrisināt, jo sevišķi, ja līdz vēlēšanām ir palicis tikai gads.
Viņasprāt, pirmā lieta: pašreizējais veselības ministrs Hosams Abu Meri ir uzsācis daudzus projektus, it sevišķi digitalizācijas un efektivitātes jomā, un “mums ir ļoti lielas bažas, ka tas uzreiz “noraus stopkrānu”, un tas viss uzreiz apstāsies”, sacīja I. Pētersone.
Otra lieta, viņasprāt - tā vienkārši nesakārtojot atalgojuma sistēmu, bet visu laiku “metot” iekšā naudu, arī neko nevar atrisināt. Pēdējā laikā kļūst redzams, cik atšķirīgs ir mediķu atalgojums arī publiskajās ārstniecības iestādēs.
“Man pašai arī bija gods strādāt Veselības ministrijas domnīcā saistībā ar atalgojuma sistēmas izstrādi, izveidošanu publiskajās kapitālsabiedrībās, kuru toreiz vadīja Valsts kanceleja. Tur bija ļoti interesantas diskusijas, mēs tur visi bijām pārstāvēti, sadzirdēti, bet jau tajā laikā arodbiedrība [LVSADA] “iestājās pozā” un Kera personā (Valdis Keris, LVSADA priekšsēdētājs) atteicās piedalīties. Tad tur piedalījās viena cita, zemāka līmeņa darbiniece, kura nebija pietiekami droša. Un tad, kad ziņojums par atalgojuma sistēmu nonāca līdz Ministru kabinetam, atkal sākās pārmetumi, ka bez arodbiedrības to nevar virzīt un tas ir nepareizi, un šis ir nepareizi utt. Toreiz mūsu kā darba devēja pozīcija bija: atalgojuma fonda līdzekļi ir 10 vai 100 eiro, jebkurā gadījumā vajag sakārtot sistēmu, lai godīgi par vienādu vai līdzīgu darbu saņemtu arī līdzīgu atalgojumu, it sevišķi, ja mēs runājam par publiskajiem līdzekļiem. Bet nesanāca…” “Neatkarīgajai” stāstīja I. Pētersone.
I. Pētersone secināja, ka šobrīd, izraujot ārā no visas atalgojuma sistēmas un tikai ceļot atalgojumu darbiniekiem, citām komponentēm, kas rada izdevumus ārstniecības iestādēm, nekad nebūs naudas, jo pēdējos gados citām komponentēm arī netiek piešķirta papildu nauda.
“Ir noteikta cena par pakalpojumu, kur ietverts atalgojums, medikamenti, amortizācija, digitalizācijas izdevumi, un darba devēji grib, lai šajā sistēmā mēs ne tikai metam iekšā naudu, bet lai tā tiek arī efektīvi izlietota un lai var uzraudzīt, kā nauda tiek izlietota,” skaidroja I. Pētersone.
“Ir uzņemts digitalizācijas virziens. Šobrīd ir sākti ļoti daudzi projekti, sākot ar e-nosūtījumiem, kā arī ar izmeklējumu rezultātu nodošanu vienuviet, lai arī citi ārsti redzētu, kas ar pacientu ir, e-veselībā. Tas viss maksā naudu. Tāpēc jau trešo gadu pēc kārtas veselības aprūpe kā nozare apgalvo, ka pilnīgi visām ārstniecības iestādēm, gan privātajām, gan publiskajām - digitalizācijai ir nepieciešama nauda. Uz finansēšanas sistēmu vajadzētu paskatīties kā uz kopumu. Pati darbojos vienā darba grupā par ambulatorajiem pakalpojumiem. Es zinu, ka līdzīga darba grupa ir par stacionārajiem pakalpojumiem un notiek sarunas arī ģimenes ārstiem. Respektīvi, vajadzētu fundamentāli paskatīties uz esošo sistēmu, kā tiek atlasīti pakalpojumu sniedzēji, kā viņiem tiek samaksāts, jo mums apmaksas sistēma šobrīd ir ļoti sadrumstalota un nesasaistīta ar rezultātu. Mēs vienkārši maksājam par kaut kādu darbību, bet neviens neseko līdzi, vai tai darbībai bija jānotiek, vai tieši tādā secībā un vai tā radītu kādu pievienoto vērtību, un cik tas ir kvalitatīvi,” pauda I. Pētersone.
Ir vairākas iestrādes. Ambulatorajā sadaļā ir vienošanās, ka ar nākamo gadu sāksies pilotprojekts oftalmoloģijā, lai kompleksi paskatītos uz šo pakalpojumu un arī tā apmaksu, lai tas nav tik sadrumstalots pa epizodēm.
“Viedoklis no LDDK puses, gan no VADDA puses, gan mans personīgais ir, ja naudas pietrūkst, tad vēl jo īpaši svarīgāk ir to izmantot pēc iespējas efektīvāk, nevis paņemt tikai procentus. Ir ļoti vienkārši pateikt, ka paņemt tik procentus un pielikt ārstiem, atbalsta personālam pielikt 100 vai 200 eiro. Tas ir ļoti bezatbildīgi. Tā mēģina sašķelt ārstu saimi un pretnostatīt ārstniecības iestādēm. Tas ir kolektīvs darbs. Ārsts viens nevar visu izdarīt, ja viņam nebūs medikamentu, iekārtas, digitalizācijas. Bet, protams, ārsts ir visnozīmīgākais personāls. Nevar teikt, ka esošais ministrs neko nav risinājis. Viņš ir risinājis gan sadarbībā ar valdību, gan ar finanšu ministru, gan publiski, teicis, ka naudu mediķiem vajag, ka personāls ir ļoti nozīmīgs. Bet, ja tās naudas nav, tad pieprasīt naudu no kaut kurienes, nerunājot arī par pašas atalgojuma sistēmas sakārtošanu, manuprāt, tas ir tā mazliet bezatbildīgi,” teica I. Pētersone.
Vaicāta, kādi varētu būt V. Kera personiskie mērķi, izvirzot kategoriskās prasības, vai aiz tā stāv arī kādi politiskie spēki, I. Pētersone atbildēja, ka nezina, vai tur stāv kādi politiskie spēki, bet arodbiedrībai darba devējs ir ārsti un māsas: “Visu laiku viss ir ļoti labi, bet tiklīdz sāk veidot budžetu, tā sākas šī kliegšana, šantāža ar streikiem un demisijas pieprasīšana ministram.”
I. Pētersone ieteica vēlreiz reanimēt ziņojumu, vienojoties par atalgojuma sistēmas sakārtošanu pakāpeniski uz 2027. gadu un tad skatīties, ko mēs varam atļauties. Arī Valsts kontrole ir norādījusi, ka mums daudzi pakalpojumi un personāls ir vienkārši uz papīra, fiziski to nav, un tas ir tāpēc, lai tikai slimnīcas varētu iegūt klāt kādu finansējumu. “Tas ir ļoti negodīgi - prasīt naudu un nelikt pretī šo sakārtošanas ceļu,” uzskata I. Pētersone.
Uz “Neatkarīgās” piebildi, ka arodbiedrības biedri jau ikdienā redz tieši to, ko Valsts kontrole konstatēja, I. Pētersones atbilde bija īsa: “Jā, tā ir inteliģence. Viņi visu saprot.”
Vaicāta, kāpēc, viņasprāt, LVSADA tā rīkojas, I. Pētersone sacīja, ka nezina, vai ir bijusi aptauja starp ārstniecības personām, vai mēs tā darām vai nedarām, bet, pēc viņas teiktā: “Šeit viss notiek tīri impulsīvi - arodbiedrības galā ir spice, kura periodiski izmet asus paziņojumus, lai nosacīti varētu nopelnīt savu atalgojumu.”
Runājot par arodbiedrībām, I. Pētersone piekrita, ka tām ir jābūt aktīvām, sevišķi līderim, bet viņam jābūt arī pragmatiski, valstiski domājošam. “Un mēs darām, nevis tikai pieprasām kā ultimātu: ja nebūs, tad mēs prasām demisiju un streikosim,” sacīja I. Pētersone.
Uz jautājumu, kā Veselības ministrija un ministrs ar savu apņēmību, konstruktīvajiem priekšlikumiem un spējām tos īstenot izskatās uz iepriekšējo ministru fona, I. Pētersone atbildēja, ka viņai pozitīvi liekas tas, ka viņš ir viens no retajiem pēdējiem ministriem, kurš pats ir ārsts un ir strādājis gan publiskajā, gan privātajā sektorā.
Turklāt, jau stājoties amatā, ministrs teica, ka tas ķeblītis viņam nav pieaudzis un viņš kuru katru brīdi var iet un atkal strādāt par ārstu. “Man liekas, ka tas ir devis kaut kādu mugurkaulu. Par zāļu reformu var teikt, ka tā ir laba vai varēja būt vēl labāka. Vienmēr jau var labāk, bet “iekšas” viņš parādīja, ka nav tā, ka nozare viņu tagad paņems un salocīs. Viņš noturēja. Arī uzsāktie digitalizācijas projekti, piemēram, e-nosūtījumi, ir labi, un lai gan tur ir termiņi pabīdījušies, bet viss notiek,” tā Hosamu Abu Meri un viņa paveikto raksturoja I. Pētersone.
Runājot par slimnīcu tīklu, viņa sacīja - lai dievs dod, ka ziņojums par slimnīcu līmeņa pārskatīšanu aizietu līdz Ministru kabinetam un tiktu apstiprināts. Arī iepriekšējie divi ministri to darīja, bet kaut kā tīri politiski abi ministri neguva atbalstu, un tā tas palika nevirzīts uz priekšu.
Vēl I. Pētersone atzina, ka veselības aprūpei kā nozarei ar ministru ir atklātas sarunas. Viņš arī stāsta, ko viņš var izdarīt un ko nevar izdarīt, kur viņam ir nepieciešamas konsultācijas ar savas partijas biedriem un koalīcijas partijas biedriem. Jo ir jāsaprot, ka tur, kur ir saistība ar naudu, viens pats nevar “izsist”, ir vajadzīgs pārliecināt.
Un arī Veselības ministrija viņas skatījumā šī ministra vadībā šobrīd ir kļuvusi stiprāka, notiek aktīvāka rīcība, nav tā, ka visu laiku tikai sola un atliek, lietas virzās uz priekšu.
“Mums jau kā nozarei vienmēr gribētos labāk, piemēram, šobrīd pārāk atlikts termiņš strukturētajai pacientu kartītei. Šis pasākums ir iezīmēts, bet to realizēs pēc vairākiem gadiem. Strukturētā pacienta kartīte var atrisināt ļoti daudzas lietas gan ārstniecībā, gan administrēšanas uzlabošanā, gan finanšu resursu efektivizēšanā, lai nebūtu šie atkārtotie, dubultie un nevajadzīgie izmeklējumi.
Un šī ministra laikā arī “aizgāja” metodiskie centri un ārstniecības vadlīnijas, kas ir ārstniecības ceļu izstrāde, un, ja to integrē vēl digitalizācijas risinājumos, tad arī tas ir pavisam citādāk. Ja aizej pie ārsta, vienalga, Rīgā vai Daugavpilī, un viņš ārstē pēc viena klīniskā ceļa, kas ir metodiski izstrādāts un apstiprināts, tas uzreiz ne tikai iedos vienveidīgumu ceļos, bet iedos arī skaidrību, un situācija uzlabosies kvalitātes ziņā,” teica I. Pētersone.
Ietekmīgo sabiedrisko organizāciju vadošā amatpersona pauda cerību, ka veselības ministram būs gana stiprs mugurkauls pretimstāvēt vienas sabiedriskās organizācijas izaicinājumiem. No ministra demisijas veselības nozarei naudas nekļūs vairāk, norādīja I. Pētersone.
