Pašreiz jebkuru citu valsts izdevumu samazināšanu pieņemts pamatot ar naudas novirzīšanu aizsardzībai, bet noder gan atgādinājumi par Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanos un pienākumu samaksāt procentus par jau paņemtajiem kredītiem, gan aizdomas un mājieni par viena otra mediķa pārāk trekno dzīvi.
Medicīnas valsts finansējuma samazinājums uzrādīts atbilstoši datiem, kādus Saeimas Budžeta komisijas 7. septembra sēdē rādīja Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieks finanšu jautājumos Boriss Kņigins. Viņa sniegtie skaitļi mazliet vienkāršoti, apvienojot valsts tiešo finansējumu ar ārvalstu palīdzību, ko valsts piesaistījusi medicīnas objektiem un projektiem. Grūtāk saprast, kā apvienot viņa prezentācijā parādīto valsts budžeta medicīnas sadaļas samazināšanu ar viņa paša stāstīto par 34 miljonu eiro pielikumu bērnu dzimšanas un ārstēšanas izdevumiem. Vienā laikā ar Budžeta komisijas sēdi notika Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēde, kurā izskatīja Valsts kontroles ziņojumu par slimnīcām, kas nodrošina savu saglabāšanos, piestādot valstij rēķinus par fiktīviem medicīniskajiem pakalpojumiem. Nākamajā dienā, 8. oktobrī šo ziņojumu izskatīja arī Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisija. Slimnīcu pārveidošanas plāni bija galvenais, par ko Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka 7. oktobrī stāstīja Latvijas Pašvaldību savienības Veselības un sociālo jautājumu komitejas dalībniekiem.
Veselības ministrijai pamatot savus naudas pieprasījumus Budžeta komisijā tagad sevišķi grūti tāpēc, ka komisijas priekšsēdētāja Anda Čakša ir strādājusi par ārsti, kļuvusi par Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāju un tālāk par veselības ministri. No otras puses, viņa un tagadējais veselības ministrs Hosams Abu Meri pārstāv vienu partiju “Jaunā Vienotība”.
A. Čakša sagaidīja B. Kņiginu ar bargiem jautājumiem, ko nodokļu maksātāji iegūst par savu naudu, kas medicīnā nonāk ar valsts starpniecību: “Kuram mērķim jums šobrīd vajag naudu, kas ir galvenās problēmas? (...) Ja mums viss perimetrs vaļā, tad mēs nevienu mērķi nesasniedzam: mums ir briesmīga mirstība, briesmīga saslimstība un dramatiska pieejamība [ārstiem]”. Galu galā puses vienojās, ka ir arī labie piemēri, kā vismaz daži vēžu veidi tiek vairāk atklāti agrīnās stadijās, kas ļauj šīs slimības ārstēšanā par mazāku naudu sasniegt labākus rezultātus.
Kāpēc šādu piemēru nav vairāk? Tāpēc, ka valsts finansējamo mērķu izvēle, B. Kņigina vārdiem runājot, “notiek pavisam ačgārni: mums liek katru gadu veikalā nopirkt tādu pašu preču daudzumu kā pagājušajā, aizpagājušajā un daudzos iepriekšējos gados par to pašu naudu, par kādu iepriekšējos gados. Tā ir vislielākā problēma. Orientējamies uz to, lai kritiski nesamazinātos mūsu sniegto pakalpojumu apjoms. Diemžēl esam spiesti koncentrēties nevis uz pakalpojumu attīstību, lai iegūtu lielāku ārstniecisko efektu, bet uz to, lai katra gada nenotikušo indeksāciju iespiestu ietaupījumos, ko mēs gūstam no tā, ka kaut kādi ārstniecības pasākumi ir izdevušies.”
Jautājumu par mērķiem var formulēt arī no otras puses - no kādiem mērķiem atteikties, ja kļūst skaidrs, ka tie nav sasniedzami. “Es daudz ar ko riskēju, bet teikšu, ka vajag samazināt dzemdību finansējumu,” atbildēja B. Kņigins. Proti, pašreizējais dzemdību nodaļu aprīkojums ļautu Latvijā pieņemt piecreiz vairāk dzemdību, nekā tās tagad notiek. No riskēšanas ar atbildēm uz nākamajiem jautājumiem B. Kņigins izvairījās. Palīgā viņam nāca Nacionālā veselības dienesta Ārstniecības departamenta direktore Alda Reinika ar atzinumu, ka nāksies samazināt slimnīcu skaitu un jo īpaši tādu slimnīcu skaitu, kurās saglabātas dārgi uzturamās uzņemšanas nodaļas.
Slimnīcu un to uzņemšanas nodaļu skaita samazināšana ir pamanāmākā prasība, ar ko slimnīcu revīziju noslēdza Valsts kontrole. Tā atklājusi tādu dīvainību kā slimnīcas uzņemšanas nodaļu Vaivaros, kur gada laikā slimnīcā nav uzņemts neviens pacients. Uzņemšanas nodaļa palīdzējusi viņiem ar labiem vārdiem un konsultācijām, pie kādiem ārstiem griezties. Individuālā līmenī pamanīti ārsti, kas skaitījušies uzņemšanas nodaļu dežūrās vienlaicīgi dažādās Latvijas malās esošas slimnīcās, t.i., īstenībā nevienā slimnīcā ar cerībām, ka fiktīvās dežūras laikā neviens pacients uzņemšanas nodaļās neparādīsies. Varbūtība šādu veiksmīgu sagadīšanos pietiekami liela, jo mazajās slimnīcās uzņemšanas nodaļas mēdzot uzņemt slimnīcā vienu pacientu piecās dienās. Uzkraujot pacientu gaidīšanas laika izmaksas šādiem pacientiem, uz katra šāda slimnieka uzņemšanu noraksta 900 eiro pretstatā 120 eiro par slimnieka uzņemšanu lielākajās Rīgas, t.i., visas Latvijas lielākajās slimnīcās.
Labklājības un veselības nozarēs revīzijas vadošā Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa Saeimas deputātiem apgalvoja, ka tagadējais slimnīcu izvietojums pa lauku pašvaldībām “ir politiska vienošanās, kam finansējumu dosim vai nedosim, un tam tiek pielāgota pacientu plūsma, kas neveidojas, izejot no pacientu vajadzībām”.
Par vienu no slimnīcu un to uzņemšanas nodaļu likvidācijas kampaņas grēkāžiem jeb upurjēriem varētu kļūt SIA “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība”, kuras īpašniekam Marģeram Zeitmanim Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deva vārdu savas un līdzīgu slimnīcu aizstāvēšanai. Nav ko iebilst viņa teiktajam par Balvu novada iedzīvotāju tiesībām uz drošību, kādu dod dzīvošana vietās, no kurām ātrās medicīniskās palīdzības automašīna var viņus aizgādāt līdz slimnīcai ne ilgāk kā 40 minūtēs.
Tomēr pilnīgi aplami domāt, ka Rīgas un Pierīgas iedzīvotājiem būtu garantēti labumi no dzīves lielo, visu Latvijā iespējamo medicīnisko aprīkojumu un speciālistus savākušo slimnīcu tiešā tuvumā. Īstenībā arī šeit tikšana pie ārstiem ir laimes spēle. Šopavasar “Neatkarīgā” pieminēja 4. martu kā “vienu no regulāri atkārtotajām reizēm, kad Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīca tika piekārta pie lielā zvana tās uzņemšanas nodaļās mazspējas dēļ. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta automašīnas ar atvestajiem pacientiem stāvēja pie slimnīcas rindā tik daudzas stundas, ka šis fakts nonāca līdz plašsaziņas līdzekļiem un tie paguva šo faktu apliecināt ar filmētām un fotografētām ainām.” Citiem vārdiem sakot, gaidīšana līdz tikšanai uzņemšanas nodaļā un tālāk gaidīšana šajā nodaļā var aizņemt vairāk laika nekā 2x2 stundas, pa kurām ātrās palīdzības mašīna paspētu aizbraukt no Valmierā droši vien atstātās slimnīcas līdz Balvu novada attālākajam nostūrim un no tā atpakaļ uz slimnīcu ar pacientu.
Uzskatīsim to par labo ziņu, ka visi Latvijas iedzīvotājiem daudz maz vienādas izredzes, ka valsts uzturētā medicīna viņiem palīdzēs. Tālāk sliktā ziņa, ka būtiski uzlabojumi medicīniskajā aprūpē pārskatāmā nākotnē netiek solīti.
