Četri prokurori un astoņi apgabaltiesas tiesneši, kuriem valsts bija uzticējusi virzīt tā dēvēto Lemberga krimināllietu, izrādās, 18 gadus ir cītīgi sargājuši no aresta Šveices advokātam Rudolfam Meroni 2007. gadā glabāšanā nodoto mantu.
Tas tagad kļuvis nepārprotami skaidrs no Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes galvenā inspektora Maksima Šaicāna lēmuma par kriminālprocesa izbeigšanu pret R. Meroni - šo lēmumu “Neatkarīgās” žurnālists izprasīja Valsts policijas priekšniekam.
Brīdī, kad valsts izdomāja šo mantu pārņemt savā glabāšanā, izrādījās, ka tas nav iespējams, jo manta nemaz nav arestēta likumā noteiktā kārtībā.
Kā četri labākie augstākās raudzes Ģenerālprokuratūras prokurori Juris Juriss, Aivis Zalužinskis Jānis Ilsteris, Ilga Paegle; viņu priekšnieki virsprokurori, departamentu virsprokurori un trīs ģenerālprokurori - Jānis Maizītis, Ēriks Kalnmeiers un Juris Stukāns, kā arī astoņi Rīgas apgabaltiesas tieneši - Boriss Geimans, Irīna Jansone, Ligita Kuzmane, Ārija Ždanova, Sandra Amola, Signe Kalniņa, Valdis Vazdiķis, Lauma Šteinerte - varēja neredzēt, ka vienam ārvalstu personāžam krimināllietā glabāšanā nodotā manta daudzu gadu garumā netiek arestēta? Likums skaidri un gaiši nosaka - kriminālprocesā konfiscē tikai arestēto mantu, turklāt tikai tad, ja vaina ir pierādīta un manta atzīta par nelikumīgi iegūtu.
Par to, ka šāda neredzēšana un atkāpes no likuma normām konkrētā mantas glabātāja gadījumā tikušas atbalstītas pat valstiski, liecina iepriekšminēto amatpersonu paaugstinājumi amatos. Valsts apsūdzības uzturētāju grupas vadītājs t.s. Lemberga krimināllietā J. Juriss paaugstināts amatā par Satversmes tiesas tiesnesi un tagad kandidē uz ģenerālprokurora amatu, savukārt pirmās instances tiesas sastāva priekšsēdētāja Irīna Jansone ir kļuvusi par Augstākās tiesas senatori.
Kur palika glabāšanā nodietie aktīvi aptuveni 300 miljonu vērtībā? Tas nevienu acīmredzot vairs pat neinteresē, un, ja tos nāksies kaut kā kompensēt, to, sāpēs klusējot, paveiks nodokļu maksātāji.
Krimināllietā prokurori kā vienu no soda veidiem prasa piemērot mantas konfiskāciju, labi zinot, ka nevar konfiscēt, jo tā manta nav arestēta. To prasa četri prokurori, un tam piekrīt nodaļas virsprokurors, piekrīt departamenta virsprokurors. Piekrituši arī trīs ģenerālprokurori.
Pirmās instances tiesā četri tiesneši zināja, ka nearestētu mantu nevar konfiscēt, bet spriedumā viņi lēma konfiscēt nearestētu mantu, kas ir klajā pretrunā ar krimināltiesībām. Jautājums - kā viņi pēkšņi kļuva par kriminālprocesa nezinātājiem? Sekoja apelācijas instances tiesa, un šī nejēdzība saglabājas arī apelācijas instances lēmumā.
Signāli par problēmām ar kriminālprocesā R. Meroni glabāšanā nodoto mantu izskanēja jau no krimināllietas iztiesāšanas pašiem pirmsākumiem - sākot no 2008. gada februāra. Tiesvedības 18 gadu garumā tiešām daudzkārt izskanēja norādes, ka problēmas ar mantisko jautājumu risināšanu šajā kriminālprocesā būs ļoti nopietnas. Mantiskie jautājumi tiesvedības laikā tika skatīti regulāri.
Kriminālprocess pret R. Meroni tika uzsākts, jo Rīgas apgabaltiesa lēma, ka R. Meroni glabāšanā nodotā manta ir tomēr jānodod glabāšanā Latvijas valstij. Kad Nodrošinājuma valsts aģentūra mēģināja izpildīt tiesas rīkojumu, no tā nekas prātīgs nesanāca. R. Meroni paziņoja, ka viņš var mantu nodot tikai tāpat, kā to saņēma - respektīvi, neko nenododot. Jurists Jānis Rainis te iesauktos: “Nesaņemot nenodosi, nenodotais nesaņemams!”
Tagad augsta valsts amatpersona - Valsts policijas galvenais inspektors M. Šaicāns, izbeidzot kriminālprocesu pret R. Meroni, secinājis: “Aplūkojot visus kriminālprocesa laikā iegūtos faktus un ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā, pirmstiesas izmeklēšana secina, ka prokurora (..) 2007. gada 17. decembra lēmums par aresta uzlikšanu mantai nav izpildīts Kriminālprocesa likuma noteiktajā kārtībā. Tas nav atzīts un piemērots attiecīgajās jurisdikcijās, līdz ar to ārvalstīs esošā manta nav arestēta. Lēmumā minētās mantas esamības saglabāšana nav garantēta ar attiecīgajās valstīs atzītiem tiesiskiem lēmumiem.”
Izmeklētāji arī norādījuši, ka “mantas nodošana glabāšanā nevar būt iluzora, bet tai ir jābūt konkrētai un reālai, kas nodrošina reālu valdījumu pār konkrēto mantu”.
