Ārkārtīgi lēni jeb negribīgi, bet neapstādināmi tiek rakstīti un laboti vairāki jauni likumi, kas nomainīs tagadējo Imigrācijas likumu kā galveno likumīgo šķērsli visai Āfrikai vai Āzijai pārcelties uz Latviju.
Saeimā vienlaicīgi notiek tagadējā Imigrācijas likuma grozīšana un pilnīgi jauna Imigrācijas likuma rakstīšana. Jauna likuma radīšanas pamatojums ir apvienot tagadējo Imigrācijas likumu ar likumu “Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā", bet toties izņemt no šī jaunveidojuma prasības vai noteikumus Eiropas Savienības dalībvalstu, Eiropas Ekonomikas zonas valstu un Šveices Konfederācijas pilsoņu un viņu ģimenes locekļu ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā. Patlaban Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija gatavo pieņemšanai otrajā lasījumā jauno Imigrācijas likumu un tūlīt aiz tā nolikusi rindā uz gatavošanu otrajam lasījumam likumprojektu “Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu ieceļošanas un uzturēšanās Latvijas Republikā likums".
Papildu interesi šādai Saeimas rutīnas procedūrai piesaista fakts, ka abu jauno likumprojektu tekstus no valdības saņēmusi un 1. lasījumā pieņēmusi jau 13. Saeima. Likumprojektu saņemšana Saeimā datēta ar 2021. gada 7. oktobri un pieņemšana 1. lasījumā - ar 16. decembri. Pēc tam 13. un 14. Saeima šiem likumprojektiem pievērsušās tikai tik daudz, lai rakstiski apliecinātu, ka aizejošā Saeima šos likumprojektus nodod un atnākošā Saeima pieņem izskatīšanai. Taču šie likumprojekti Saeimas skapjos, plauktos vai datoros pazuda uz gandrīz trijiem gadiem un ir izvilkti dienas gaismā tikai tagad, kad šos likumprojektu mantojumā saņēmusī 14. Saeima jau sākusi kārtot lietas nodošanai 15. Saeimai. Pirms tam arī valdības iestādes ar Iekšlietu ministriju priekšgalā darbojās ļoti lēni, pildot Ministru kabineta 2018. gada 15. februāra rīkojumu sagatavot šos likumprojektus atbilstoši tam, ko Māra Kučinska vadītā valdība apstiprinājusi dokumentā “Konceptuāls ziņojums par imigrācijas politiku”.
Nupat kā abu likumprojektu virzīšana atsākusies. Pēdējais ieraksts Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sagatavotajā Imigrācijas likuma projekta labojumu paketē ir opozīcijas deputātes Viktorijas Pleškānes priekšlikums noteikt par likuma spēkā stāšanās brīdi 2027. gada 31. decembri. Šim datumam varbūt būs jānomaina 2022. gada 3. janvāris, kad likumam vajadzēja stāties spēkā atbilstoši sākotnējiem nodomiem.
Jaunā Imigrācijas likuma projekts ir izpelnījies lielu ievērību tādā nozīmē, ka tā uzlabošanai iesniegti 179 priekšlikumi. Savās 16. un 17. septembra sēdēs Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija paguva izskatīt un apstiprināt piedāvāšanai pieņemšanai 2. lasījumā 85 priekšlikumus. Nākamajā nedēļā komisija pievērsīsies citiem darbiem un pie Imigrācijas likuma, kā arī pie “Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu ieceļošanas un uzturēšanās Latvijas Republikā likuma” atgriezīsies vēlāk.
Komisijas sēdes vada tās priekšsēdētājs, opozīcijā nonākušā “Apvienotā saraksta” deputāts Raimonds Bergmanis. Imigrācijas likuma projekta izskatīšanas gaitai kaut nelielu politizācijas devu cenšas piešķirt Nacionālās apvienības deputāti Jānis Dombrava un Edvīns Šnore ar piedāvājumiem pagrozīt likumprojektā vēl pa vārdam vai burtam, lai imigrantu Latvijā nonāktu mazāk, vēl mazāk un vispār nemaz. Tomēr lauvas tiesu labojumu sarūpējusi Iekšlietu ministrija, 2025. gadā piedāvājot grozīt tās birokrātiskās procedūras, kādas šī pati ministrija bija izdomājusi līdz 2021. gadam. Politiķiem un vēl jo vairāk plašākai sabiedrībai šo grozījumu saturs gandrīz netverams. Vienīgi Saeimas Juridiskais birojs regulāri norāda, ka likumprojekta un tā uzlabojumu frāzes nav labi saprotamas, nav saskaņotas savā starpā vai ar citiem likumiem. R. Bergmanis atzina likumprojekta labojumus par izskatītiem un apstiprinātiem apmaiņā pret Iekšlietu ministrijas un Juridiskā biroja godavārdu, ka uz likumprojekta pieņemšanu 3. lasījumā puses sagatavos likumpantu precizējumus. Dažkārt Iekšlietu ministrijas vietā Izglītības un zinātnes ministrija, kuras atbildībā esošajām augstskolām liela loma imigrantu piesaistīšanā Latvijai.
Lai gan lielākajai daļai no 179 likumprojekta labojumiem ir tehniski jeb birokrātiski uzdevumi, starp tiem atrodami arī politisko un saimniecisko interešu apliecinājumi.
Savu klātesamību Saeimā apliecinājusi frakcija “Stabilitātei!” kopā un arī tās locekle Svetlana Čulkova atsevišķi ar prasībām neattiecināt ieceļotājiem izvirzītās latviešu valodas prasmes, iztikas līdzekļu pietiekamības u.c. prasības uz Krievijas pilsoņiem un Latvijas nepilsoņiem, kuri šeit dzīvo kopš 1991. gada, saņem pensiju no Krievijas, sasnieguši 64 gadu vecumu un tāpēc nepretendējot uz darba vietām u.tml.
Organizācija “Gribu palīdzēt bēgļiem” pievērsusies terminoloģijai, sākot ar norādījumu visa likuma tekstā nomainīt vārdu salikumu “nelegālā imigrācija” ar “nelikumīgā imigrācija”, jo tas esot precīzāks latviskojums Eiropā lietotiem terminiem. Tālāk organizācijas rūpes par to, lai bēgļa juridisko statusu ieguvušajiem cilvēkiem iegūt Latvijas pilsonību nebūtu grūtāk, nekā pēc tagadējā Imigrācijas likuma.
Latvijas Cilvēktiesību centrs aicina atvieglot bēgļu ģimeņu atkalapvienošanos.
Tiesībsarga birojs ir aicinājis gādāt par to, lai gribētāji nonākt Latvijā varētu reāli cīnīties par šādām tiesībām tiesā, apstrīdot valsts iestāžu lēmumus viņu Latvijā neielaist.
Barikāžu pretējā pusē ārpus frakcijām nonākušais deputāts Andrejs Ceļapīters. Trešdien J. Dombrava un E. Šnore balsoja par viņa ieteikumu noteikt zemāku slieksni sodiem, ar kādiem cilvēki, kuri šādus sodus saņēmuši savās izcelsmes valstīs, nedrīkst tikt ielaisti Latvijā. Komisijas vairākums tomēr atstāja šo slieksni Iekšlietu ministrijas noteiktajā augstumā.
Ir iezīmējusies grupa ar finanšu u.c. īpašumu apsaimniekošanas uzņēmumiem, finanšu konsultantiem u.tml., kuri dažādās variācijās iesaka atjaunot pirms gadiem piecpadsmit plaši izvērsto uzturēšanās atļauju tirdzniecību, pērkot tās ar ieguldījumiem nekustamajos īpašumos, vērtspapīros vai uzņēmumos.
Daudzi un dažādi priekšnosacījumi ielaišanai Latvijā uz ilgāku laiku tiks izvirzīti cilvēkiem, kuri nav “citu Eiropas Savienības dalībvalstu, Eiropas Ekonomikas zonas valstu un Šveices Konfederācijas pilsoņi (turpmāk - Savienības pilsoņi)”, kā tagad ierakstīts “Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu ieceļošanas un uzturēšanās Latvijas Republikā likuma” projektā. Tā, lūk, Latvija, šejienes sabiedrībai neko par to nezinot, iestājusies organizācijā ar nosaukumu “Savienība", kas nav Eiropas Savienība.
Uz šīs savienības dalībvalstu pilsoņiem attiecināma “Savienības pilsoņu likuma” uzrakstīšana nozīmē, ka kaut kādi nosacījumi viņu dzīvei Latvijā izvirzīti tiek. Tomēr šie nosacījumi tik pieticīgi, ka ieteikums kuram katram sīrietim un tieši tāpat Krievijas pavalstniekam, kurš nolēmis dzīvot Latvijā, vispirms apmesties Vācijā, iegūt vācu pilsonību un tad pārcelties uz Latviju bez kavēkļiem, kādu uzturēšanai tiek rakstīts jaunais Imigrācijas likums.
Šajā reizē izmantosim Vācijas federālās statistiskas iestādes (Statistisches Bundesamt) šā gada jūnijā publicēto atskaiti par nepilsoņu naturalizācijas (Einbürgerung) 2024. gada rezultātiem. Protams, Vācija dotu tikai daļu no cilvēkiem, kādi Latvijā tiks laipni gaidīti no Eiropas.
Vācu statistiķi informē, ka pērn Vācijas pilsonība piešķirta 291 955 cilvēkiem, kuru izradījies par 46% vairāk nekā 2023. gadā. Pieaugums tiek izskaidrots ar Valstspiederības tiesību iegūšanas modernizācijas likumu (Gesetz zur Modernisierung des Staatsangehörigkeitsrechts), kas - uzmanību - spēkā stājies tikai pagājušā gada 27. jūnijā. Ja likuma ietekmi uz šo gadu attiecinātu tīri aritmētiski, tad šogad naturalizēto skaitam jāpārsniedz pusmiljons.
Sadalījumā pa Vācijas jaunpilsoņu izcelsmes valstīm 1/4 daļu devusi Sīrija, 8% - Turcija, 5% - Irāka, 4% - Krievija un 3% - Afganistāna. Bijušie Krievijas pavalstnieki pērn izcēlušies ar naturalizēto skaita seškāršošanos no 1,9 līdz 12,9 tūkstošiem cilvēku.
Vācijas pilsonības došana daudziem nenozīmē tās došanu katram ienācējam. Naturalizēto uzturēšanās Vācijā vidējais laiks bijis 11,8 gadi, bet vidējais uzturēšanās laiks dažādām grupām ļoti atšķirīga: sīrieši pie vācu pilsonības tikuši vidēji 7,4 gados, kamēr turki gaidījuši 23,1 gadu un krievi (valstsiederības nozīmē) divreiz ilgāk nekā sīrieši, bet divreiz mazāk nekā turki: šis rādītājs 14,5 gadi.
