Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Gints Kaminskis klātienē un vairāki pašvaldību vadītāji no savām darba vietām tiešsaistē skaidroja Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas deputātiem ļaunās sekas, ja Finanšu ministrijai izdosies samazināt valsts finansējumu pašvaldībām par nepilniem 60 miljoniem eiro.
Finanšu ministrija piedāvās Saeimai atsaukt komplektā ar šā gada valsts budžetu pieņemtajā "daudzgadu" - arī uz 2026. un 2027. gadu attiecinātajā budžetā rezervētās summās pašvaldību atbalstīšanai, lai kompensētu nodokļu reformas izraisīto pašvaldību ieņēmumu samazināšanos. Šis samazinājums ir izrādījies būtiski mazāks, nekā to attēloja briesmu stāstos par diferencētā neapliekamā ienākumu minimuma atcelšanu un minimālās algas paaugstināšanu. Jā, tādējādi patiešām tika palielināti zemāk atalgoto darbinieku reālie ienākumi. Taču tikpat labi var sacīt, ka nav piepildījušies pasakainie solījumi par iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) samazinājumam atbilstošu iedzīvotāju ienākumu pieaugumu. Nē, šis pieaugums nav pārmērīgs, jo ar IIN iekasētās naudas summas apjoms turpina pieaugt un kārdina valsti plēsties ar pašvaldībām par šīs summas pārdalīšanu. Trešais apsvērums tāds, ka IIN un visu citu nodokļu ieņēmumus uzpūš inflācija, kas palielina arī valsts un pašvaldību izdevumus. Tāpēc ieņēmumu uzpūšanās valsts un pašvaldību iestādes nevis nomierina, bet mudina mesties cīņā par savu reālo ienākumu saglabāšanu kaut uz citu rēķina. Noslēgumā jānosoda Latvijā iekoptā prakse izmantot katra aiznākamā gada budžeta uzmetumu kā psiholoģisku triku - ar katra nākamā gada budžetu neapmierinātos nomierināt ar likuma līmenī izteiktiem solījumiem aiznākamajā gadā piešķirt viņiem visu prasīto un vēl vairāk. Uz šī trika tiek balstīts nākamais triks - katra aiznākamā gada budžeta uzmetumā ierakstīto valsts izdevumu samazināšanas uzdošana par reālu valsts izdevumu samazināšanu. Visas valsts un pašvaldību budžetu veidošanā iesaistītās puses par šiem trikiem zina, bet tik un tā ir kaitīgi gadu no gada demonstrēt, cik maza jēga no iestāžu, tajā skaitā no koalīcijas partiju publiski apliecinātām norunām un no Saeimas balsojumiem.
Fiktīvu skaitļu ierakstīšana nākamo gadu budžetu uzmetumos notiek atbilstoši Latvijas valsts pārvaldes nerakstītajiem likumiem, kurus G. Kaminskis lieliski zina, bet tik un tā jāpievienojas viņa teiktajam Saeimas komisijā, cik ir “ļoti skumji par nākotnes realitāti, ka uz vienošanos paļauties nevar. Rakstītām vienošanām jānodrošina, lai viena vai otra puse nerunā muļķības, bet... Viss it kā bija skaisti līdz brīdim, kad es ieslēdzu televizoru un noskatījos Domburšovu [“Kas notiek Latvijā ?”] Pēkšņi atklājās, ka valsts atradusi 170 miljonu eiro ietaupījumu, no kuriem nepilni 60 miljoni nāk no pašvaldībām, 20 miljoni - no cietuma un atlikušie - no ministrijām. Manuprāt, kā [filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” tēls] Mirtas tante teica, “vismaz parunājušies būtu”. Nav pareizi, ka pašvaldības par šo naudu uzzināja no TV šova. Un nekur netika teikts, ka valsts iestādēm ir dots uzdevums samazināt pašvaldību izdevumus. Samazinājums bija jāatrod valsts pusē. Nepilni 60 miljoni eiro nav daudz pret 17 miljardiem valsts gada budžetā, bet pašvaldībām tie ir ļoti būtiski. Mēs bijām vienojušies par nodokļu reformas ietekmi. Ja tās nebūtu bijis, pašvaldību ieņēmumu līkne aizietu tur, kur tai jānonāk [ar 60 miljonu eiro palielinājumu 2026. gadā].”
Lai gan ar piebildi, ka nodokļu reformas seku kompensācijas samazināšana nav nekas ārkārtējs, ko valsts aparāta darbinieki nebūtu jau piedzīvojuši daudzās variācijās, ievērību pelna arī Saldus novada domes priekšsēdētāja Māra Zusta sacītais: “Es personīgi jūtos ļoti piemānīts. Skaidrs, ka Finanšu ministrijas speciālisti spēs jebkuru situāciju izskaidrot daudz maz ticami. Bet es joprojām nespēju pieņemt, ka mūsu iepriekšējā gada vienošanās par budžetu tiek iemestas miskastē. Lielā bīstamība ir tāda, ka plānot vidējā termiņā vairs nav nekādas jēgas. (...) Ja pagājušajā gadā mēs cīnījāmies par IIN sadalījumu [starp valsti un pašvaldībām], tad tagad skaidrs, ka Finanšu ministrija manuāli ierakstīs skaitli, cik mums iedos pilnīgi neatkarīgi ne no kādiem procentiem un nodokļa izpildes shēmām. Ja nodokļa ieņēmumu palielinājuma dēļ pašvaldību ieņēmumi pieaugs, tad dotācijas samazināsies. Līdz ar to pilnīgi neatkarīgi no tā, kā mēs strādājam, mēs saņemsim manuāli ierakstītu [naudas summas] ciparu.”
Nodokļu ieņēmumu pārdalīšanas noteikumu maiņas demotivējošo efektu ļoti pārliecinoši parādīja Valmieras novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Jānis Baiks: “Mēs ekonomiski ļoti attīstāmies, bet ar visām šīm aktivitātēm pie pašreizējā finansēšanas modeļa dzenam sevi bankrotā. Jo mazāk tu dari, jo vairāk naudas tev paliks pāri.”
Savus apgalvojumus J. Baiks apstiprināja ar skaitliskiem piemēriem. Tagadējais novads izveidots 2021. gadā no astoņiem novadiem, tāpēc salīdzināšana jāsāk ar 2022. gada budžetu. It kā jauki, ka novada budžets dažu gadu laikā pieaudzis par 7 miljoniem eiro, taču visu šo pieaugumu paņēmis atalgojuma pieaugums pirmsskolas iestāžu darbiniekiem 3,9 miljonu eiro apmērā un kredītu apkalpošanas izdevumu pieaugums 2,7 miljonu eiro apmērā. Savukārt šo izdevumu pieaugums noticis lielā mērā tāpēc, ka Valmieras novads tiek rādīts kā paraugs gandrīz visiem citiem novadiem un pilsētām.
Kopš tagadējā novada izveidošanas tajā atvērti septiņi jauni rūpniecības uzņēmumi, taču katrs šāds gadījums prasījis arī pašvaldības ieguldījumus ielu, siltumtrašu utt. sakārtošanā. Šie darbi finansēti vismaz daļēji ar aizlienētu naudu, par kuru pašvaldībai procentos iznāk maksāt vairāk, nekā pašvaldība iegūst no šo uzņēmumu darbošanās, jo lauvas tiesu no uzņēmumu maksājumiem savāc valsts.
Tas pats notiek ar skolu un pirmsskolas iestāžu uzturēšanu. Valmieras novada dēļ valsts augstākajām amatpersonām nebūtu jāsacenšas par kvēlākajiem aicinājumiem demogrāfijas jautājumu risināšanā (lietot vārdu “dzimstība” ir sliktais tonis Eiropas Savienības amatpersonām), jo skolēnu skaits novada robežās pieaudzis par 472 bērniem. Pat ja arī šo novadu skāris pēdējos pāris gados visu valsti pārņēmušais dzimstības samazinājums, tas nesamazina nepieciešamos izdevumus izglītības iestāžu uzturēšanai nākamajā un dažos turpmākajos gados.
J. Baika stāsta rezumējums jeb morāle tāds, ka ieņēmumu pieaugums nav sedzis izdevumu pieaugumu, kāds neizbēgams, ja summāro inflāciju kopš novada izveidošanas J. Baiks novērtēja ar 30%. Izdevumu pieaugums segts daļēji ar pašvaldības algoto darbinieku skaita samazināšanu par 12% un daļēji uz uzkrājumu rēķina. Te domāti ne tikai kontu atlikumi bankās, bet iepriekšējie ieguldījumi kaut vai kā jau salabots jumts, kas neprasa izdevumus labošanai šogad vai nākamgad.
Komisijas sēdē tika atkārtoti tie paši divi sižeti kā ķīviņos ap katra nākamā gada budžetu. Tie ir atmiņas par vecajiem, labajiem laikiem, kas beigušies tieši šogad, kad vilks aitās - kad valdība nolaupīs visu, kas pašvaldībām vēl palicis. Zaļo un Zemnieku savienības un “Progresīvo” deputāti no valdošas koalīcijas uzklausīja šos stāstus ar pieklājīgu ieinteresētību, opozīcijā nonākusī Nacionālā apvienība Uģa Mitrevica personā - ar piebalsošanu.
Stāties pretī stāstiem par pašvaldībām draudošo izputēšanu uzņēmās premjeres un finanšu ministra partijas “Vienotība” deputāte Inga Bērziņa. Viņa galvoja par pretstatu starp komisijas sēdē izskanējušo “viss ir slikti” un, “braukājot pa pašvaldībām”, secināto, “ka nevaram teikt, ka viss ir slikti. Atmetot visas šodien dzirdētās emocijas, sadzirdējām, ka pašvaldību budžetā būs pieaugums.” Ar to domāts Finanšu ministrijas Pašvaldību finansiālās darbības uzraudzības un finansēšanas departamenta direktores Intas Komisares sacītais bez aprēķiniem, cik no šī pieauguma paliktu pāri, ja ņemtu vērā inflāciju un bažas, ka valsts atkal pārliks uz pašvaldībām dažas savas funkcijas.
Pie partijām nepiederoša deputāta Oļega Burova vadītā Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija vienojās tikai par pašvaldību 2026. gada budžeta apspriešanas turpināšanu pēc nedēļas izbraukuma sēdē Valmierā.
