Rīgas pašvaldības un Latvijas valsts kopuzņēmums “Rīgas siltums” (RS) uz nākamo apkures sezonu pieteicis siltumenerģijas cenu palielināšanu par aptuveni 22% (par 1/5 daļu un vēl mazliet).
RS tarifu palielināšana pagaidām ir Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai (SPRK) iesniegta projekta statusā. . SPRK “Neatkarīgajai” apliecināja, ka RP tarifa projektu saņēmusi. “Eksperti to vēl vērtēs noteiktajā 90 dienu termiņā, līdz ar to šobrīd nevaram komentēt, kādi ir galvenie iemesli tarifa pieaugumam.
Atbilstoši RS aprēķiniem, nākamajā apkures sezonā tam būs vajadzīgi 88,10 eiro par megavatstundu + neparedzamo izdevumu/ieņēmumu izlīdzināšanas komponenti 2,05 eiro par megavatstundu. Tagadējais tarifs ir 77,77 eiro par megavatstundu, bet faktiski klienti maksā 74,17 eiro par megavatstundu, jo izdevumu/ieņēmumu izlīdzināšanas komponente rēķināta tarifa samazināšanas virzienā. Tādējādi nākamajā apkures sezonā paredzamais cenas pieaugums siltumenerģijai ir aptuveni 22%. Klientiem jārēķinās arī ar to, ka augstākiem tarifiem pienākas lielāki pievienotās vērtības nodokļa maksājumi.
RS pacenties pateikt priekšā izmaksu pieaugumu pieticīgiem cilvēkiem, kuri mitinās divistabu dzīvokļos. Nerenovētā ēkā ar lieliem siltuma zudumiem maksājumi pieaugšot par 15 līdz 20 eiro - 70 līdz 85-90 eiro mēnesī. Kurš var atļauties trīs istabu un vēl plašāku dzīvokli, tam pienākas maksāt vairāk.
Konkrētās izmaksas lielā mērā koriģēs gaisa temperatūra nākamajā ziemā.
Kā galveno iemeslu tarifu celšanai RS uzrāda cenas pieaugumu tam siltumam, ko saražo un pārdod “Latvenergo”. Ja 2024.gada vasarā, kad tika izstrādāts pašreizējais tarifs, “Latvenergo” saražotās siltumenerģijas cena bija 55 eiro par megavatstundu, tad šobrīd - jūnijā - cena ražotnei TEC-1 ir 76,51 eiro par megavatstundu un ražotnei TEC-2 -79,75 eiro par megavatstundu.
RS apgalvo, ka tam siltuma daudzum, ko uzņēmums saražo pats, izmaksu pieaugums būšot neliels. Šķeldas cenas pašlaik stabilas vai pat svārstās uz leju. Dabasgāzes cenas aug, bet lēnāk nekā cenas “Latvenergo” siltumam. Siltumapgādes organizācijā un norēķinos jāņem vērā Rīgas izvietojums abos Daugavas krastos, kuri ar siltuma pārvades caurulēm nav savienoti.
Sagadījās tā, ka dienu pirms RS tarifu paziņošanas siltumapgādes problēmas Rīgā bija nonākušas Saeimas darba kārtībā. Ar uzmanības pievēršanu RS tarifiem, kas esot visaugstākie starp Baltijas valstu galvaspilsētām un vispār kaut pilsētām kaut cik pārredzamā apkārtnē, izcēlās “Apvienotais saraksts” Andra Kulberga personā. Deputātu pieprasījums ekonomikas ministram Viktoram Valainim sniegt paskaidrojumu “Par situāciju siltumapgādes jomā” tika nodots Saeimas pieprasījumu komisijai, kur valdošo koalīciju pārstāvošo deputātu vairākums to noraidīja. 19. jūnijā notikušajā Saeimas pēdējā sēdē pirms vasaras atvaļinājuma šī pati procedūra tika atkārtota ar koalīcijas uz to brīdi savākto 49 deputātu balsīm. Ar tām pietika, lai pārbalsotu 35 deputātus, kuri prasīja, lai ministrs vai citas amatpersonas publiski pastāsta, kāpēc siltuma un citas “regulējamās” cenas nekādai regulēšanai nepakļaujas un lec viena par otru augstāk (elektrībai drīz būs +30% utt.).
Pieprasījuma noraidīšanas procedūra laiž Saeimas tribīnē vienu deputātu, lai tas argumentē pieprasījuma nepieciešamību. Līdz ar to A. Kulbergs guva iespēju ne tikai uzdot jautājumus, bet īstenībā arī uz tiem atbildēt. Protams, ka atbildes pārāk nepatīkamas valdībai, lai valdības un tās padotības iestāžu pārstāvji ņemtu kaut ko tādu savās mutēs. Visi visu zina, bet lai A. Kulbergs par to parunā pats ar sevi.
Īsā atbilde par RS tarifu celšanu tāda, ka valdībai vajag aizvien vairāk naudas un siltuma cenas sadārdzinājums ir faktiski tas pats, kas nodoklis. Rīdzinieki samaksā RS, kas pērk mākslīgi sadārdzinātu siltumu no “Latvenergo”, lai “Latvenergo” varētu samaksāt valstij dividendēs, pēc A. Kulberga teiktā, šogad 183 miljonus eiro. Tiktāl varētu sacīt, ka tas ir vēl viens veids, kā bagātie rīdzinieki piemaksā nosacītajai Zilupei, lai turienes pašvaldība spētu izmaksāt algas vismaz saviem deputātiem.
Īstenībā situācija ir vēl daudz sliktāka, jo valsts (valdība) rīkojas kā tāds laupītājs, kas laupījuma sagrābšanas laikā vairāk salauž un iznīcina nekā nolaupa un izmanto. Proti, augstu siltuma cenu uzturēšanai “Latvenergo” spiests izpūst gaišā - tātad piemaksāt par iekārtu dzesēšanu - to siltumu, kas tiek iegūts, ražojot elektrību. Palaižot šo siltumu Rīgas apkures sistēmā, siltuma tarifs šeit būtu tuvs nullei, līdz kam savulaik aizrunājās daži “Latvenergo” vadītāji. Taču tādā gadījumā valsts ieņēmumi tieša veidā jūtami saruktu ar mazākām dividendēm no “Latvenergo”, mazāku pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanu, mazākām maksām par CO2 emisiju utt. Pretī būtu argumenti par Rīgu kā dzīvei un uzņēmējdarbībai izdevīgu pilsētu, kas valsts ieņēmumus palielinātu, bet valdības nepaļaujas uz šādu gaiši nākotni. Valdībām vajag kaut cik garantētus ieņēmumus ne ilgākā nākotnē par nākamā gada budžeta izpildi. Valsts monopoluzņēmumi ir izcils avots šādiem ieņēmumiem.
Tika izdarīts tā, ka Konkurences padome Skaidrītes Ābramas (tagad viņa Saeimas deputāte, nupat kļuvusi mazāk “progresīva” nekā iepriekš) personā aizliedza “Latvenergo” atdod Rīgai siltumu par velti, jo tā būtu negodīga konkurence ar tiem, kuriem nav siltuma, ko viņi var atļauties dāvināt. Savukārt SPRK ir noteikusi tādus tarifus elektrības ražošanai atsevišķi un siltuma ražošanai atsevišķi, it kā Latvijā neviens nezinātu, ka elektrības un siltuma ražošana koģenerācijas režīmā palētina gan siltumu, gan elektrību. Nē, valsts īstermiņa ieņēmumi no dārga siltuma un dārgas elektrības ir lielāki, tādējādi izsūcot naudu par elektrību arī no nosacītās Zilupes, ar kuras uzturēšanu dažkārt tiek attaisnota siltuma sadārdzināšana Rīgā.
