Edvarda Kušnera atrašanās Latvijas Bankas ilgtspējas virziena vadītāja amatā padara saprotamu veidu, kādā viņš brīdina par nepatikšanām, ja Latvija 2030. gadā nespēs atskaitīties Eiropas Komisijai par oglekļa dioksīda (CO2) emisijas samazināšanu atbilstoši saistībām, kādas Eiropas Savienība Latvijai uzlikusi un Latvija uzņēmusies.
Latvijas iespējas izpildīt ES prasības CO2 neto emisijas samazināšanā tika izskatītas Saeimas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas sēdē. Apakškomisija vakar atgriezās pie tēmas, kuras apspriešanu nepilnu gadu atpakaļ “Neatkarīgā” atreferēja 2024. gada 22. maija publikācijā “Braukt ar iekšdedzes dzinēju automobiļiem nedrīkstēsim jau no 2030. gada".
Pagājušā gada 21. maijā parunāšana beidzās ar norunāšanu vēlreiz parunāties, kas vakar tiešām tika izdarīts. Sarunā pirms gada nefigurēja nekādi konkrēti uzdevumi, kādi līdz nākamajai Saeimas apakškomisijas sēdei par šo pašu jautājumu vai citam termiņam būtu jāpaveic sēdē sapulcinātajiem iestāžu pārstāvjiem. Runa, protams, ne par ierēdņiem kā fiziskām personām, bet par viņu pārstāvētajām iestādēm, kam jānodrošina, lai Latvijai būtu, par ko atskaitīties ES prasīto klimata aizsardzības plānu izpildē jau toreiz ne pārāk tālajā 2030. gadā. Pieļāvums par ļoti būtiskiem autotransporta lietošanas ierobežojumiem kā reālistiskāko ES prasību izpildes veidu toreiz izskanēja jau pēc sēdes baigām. Tā bija dažu ierēdņu reakcija uz “Neatkarīgās” neizpratni, kā tas var būt, ka 2030. gads strauji tuvojas, bet apakškomisijas sēdē netika pieminēts neviens konkrēts darbs Latvijai uzlikto un Latvijas oficiāli atzīto saistību izpildīšanai.
Vakardienas sēde apliecināja, ka pa gadu, kas apritējis kopš tā laika, nekas nav izdarīts pat tādā nozīmē, ka būtu vismaz ieplānots darīt. Apakškomisijas priekšsēdētāja Jana Simanovska uzticēja E. Kušneram teikt galavārdu konkrētajai sēdei un solīja šādas apspriešanas turpināt. E. Kušnera paredzējums par tā sauktajam “banku kapitālajam remontam” līdzīgām nepatikšanām izskanēja ne viņa runā, bet vēlāk sarunā ar “Neatkarīgo” par to pašu, par ko ar citiem cilvēkiem tika runāts pirms gada. Tagad taču 2030. gads par vienu gadu tuvāk, bet tik un tā ne ziņas, ne miņas ne no darbiem CO2 neto emisijas samazināšanai, ne no gatavības noraidīt ES uzdotos un Latvijas pieņemtos klimata aizsardzības mērķus. E. Kušners aprobežojās ar norādi uz pietiekami iedarbīgām sankcijām bez detalizācijas, kā tās varētu skart saimniekošanu un sadzīvi Latvijā.
Aprakstītā Saeimas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas sēžu sērija attiecas uz CO2 neto emisiju kā starpību starp emitēto un piesaistīto CO2 apjomu. Vakardienas sarunu tēma bija izteikta ar vārdiem “par meža zemju lomu 2030. gada klimata saistību sasniegšanā”.
Mežu nozare Latvijā tiek traktēta kā zemkopības paveids starp citiem Zemkopības ministrijas pārziņā esošiem zemes izmantošanas veidiem. Zemkopības ministrija gatavo šī saimniekošanas veida normas un dod pareizo piemēru, uzraugot lielāko un valstij piederošo mežsaimniecības uzņēmumu “Latvijas Valsts meži" (LVM).
Gan pirms gada, gan nupat Zemkopības ministrija izteica divus piedāvājumus CO2 neto emisijas samazināšanai.
Viegli saprotama ir meža platību palielināšana, taču tai vajadzīga nauda un politiskā griba, pirmkārt, piešķirot naudu un, otrkārt, piešķirot apmežošanai zemi. Šobrīd ne gribas, ne naudas, ne zemes apmežošanai nav tādā apjomā, kas kaut cik būtiski ietekmētu 2030. gadā vajadzīgos rādītājus. Tieši pretēji, ir griba transformēt mežus par vēja parkiem kaut ar skaidrojumu, ka vēja parku vietā vairs neesošā meža vairs nepiesaistītais CO2 apjoms tiks līdzsvarots ar to CO2 apjomu, kas netiks emitēts, kad nebūs jādedzina dabasgāze u.c. fosilie energonesēji, lai iegūtu elektrību, jo elektrība nāks no vēja turbīnām.
Grūti saprotama un apstrīdama ir CO2 emisiju uzskaite ES, kas CO2 emisiju pieraksta tai valstij, kurā aug mežs un kurā - kā gan savādāk - šo mežu cērt, nevis tai valstij, kuras teritorijā nonāk un pēc īsa brīža kā šķeldai vai varbūt pēc gadsimtiem ilgas kalpošanas kā būvbaļķiem vai mēbelēm koksne galu galā sadalās un atbrīvo tajā kādreiz piesaistīto CO2. Tāpēc, lūk, Zviedrija skaitās “zaļā kursa” paraugvalsts, ka tā apkurina savu galvaspilsētu Stokholmu ar šķeldu, kas nav iegūta no Zviedrijas mežiem, bet ievesta no Latvijas un citām valstīm. Tādas grāmatvedības ietvaros Latvija aritmētiski samazinātu savu CO2 emisiju tad, ja fiziski to palielinātu, Latvijā nocirstos kokus tepat pārstrādājot, tajā skaitā sadedzinot. Tomēr Zemkopības ministrijas rīcībā nav ļoti daudz līdzekļu rūpniecības - kaut tikai kokrūpniecības attīstīšanai.
Lai gan Saeimas apakškomisija nav lēmējorgāns, tai tomēr vajadzētu nonākt līdz priekšlikumam par prioritātēm, pēc kādām Latvija pildīs ES prasības, kas savstarpēji pretrunīgas. Šeit izklāstītā prasība palielināt CO2 piesaisti mežos, lai līdzsvarotu citu nozaru radīto CO2 emisiju, ir pretrunā ar prasību saglabāt dabas daudzveidību, nodrošinot labvēlīgu dzīvotņu stāvokli un kompensējot dabas vērtību zudumus lauksaimniecībai, rūpniecībai, transportam un cilvēku mājokļiem atdotajās teritorijās.
Tajā pašā laikā ir jāsasniedz arī ekonomiskie mērķi, sākot ar to, ka valstīm un cilvēcei kopumā jānodrošina sevi ar pārtiku tādā daudzumā, kādu pašreizējam cilvēku skaitam nevar dot mežs. Tad kā sadalīt kaut cik auglīgas zemes kopumā ierobežoto teritoriju starp mežiem un laukiem (druvām, pļavām, dārziem u.tml.)? Uz tās zemes platības, kas atstāta mežam, jāsasniedz tādi ekonomiskie mērķi kā koksnes iegūšana cilvēkiem vajadzīgo lietu izgatavošanai, koksnes pārstrāde kā darba un algas dabūšana iedzīvotājiem un nodokļu, no LVM arī dividenžu nonākšana valsts rīcībā. Kā atsevišķu mērķi varētu uzrādīt arī sociālā miera uzturēšanu, lai vieni iet uz mežu sēņot, medīt vai sportot, nevis uz ielām protestēt, bet citiem meža veltes ir kaut sezonāls, bet tomēr reāls iztikas avots.
Viskrasākā pretruna ir starp klimatisko mērķi un dabas daudzveidības mērķi, jo CO2 piesaistīšanas maksimizēšana prasa audzēt selekcionētus, ātraudzīgus kokus plantācijās, bet daudzveidība taču ir visvisādi koki un krūmi juku jukām. Nav pilnīgas sakritības arī starp klimata un ekonomiskajiem mērķiem, jo ātraudzīgo koku masa nederēs daudziem tradicionālajam un varbūt arī tikai nākotnē izstrādātiem koksnes izmantošanas veidiem. Vai paļauties uz koku sugu proporciju regulāciju atbilstoši to koksnes tirgus cenām, jeb uz sabiedrības rēķina piemaksāt par vairāk vajadzīgo koksni? Un ko tad īsti vajag - vai CO2 piesaisti par katru cenu, vai lietaskokus plastmasas un metāla aizvietošanai?
Cik var saprast no to Saeimas deputātu un ierēdņu runām, kuri uzņēmušies būt kompetenti šeit uzskaitītajos jautājumos, viņiem trūkst vai nu kompetences, vai drosmes uzņemties atbildību situācijā, kad ES instanču pasludinātās prasības ir savstarpēji pretrunīgas un tas skaidrojums, pēc kura šīs prasības tiek vismaz šķietami salāgojamas šodien, var tikt nomainīts ar pavisam citu skaidrojumu rīt. Šāda neskaidrība ir ērts pamatojums netērēt mežsaimniecībai naudu, kuras valstij vienmēr daudz par maz. Valdība un arī uzņēmēji ar mežu īpašniekiem priekšgalā nevēlas riskēt ar pārsteidzīgiem ieguldījumiem un tieši tāpēc riskē ar finansiālām un varbūt arī ar politiskām nepatikšanām, ja ES 2030. gadā tiešām gribēs un varēs prasīt atbildību par CO2 neto emisijas samazināšanas plāna neizpildīšanu.
