Atzīmējot Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas gadadienu, ir vērts pakavēties tā dēvētajā “Benjamiņu namā” kā pirmajā šīs valsts valdības pajumtē. Mazliet pirms 4. maija Benjamiņu namā par tieši turpat 1988.-1989. gadā notikušo stāstīja tajos laikos Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns, Komponistu savienības valdes sekretārs un neilgu laiku LTF valdes priekšsēdētājs Arnolds Klotiņš un Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs Ēriks Hānbergs.
Latvijas Republika tika atjaunota, izejot caur divvaldības periodu no 1988. gada vasaras līdz 1990. gada rudenim. Vienā skaistā vārdā šis periods nosaukts par Atmodu. Tas bija laiks, kad dažādas varas iestādes darbojās pretēji attiecībā uz Latvijas palikšanu vai nepalikšanu Padomju Savienībā. Pirmās, kas izmantoja padomju okupācijas režīma dotās tiesības uz savu zīmogu un rīkošanos ar naudu un nekustamiem īpašumiem tam, lai okupācijas režīmu likvidētu, bija tā sauktās “radošās savienības”. Tajā skaitā Latvijas PSR Rakstnieku savienība (RS), Mākslinieku savienība un Komponistu savienība, kurām Latvijas PSR varas iestādes bija 1947. gadā piešķīrušas ēku Krišjāņa Barona ielā 12. Zem citiem jumtiem darbojās žurnālistu, teātra un kino darbinieku un publiski mazāk eksponēto arhitektu un tāpat dizaineru profesionālās organizācijas, kuru pāreja uz darbošanos pret Latvijas PSR kā Padomju savienības sastāvdaļu notika apmēram tāpat kā jau nosaukto savienību pārvērtības no okupācijas režīma struktūrvienībām uz citas valsts iestādēm jau tad, kad šīs citas valsts vēl nebija. Triju radošo savienību atrašanās vienā adresē pamato apgalvojumu, ka tieši tur atradusies neesošas valsts valdība, lai gan savi argumenti būtu arī tam, lai līdzīgu godu piešķirtu Preses namam ar visu Latvijas mēroga preses izdevumu redakcijā, bet tad apvainotos Latvijas TV un Radio ēkas, t.i., žurnālisti. Viņi jau pirms Latvijas Tautas frontes izveidošanas cēlās un gūlās kopā ar LTF vadoņiem un daži paši par tādiem kļuva.
Ir jāatgādina ne vien tas, kāpēc ēku Krišjāņa Barona ielā 12 sauc par Benjamiņu namu, bet arī tas, ka tieši Benjamiņu laikā tas arī jau bijis ar neoficiālas valdības mītnes funkcijām. 1876. gadā cara laiku Rīgas bagātniekiem, lieltirgotājiem Pfābiem 1928. gadā nācies savu namu pārdot Latvijas Republikas jaunbagātniekiem Antonam un Emīlijai Benjamiņiem. Tie bija tikuši ne vien pie naudas, bet arī pie varas, kopš 1911. gada izdodot avīzi “Jaunākās Ziņas” un kopš 1924. gada - arī žurnālu “Atpūta”.
Benjamiņu ievākšanās greznajā namā varēja notikt tāpēc, ka, kā operdziedātājs Maris Vētra (1901-1965) liecināja 1957. gadā izdotajā atmiņu grāmatā “Sestā kolonna”, ““Jaunākām Ziņām” bija izaugusi patvaldībai līdzīga noteikšana koalīciju sastutēšanā un konjunktūru izveidošanā. Sadarbībā ar Saeimā ievēlētām sīkpartijām, “Jaunāko Ziņu” redaktori spēja radīt ministru kabinetu krīzes, izvēlēties jaunus ministrus un sadalīt ienesīgās direktoru vietas”. Benjamiņiem klājās pārāk labi, lai tā turpinātos pārāk ilgi. Benjamiņu “skaldi un valdi” politika kļuva par vienu no iemesliem, kāpēc sabiedrībā kopumā atsaucīgi uzņēma Kārļa Ulmaņa 1934. gadā izdarīto valsts apvērsumu. Kopš tā brīža Benjamiņiem nācās rēķināties, ka viņu uzņēmu var slēgt kuru katru brīdi, tiklīdz jaunā vara uzskatīs, ka viņi tai neglaimo pietiekami sparīgi. Ar tikai šādām nepatikšanām mūžs noslēdzās Antonam Benjamiņam (1860-1939), bet viņa sieva Emīlija (dzimusi Simsone, pirmajā laulībā Elka, 1881-1941) piedzīvoja ne vien uzņēmuma atņemšanu pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā, bet arī aizsūtīšanu uz padomju nāves nometni.
Pēc Latvijas nonākšanas vācu un pēc tam atkal padomju okupācijā ar Benjamiņu vārdu pazīstamajā namā iemitinājās dažādas pārvaldes iestādes. Šādu iestāžu paveids bija arī padomiskās mākslinieku organizācijas, kurām namu atdeva 1947. gadā.
Nav ieviesusies pilnīga vienveidība, apzīmējot ēku par Benjamiņu vai Benjamiņa namu.
Nav konkrēta datuma, kad tieši notika radošo savienību pārtapšana par nākamās Latvijas Republikas iestādēm. Nākas izlīdzēties ar norādi uz 1988. gada 1. un 2. jūniju ar pasākumu, kas tā brīža oficiālajā terminoloģijā bijis “Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnums ar republikas Arhitektu, Dizaineru, Kinematogrāfistu, Komponistu, Mākslinieku, Teātra darbinieku, Žurnālistu savienību vadītāju un ekspertu piedalīšanos”.
Notikuma brīdis pieskaņots cīņām par varu Padomijas mērogā, kas tolaik nozīmēja cīņu par varu Padomju Savienības Komunistiskajā partijā. Varas pārdalīšanai jeb pārdales legalizācijai tā gada jūnija beigās Maskavā tika rīkota Komunistiskās partijas 19. konference. Atsaucoties uz to, radošo savienību vadītāji piedāvāja publiski apkopot Latvijas inteliģences idejas, kā turpināt, attīstīt, pilnveidot un visvisādi uzlabot Maskavā izziņoto “perestroiku", ko latvisko ar vārdiem “pārkārtošanās” vai “pārbūve". Tā pie vārda tika cilvēki, kas praktiski vienprātīgi atzina Padomiju par graustu, kura pārbūve nozīmē tā nojaukšanu. Tādu apgalvojumu paušana bez tā, ka paudējus nekavējoties apcietina, jau nozīmēja divvaldību. Līdz tās beigām neviens nezināja, ar ko tā beigsies. Beidzās ar mēģinājumu 1991. gada augustā beidzot tomēr sarīkot represijas, kas tika ietaupītas kaut vai 1988. gada jūnijā un pat iepriekš, jo 1988. gada 1.-2. jūnijā neviens neteiktu to, ko pateica, ja jau nebūtu paradījušās pazīmes, ka tā izteikties drīkst, var un pat vajag.
Viena no pazīmēm, ka turpmāk būs jārīkojas savādāk nekā iepriekš, bija ziņa pāris teikumos avīzes “Cīņa” 1984. gada 27. decembra numura 3. lpp. par iepriekšējā dienā notikušo Latvijas Padomju RS valdes plēnumu, kas izskatījis organizatorisku jautājumu - atbrīvojis Gunāru Priedi (1928-2000) no valdes pirmā sekretāra pienākumiem veselības stāvokļa dēļ un ievēlējis šajā amatā Jāni Peteru (1939-2025). G. Priedi atlaida ar pateicību par ilgu un labu darbu, kas vēl viens mājiens, ka viņu atlaida ne slimības vai grēku, bet varas aparāta pārveidošanas dēļ. Tātad J. Peters kļuvis par varas jauno uzticības personu. Tie, kuri uzstājās 1988. gada 1.-2. jūnijā, ņēma vērā J. Petera virzīšanu uz augšu padomju varas aparāta hierarhijā, jo RS bija pasākuma galvenā rīkotāja un J. Peters - tās vadītājs. Pie tā paša atgādinājums, ka līdzīgu pasākumu jau bija noorganizējusi Igaunijas RS ar saturu, kas lielā mērā tika atkārtots Latvijā.
No otras puses, vērā ņemama bija arī avīzes “Literatūra un Māksla” galvenā redaktora Jāņa Škapara (1927-2023) atlaišana no darba 1985. gada oktobrī par to, ka viņš dažkārt atļāva drukāt ja ne 1/10, tad vismaz 1/100 daļu no tā, kas tika pateikts 1988. gada jūnija plēnumā un pēc tam ar nelieliem mīkstinājumiem “Literatūrā un Mākslā” drukāts izvilkumu veidā visu 1988. gada jūniju ar Grand finale 1. jūlija dubultnumurā. J. Škapara pārcelšanu par RS konsultantu varēja traktēt kā toreiz parasto praksi nodrošināt iztikas līdzekļus arī tiem nomenklatūras locekļiem, kuri pazemināti par ne pārāk lieliem pārkāpumiem, bet vēlākie notikumi piešķir J. Škapara pārvietošanai uz “Benjamiņu namu” pavisam citu nozīmi.
Pārlapojot “Neatkarīgo”, ir atrodams savulaik LTF valdes priekšsēdētāja vietnieces Sandras Kalnietes 2013. gada 1. oktobrī nodrukātais stāstījums, kā viņai klājies, organizējot LTF 1. kongresu: “Koordinācijas centrā nāca milzum daudz cilvēku, un es redzēju: lietas neies uz priekšu. Tur bija ļoti daudz ideju, viss mutuļoja, bet to visu vajadzēja sakārtot. Un tad uz Benjamiņa nama trešo stāvu atnāca Jānis Škapars, kurš tolaik strādāja par literāro konsultantu. Es viņam jautāju, vai viņš nevarētu uzņemties organizācijas statūtu un programmas veidošanu. Tolaik es vēl nebiju gatava strādāt ar ideoloģiskiem jautājumiem, man nebija ne tādas pieredzes, ne zināšanu.”
Turpat S. Kalniete pastāstīja arī par to, kā notikusi viņas pārorientācija no tekstilmākslas aprakstīšanas uz kongresa organizēšanu: “Benjamiņa namā, Mākslinieku savienībā, kur tolaik strādāju, ieradās Edvīns Inkēns un Ojārs Rubenis. Sākām runāt. Izrādās, Ojārs un Edvīns pirms tam tikās ar Gunti Valujevu, kas bija Rakstnieku savienības atbildīgais sekretārs, un lūdza izmantot RS telpas, lai tur ierīkotu topošās LTF koordinācijas centru. Valujevs neatļāva. Tad teicu, ka to varētu ierīkot Mākslinieku savienības telpās. Tas bija brīdis, kad mana dzīve mainījās neatgriezeniski.”
Gadījums ar LTF organizēšanai nepieciešamo telpu meklēšanu kārtējo reizi apliecina divvaldības divdomību. No viena puses, radošās savienības ar RS un J. Peteru priekšgalā sāka veidot pret pastāvošo varu un tās iestādēm vērstas iestādes, bet pastāvošās varas iestādes konkrētu cilvēku personās turpināja darboties arī radošo savienību ietvaros. Cīņa starp veco un jauno varu varēja noslēgties gan šā, gan tā atkarībā no šajā cīņā iesaistīto cilvēku lēmumiem.
No trijām Benjamiņu namā mītošajām savienībām Komponistu savienība bija vismazāk pamanāma, lai gan mūzika bija obligāta masu kustībai un konkrētiem masu pasākumiem, kāda bija LTF dibināšana un valsts varas pāreja LTF rīcībā. Tas pat nav pārspīlējums, ka varas pāreja nebūtu notikusi, ja lielu daļu Latvijas Radio un Televīzijas raidlaika neaizpildītu trimdas latviešu Brigitas un Andra Ritmaņu radītā dziesma “Manai tautai” (jeb “Palīdzi, Dievs”) Ievas Akurateres izpildījumā un Tirzmalietes (1876-1942) dzejoļa “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme” (1903) piekārtojums vairākās tautās izmantotai melodijai.
Čaklākais Atmodas muzikālo jaundarbu autors bija Zigmārs Liepiņš ar “Brīvību Baltijai” (Ritas Laimas Krieviņas vārdi) un “Sena kalpu dziesmu” (tagad savu politisko orientāciju mainījušā Kaspara Dimitera vārdi), kā arī ar vairākiem dziedājumiem no rokoperas “Lāčplēsis” ar Māras Zālītes vārdiem.
Noteikti pieminama arī Imanta Kalniņa melodija Olafa Gūtmaņa veltījumam LTF “Pie pleca plecs”
Raimondam Paulam LTF dibināšanas un varas pārņemšanas laikā bija ne vien komponista un pianista, bet arī dzīvā vairoga loma. Cilvēki ticēja un nekļūdījās, ka, lai gan vecās varas sargāšanai, t.i., jaunās varas iestāžu iztrenkāšanai bija izveidota speciāla, ar burtiem OMON apzīmēta bruņotā vienība, tā nešaus uz cilvēkiem jaunās varas rīkotos pasākumos, kuros R. Paula mūzika skan autora izpildījumā.
Tautas frontes jēdziens padomju laikā figurēja jaunāko laiku vēstures mācību grāmatā kā apzīmējums Francijas valdībai 1936.-1937. gadā, kad valdošajā koalīcijā bija iespraukušies arī komunisti. Par šī jēdziena pielāgotāju pagājušā gadsimta 80. gadu beigu Latvijai pieteicies toreizējais Latvijas Valsts universitātes pasniedzējs ģeogrāfijā Valdis Šteins. Viņš neslēpj, ka šī jēdziena pārnesi uz Padomiju pamanījis krievu publicistikā.
1988. gada maijā V. Šteins centies panākt, lai tautas frontes veidošanas ideja izskanētu RS organizētajā plēnumā. J. Peters piedāvājumu ignorējis, bet Viktors Avotiņš (1947-2023) iepinis savā runā. Benjamiņu nama tikšanās dalībnieki apliecināja, ka viņa runā to dzirdējuši, lai gan šīs uzstāšanās publikācijā “Literatūrā un Mākslā” nodrukāts pieļāvums tikai par jaunu arodbiedrību dibināšanas iespējamību.
Ar tautas frontes pieteikuma izteikšanu mutvārdos un rokrakstos pietika, lai idejai atrastos aizvien vairāk piekritēju. Rezultātā tā tika publicēta plašsaziņas līdzekļos un ieguva LTF veidolu. Palīdzīgu roku šādai pārtapšanai pielikusi Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētāja Džemma Skulme (1925-2019). LTF dibināšanas kongresa desmitajai gadadienai pieskaņotā publikācijā “Latvijas Vēstneša” 1998. gada 8. oktobra numurā apkopotas vairāku LTF radīšanā iesaistīto cilvēku atmiņas, kurās Dž. Skulme stāsta, ka LTF dibinātāji vispirms sapulcējušies ne Mākslinieku savienībā, bet “ļoti slepeni” viņas mājā Mežaparkā: “Tā bija absolūta bezbailība, gluži azartiska brīvības sajūta, kas mūs toreiz vienoja. (...) Kad sāka organizēties Tautas fronte, mēs, daudz nedomādami, atvēlējām Mākslinieku savienības telpas.”
LTF dibināšanas kongress notika 1988. gada 8. oktobrī tās pirmajā kongresā, kura norisei vecās varas iestādes uzskatīja par pareizu atvēlēt Politiskās izglītības nama - tagad Rīgas Kongresu nama telpas. Pēc tam nācās jaundibinātajai organizācijai patstāvīgas telpas, kādas atrada Vecpilsētas ielā 13/15.
LTF preses izdevums “Atmoda” 20. martā publicēja aicinājumu uz talku telpu sakārtošanai un 3. aprīlī pirmo reizi uzrādīja Vecpilsētas ielu kā savas redakcijas adresi. Pirms tam “Atmoda” bija izmantojusi Preses nama telpas tāpat kā LTF izmantoja Benjamiņu namu. Pēc Vecpilsētas ielas nama apgūšanas Benjamiņu namā LTF atgriezusies epizodiski kā reprezentācijas telpās ārzemju viesu uzņemšanai.
Tas būtu cits un piņķerīgs stāsts par nama piederību un tagadējo izmantošanu, ko apliecināja valsts atjaunošanas svētku dotais iemesls celt nama prestižu ar vairāku spilgtu Atmodas vadītāju pulcēšanu. Galvenais, ka ēka nav pamesta un nepārvēršas par graustu.
