Jaunais Rīgas teātris otro reizi sniedz pasaules pirmizrādi no Parsifāla leģendas motīviem darinātai oriģināllugai, kas šoreiz patiešām varētu aiziet pasaulē.
Divu dažādu lugu un to iestudējumu izcelsme pilnīgi vienāda. Abos gadījumos var sacīt vienādi vai otrādi, ka vai nu dramaturgs iestudējis savu lugu vai režisors sacerējis savu iestudējumu. 1999. gadā iestudētas lugas autore un režisore bijusi JRT primadonna Maija Apine (1961-2017) ar izrādi “Parsifāls jeb svēto Grālu meklējot”, bet 2025. gadā pats savu “Stāstu par Parsifalu” iestudējis vairākos no nozīmīgākajiem vācvalodīgajiem teātriem galvenā režisora amatā strādājušais Matiass Hartmans (Mattias Hartmann, 1963). Tā, lūk, cilvēki iemanījušies apiet dabas skopumu dažādu talantu dalīšanā. Vienam un tam pašam cilvēkam gandrīz nekad nav ļauts darīt dažādus darbus tik augstā līmenī, lai citi uz to skatītos un priecātos. Tāpēc lai režisors stāsta sev un citiem, ka viņš palicis savā profesijā, sakārtojot savai izrādei citu cilvēku izdomātus varoņus un viņu attiecību pavērsienus. Šādi kārtojot un pārkārtojot veco pietiekami ilgi, var nesanākt nekas (JRT piemērs ar “Veclaiku muižniekiem") vai var sanākt jauna luga. Kā saka M. Hartmans izrādes “Stāsts par Parsifalu” programmā iekļautajā intervijā, “Parsifals mani interesēja jau no bērnības” un “savu skatuvisko versiju veidojot, es lasīju visus pieejamos darbus”, bet “beigās es savu stāstu uzrakstīju pats".
No M. Apines lugas un iestudējuma “Parsifāls jeb svēto Grālu meklējot” (attēlā) palicis pieteikums, ka tā bijusi “caurspīdīga mistērija par mūžsenu tēmu astoņām balsīm bez orķestra" un teātra kritiķu atsauksmju apkopojums avīzes “Diena” 1999. gada 10. februāra numurā.
Normunds Naumanis (1962-2014) apliecināja izrādes pieteikuma izpildi “dramatiskajā teātrī rečitēt un dziedāt bez atvieglotiem noteikumiem”, “kamēr citur vēl tikai gatavojas audzēt aktierus mūzikliem". Izrādei piemitis “apbrīnojami pozitīvs pulsējums”, “kaut gan izrāde profesionāli nelīdzsvarota”. Toreizējās kritikas granddāmas bijušas daudz skarbākas: “Sirsnīgs pašdarbniecisks izstrādājums ar retām asprātības kripatām” (Silvija Radzobe, 1950-2020) un “kā savdabīga, vispusīgi apdāvināta māksliniece Maija Apine šajā režisoriski neizstrādātajā iecerē (varbūt arī līdz galam neizdomātajā) atļaujas būt neobligāta, jo - “savējie sapratīs” vai, pašas vārdiem runājot, “draugiem jau patiks”” (Lilija Dzene, 1929-2010).
No toreizējā tēlotāju sastāva pie Parsifāla atgriezies Kaspars Znotiņš.
JRT gluži kā speciāli pacenties, lai par jauno izrādi no toreizējiem vērtējumiem neattiektos ne pušplēsts vārds. Katra vīlīte izrādē nostrādāta līdz pēdējam adatas dūrienam. Vistiešākajā nozīmē tas attiecas uz Janas Čivželes izdomātajiem kostīmiem, kuri šajā izrādē ļoti pamanāmi, būtiski un vēl visvisādi slavējami. Tērpi šajā reizē izmantoti par to, ko parasti sauc par izrādes dekorācijām. Izrādes režisors no Vācijas līdzi paņēmis scenogrāfu Folkeru Hintermeieru kā līdzdalībnieku izrādes norišu organizēšanai.
Izrādē netiek izmantots priekškars, ar kura atvēršanu vai pacelšanu darbība varētu sākties. Nē, priekškara vispār nav. Izrāde sākas ar to, ka ierodas Zīmētājs (kā ar lielo burtu rakstīts izrādes programmā) Vilis Daudziņš un nolaižas plīvurs kā ekrāns, uz kura projicētie V. Daudziņa zīmējumi un ik pa laikam aiz pseidonīma -8 paslēpta videomākslinieka filmētie un rediģētie kadri kalpo kā parodija par dekorācijām un rekvizītiem pretstatā superīstajiem aktieru tērpiem. Šajā radošās komandas vienībā arī gaismu mākslinieks Lauris Johansons.
Jēkabam Nīmanim uzticētais izrādes muzikālais noformējums darbību atbalstošs ļoti neuzkrītošā veidā.
JRT jaunajā stāstā iepriekšējais Parsifāls kļuvis par Parsifalu, t.i., atpakaļ par Parsifalu, kā tas tiek rakstīts vācu valodā. Tagadējā Latvijā Parsifals pirmo reizi pieminēts vācu avīzes “Zeitung für Stadt und Land” 1877. gada 14. decembra numurā tāpēc, ka Rihards Vāgners (1813-1883) tobrīd jau pabeidzis darbu pie operas ar šādu nosaukumu un sācis vākt ziedojumus operas uzvešanai. Pēc tam arī latviešu prese rakstīja par šīs operas uzvedumiem pasaulē un tās fragmentu atskaņošanu Latvijā. Milzīgu rosību mākslas un visās citās sabiedriski sparīgākajās aprindās izraisīja šīs operas pirmiestudējums Latvijā ar pirmizrādi Nacionālajā operā 1934. gada 14. martā. Palūkosimies uz vienu lapu no atvēruma žurnālā “Atpūta”, kurā rādīti uzveduma skati:
Šajā sadaļā galvenais ir apliecinājums, ka izrādes nosaukumā pieteikts “Parsifals”. Bet. Tās pašas izdevniecības galvenajā izdevumā, avīzē “Jaunākas Ziņas” tajā pašā laikā informācijas sadaļā sāka rakstīt, ka izrāde “Parsifāls” notiks tad un tad. Toreiz un tagad garumzīmes jēga tāda, ka ar burtu s (salīdzināsim “Es esmu” ar “I am” vai “Ich bin”) un piedevām arī š piebāztajā latviešu valodā par katru patskani jāpriecājas un tā pavilkšana par garāku atvieglo runāšanu un runātā uztveršanu. Un tas nu gan ir latviešu valodas princips, ka mēs rakstām kā runājam.
Parsifals par Parsifālu viennozīmīgi tika padarīts padomju laikā, kura vadmotīvs bija vienkāršība. Mūzikā tas nozīmēja drillēt jau pazīstamus skaņdarbus, starp kuriem R. Vāgnera “Parsifāls” bija iekļauts, valodniecībā - vienveidība rakstībā: festivāls un karnevāls, zirgs Bucefāls un jātnieks Parsifāls.
Lai konkrētajā JRT izrādē "Stāsts par Parsifalu" uzstājas Parsifals Ričarda Murāna izpildījumā, bet latviešu valodā lai labāk paliek Parsifāls. Tā rakstīts uz šim tēlam veltīto grāmatu vākiem un Latvijas Nacionālās Operas un baleta izrādes afišā par šoruden gaidāmo R. Vāgnera operas jauniestudējumu:
Ļoti izteiksmīgu liecību par atšķirību starp izprātoto Parsifalu un latviešiem ērtāko (Nez vai vārdu “parocīgs” drīkst pārdarināt par “pamēlīgu” un “paausīgu”?) Parsifālu sniedz Latvijas Radio 26. aprīlī “Stāstam par Parsifalu” veltītā saruna ar V. Daudziņu un Gundaru Āboliņu, kuram izrādes tapšanā dubulta nozīme. Viņš ne tikai izrādes tēls stāstnieks Adams, bet arī tulkotājs no vācu valodas. Tāpēc žurnāliste Ingvilda Strautmane jautā un viņš pamato, kāpēc Parsifals nevis Parsifāls, kam žurnāliste, protams, piekrīt, tik un tā sarunā turpinot saukt Parsifālu par Parsifālu, jo tā taču ērtāk.
Izrādes peripetijas lai paliek izrādes skatītājiem, tāpēc par izrādes saturu tikai tik, cik interesenti var uzzināt no izrādes anotācijas JRT afišā: “Māte ir uzaudzinājusi savu dēlu mežā, vienu, atšķirtu no cilvēkiem. Lai viņš nekļūtu ļauns. Bet, nonākot cilvēku pasaulē un sekojot vien saviem instinktiem, viņš tāds neizbēgami kļūst. Jo nav iemācījies līdzjūtību.”
Te vietā atgādinājums, ka noformēts šis sižets jau gandrīz pirms tūkstošs gadiem Kretjēna de Truā (1140-1190) darbā “Stāsts par Grālu” un izvērsts Volframa fon Ešenbaha (1170-1220) darbā “Parsifāls”. Tātad viņu laikā un daudz senāk, jo abi autori darījuši zināmu, ka savus darbus balstījuši uz rakstītiem avotiem, ir bijis aktuāli informēt mātes par šādas audzināšanas sliktajām sekām. Pirmkārt, nav iespējams iemācīties labi izturēties pret cilvēkiem vai vismaz kaut kā sadzīvot ar cilvēkiem, nedzīvojot kopā ar cilvēkiem. Otrkārt, sevis pasludināšana par tādu cilvēkmīlestības, labestības utt. ideālu, kāds cilvēkus paciest nespēj tik ļoti, ka jāiemūk mežā, ir droša pazīme tam, ka cilvēks pats no sava ideāla ir lielgabalšāviena attālumā un nespēs nodot bērniem tādas īpašības, kādu tam pašam nav.
M. Hartmaņa luga un iestudējums ar Gunu Zariņu Parsifala mātes Hercelaides (“sirdscietējas", ja šī vārda nozīmi latvisko) lomā apliecina to, ka tāpat kā viņa turpinās rīkoties arī tās mātes, kurām laimējies pasmīkņāt par viņas izdarībām uz JRT skatuves. Tieši tas pats sakāms par tēviem ar visiem šīs lomas paplašinājumiem vectēvu un vecāko brāļu, skolotāju, priekšnieku, reliģisko un laicīgo publicistu personās.
Teātris dod palielināmo stiklu ieraudzīt un sociāli atzītā veidā parunāt par to, kas pamanāms arī ikdienā. Jebkuras mātes izturēšanās pret viņas bērnu var izskatīties galīgi dumja vai ļauna viņas kaimiņienes, draudzenes un jebkura cilvēka acīs, tiklīdz šīm acīm pavērusies spraudziņa, pa kuru ieraudzīt cita cilvēka reālo rīcību. Taču pilnīgi pamatotais “fui” par cita cilvēka rīcību nav nekāda garantija, ka “fui” teicējs pats nerīkojas tieši tāpat. Mīkstāk sakot, ka viņa rīcība nenovedīs pie tikpat sliktām sekām kā cita cilvēka rīcība, kuras loģiskā saistība ar sliktām beigām ārējam vērotājam ir acīm redzama. Turklāt te runa par gadījumiem, kad cilvēki patiešām grib labu un nepārkāpj viņu sabiedrībā pieņemtās normas.
Ja pasaule ar cilvēkiem joprojām pastāv pēc visiem cilvēces vēsturē zināmajiem klupieniem, tad lai nu būtu tā, kā “Stāstā par Parsifalu" ar “Happy End", jo varonis atzīmējas kā līdzjūtību iemācījies. M. Hartmans saka, ka tā tas ir, bet parāda, ka tā tas nav, jo nevar būt. Izrādē virknējas ainas ar notikumiem, kuros vismaz darbības gaitā nav iespējams pateikt, kāda tad ir pareizā rīcība. Ja pēc rīcības sekām vēlāk var izskaitļot, ka tā nu gan darīt nevajadzēja, tad tā nav mācība nedarīt to nekad un nekur. Iespējams, ka nākamajā gadījumā vajadzēs rīkoties tieši tā, kā nedrīkstēja rīkoties iepriekšējā gadījumā.
Parsifāla piedzīvojumi virknējas pa ceļam pie svētā Grāla. Tas esot kauss, it kā no kura Kristus pasniedzis vīnu svētajā vakarēdienā, it kā kurā ietecinātas krustā sistā Kristus asinis; nekas neliedz abas versijas savienot. Ja tā, tad izmantosim Svētajos rakstos iekļautos Kristus vārdus, kuriem Parsifāla piedzīvojumi kalpo par ilustrāciju.
Ja jau atklāts, ka Parsifāla māte gribējusi viņu pasargāt no bruņinieku gaitām, bet stāsts ir par to, kā viņam šajās gaitās (ne)veicies, tad skaidrs, ka viņš ticis no mātes vaļā. Ak, viņa žēlabās nomirusi, kas Parsifālam tiek tā atgādināts, ka viņš šī un līdzīgu gadījumu dēļ gatavs darīt sev galu. Tad lai tā arī dara atbilstoši Kristus vārdiem, ka “kas tēvu vai māti nolād, tam būs mirt", kā ierakstīts Mateja evaņģēlijā (15:4). Bet paga, paga - turpat arī Kristus teicis “Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti" (10:35). Un pārjautājis “Kas ir Mana māte, un kas ir Mani brāļi?” tam, kurš Viņam pavēstījis, ka tie “stāv ārā un meklē ar Tevi runāt” (12:47-48).
Ja bruņinieks pēc definīcijas ir karavīrs, tad viņam jākaro, kas nozīmē, ka jānogalina. Kā tas savienojams ar Mozus bausli “Tev nebūs nokaut (2. Mozus, 20:13), ko Kristus izvērsis pamācībā “kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru” (Mt.,5:39)? Ja tā, tad kā iespējams Lūkas apliecinātais Kristus aicinājums “lai pārdod savas drēbes un pērk zobenu” (22:36)?
“Stāsts par Parsifalu” savirknē jautājumus, atbildēšana uz kuriem pārsniedz cilvēkiem dotās spējas. Taču tā nav prasība apzināties savu mazvērtību tādā intensitātē, ka zemē jāielien, Daugavā jāielec. Uz skatuves notiekošais vienā brīdī aizskar sāpīgāk un citā nomierina, ka tā taču spēle uz skatuves un tāpat skatītāju zālē: dzīvi esam, pietiek naudas un veiklības ietikt JRT un atzīmēties solīdā kompānijā.
