Saeimas budžeta komisija vakar iepazinās ar Finanšu ministrijas sagatavēm publisko iepirkumu efektivitātes uzlabošanai un uzklausīja Latvijas Pašvaldību savienības skaidrojumu par neveiksmēm ar iepirkumiem, ka tos bieži vien organizē darbinieki bez nepieciešamās kvalifikācijas, ar zemu atalgojumu un paralēli citiem darbiem.
Finanšu ministrija (FM) par vienu saviem ieguldījumiem birokrātijas mazināšanas un valsts līdzekļu taupīšanas kampaņā pieteikusi publisko iepirkumu izvērtēšanu ar mērķi padarīt iepirkumu procesu efektīvāku. Gribētos vienlaicīgi gan pazemināt iepirkumu procedūru izmaksas pasūtītājiem un izpildītajiem, gan iegrozīt šīs lētākās un ātrākās procedūras tā, lai par pieejamo finansējumu valsts varētu iegūt vairāk preču un pakalpojumu. Lai atrastu atrisinājumu šādam uzdevumam, izveidota plaša darba grupa. Tajā pašas FM un citu ministriju pārstāvji kā politika plānotāji un arī kā valsts pasūtījumu pieredzes nesēji, pārbaudītāji no Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB), Centrālās finanšu un līgumu aģentūras, Valsts kontroles un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja, valsts un pašvaldību pasūtījumu devēji no Rīgas un Liepājas pašvaldībām, lielajām slimnīcām, “Latvijas Valsts ceļiem” u.c., bet no otras puses pasūtījumu veicējus pārstāvošās Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Latvijas Darba devēju konfederācija, Ārvalstu investoru padome Latvijā un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība. Pagaidām šis plašais mehānisms atrodas tikai iekustināšanas režīmā, taču tiek solīts, ka tas darboties ātri un šā gada vidū nākšot klajā ar priekšlikumiem, kā valstij un pašvaldībām lietderīgāk izmantot gandrīz 1/3 daļu no saviem gada izdevumiem.
Kā vispārpieņemts, reformatoru darbs sākas ar statistisko datu vākšanu un situācijas aprakstu. Daudz maz detalizētu informāciju izdevies savākt par pagājušo gadu, bet no iepriekšējiem gadiem palikuši pāri nostāsti, ka tie gadi valsts pasūtījumu gaitas aspektā no pagājušā gada neko daudz neatšķiroties.
2024. gadā valsts budžeta izdevumi bija ieplānoti 16,2 miljardu eiro apmērā, bet vēl klāt tiem nāk līdz pusotram miljardam eiro Eiropas Savienības palīdzības naudas. Valsts budžeta un ārpusbudžeta 2024. gada izdevumu precīzā iegrāmatošana vēl turpinās, bet noapaļojumā līdz miljardiem un simtiem miljoniem eiro nekas daudz mainīties nevarētu. Droši vien iztērēti aptuveni 17,5 miljardi eiro, no kuriem vairāk nekā 5,45 miljardi eiro tiks samaksāti par valsts un pašvaldību pasūtījumiem. Tā ir uz pērno gadu nolīgtā, nevis faktiski jau apmaksātā pasūtījumu summa. Nauda sadalīta 11 421 iepirkumos, par kuriem noslēgti 21 558 līgumi. Te apkopotas darījumu summas gan no līgumiem, kurus uzraudzījis IUB, gan no Elektroniskajā iepirkumu sistēmā veiktajiem darījumiem. Summā nav ietverti 3,7 miljardi eiro dzelzceļa “Rail Baltica” pamattrases būvēšanai, par ko līgums 2024. gadā datēts, bet darbi tā izpildei nav ne notikuši, ne apmaksāti.
Atbilstoši daudzus gadus koptajai retorikai, tas skaitās slikti, ka publisko iepirkumu līgumu izpilde koncentrējas ļoti šaurā uzņēmumu lokā. Tiesības nodrošināt vairāk nekā 10 tūkstošu iepirkumu un vairāk nekā 20 tūkstošu līgumu izpildīt dabūjis 4 321 piegādātājs. Piegādātāju ir tikai nedaudz vairāk par 2% no apmēram 180 000 Latvijas juridiskā nozīmē aktīvajiem uzņēmumiem. Tāda pati aina paveras, lūkojoties diametrāli pretējā virzienā. Proti 90% no kopējās publisko iepirkumu līgumsummas nodrošina 80 pasūtītāju.
Situācija ar valsts pasūtījumu izpildi tāda pati kā ar eksportu un nodokļu nomaksu. Proti, arī abos šajos virzienos ir tikai pa pāris tūkstošiem uzņēmumu, kas dod gandrīz visus eksporta un valsts nodokļu ieņēmumu. Daudzos gadījumos valsts pasūtījumu pildītāji, eksportētāji un nodokļu maksātāji ir vieni un tie paši uzņēmumi. To visu var izteikt ar slikto monopolizācijas vārdu. Taču tas nav viennozīmīgi skaidrs, vai monopolizācija ir pārējo uzņēmumu mazspējas cēlonis, vai sekas. Slikti, ja dažiem uzņēmumiem tiek dotas iespējas ļaunprātīgi izspiest no tirgus konkurentus, bet tikpat slikti, ja izrādītos, ka Latvijā nemaz nav vietas - nav ne klientu, ne darbinieku, lai šeit varētu pastāvēt vairāk par, sacīsim, 10 tūkstošiem uzņēmumu un iestāžu, kas savstarpēji apmainās ar pasūtījumiem un pakalpojumiem.
FM izveidotai darba grupai jāizpilda tas, ko noteicis finanšu ministrs Arvils Ašeradens. Viņa galvenā prasība tāda, lai valsts iepirkumu procedūras būtu vērstas uz efektīvu rezultātu, nevis uz pareizu procesu. Tas pats izteikts arī mazliet garākā prasību virknē, ka vajag būtiski samazināt nevajadzīgu administratīvo slogu un pasūtītāju un pretendentu ieguldīto laiku, vajag nodrošināt pasūtījumu izpildi paredzētajos termiņos un par cenu, kas atbilst tirgus līmenim, vajag veicināt konkurenci un uzlabot informācijas pieejamību. Darba grupā iztērētajam laikam un citiem resursiem jāatmaksājas atbilstoši atsaucei uz Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) aplēsēm, ka publisko iepirkumu sistēmas uzlabošana varot dot izdevumu ietaupījumu no 7% līdz 35%. Tādā gadījumā darba grupai noteikti radīsies iespēja atskaitīties, ka tā izpildījusi un pārpildījusi Ministru prezidentes Evikas Siliņas solījumu samazināt birokrātiju par 25%. Vēl jo vilinošāk būtu attiecināt ietaupījuma procentus nevis uz pasūtījumu procedūru izmaksām, bet uz pasūtījumu izpildes izmaksām: 33% no 5,45 miljardiem eiro būtu 1,8 miljardi eiro kā no gaisa. Turklāt valsts izdevumi arī pasūtījumu sadaļā gadu no gada pieaug.
Pasūtījumu procedūru uzlabošanai izvirzītās prasības ir saprotamas un izsakāmas dažnedažādos veidos, turpretī par šo prasību izpildi skaidrības gandrīz nekādas. Pagaidām vēl var atrunāties, ka darba grupa tikai nupat kā bijusi uz savu pirmo sēdi, taču darba grupai dotie uzdevumi nav nekas pārsteidzošs un ekstravagants, ko grupas dalībnieki nupat kā uzzinājuši. Nē, no darba grupas prasa tuvināt valsts pasūtījumu procedūras līmenim, tiekšanās uz kādu tika pasludināta jau tagadējo valsts pasūtījumu procedūru sākotnē vispirms pēc valsts neatkarības atjaunošanas un otrajā piegājienā tad, kad Latvijas likumos tika ieviestas Eiropas Savienības normas.
Ja nu tomēr ir vajadzība dokumentēt tagadējos priekšlikumus, tad jāatkārto vārdi, zem kādiem Saeimas Budžeta komisijas 8. aprīļa sēdes atstāstījums ir ieguldīts aģentūras LETA arhīvā: “Budžeta komisija publisko iepirkumu efektivitātes uzlabošanai rosina apsvērt centralizēta iepirkumu kompetences centra izveidi.” Precīzāk būtu rakstīt, ka deputāti nevis paši rosināja, bet neiebilda, ka arī tāds risinājums iespējams par spīti tam, ka viņi paredzēja, ar kādu izsmieklu sabiedrība uzņems kārtējo ierosinājumu mazināt birokrātiju ar jaunas iestādes dibināšanu.
Deputātu domu gaitas varētu traktēt tā, ka viņi apzinās Latvijas ekonomikas saraušanos pretēji tam, kā statistiķi ik pa laikam izmēra un izziņo iekšzemes kopprodukta pieaugumus. Ja ekonomika, sociālā dzīve utt. tomēr sarūk, tad neatliek nekas cits kā resursu centralizācija, kas - cik žēl - varētu novest pie vēl vienas iestādes dibināšanas. Ar entuziasmu par tādu iestādi runāja Valsts kontroles padomes loceklis Gatis Litvins. Viņš norādīja uz Lietuvu, ka tur šāds iepirkumu kompetences centrs pastāvot un pārrakstot iestāžu vajadzības kvalitatīvos iepirkumu noteikumos.
Saprotams ir arī Latvijas Pašvaldību savienības deleģētās Zanes Zvaigznes atbalsts valsts iestādes izveidošanai, ja tā dalītu ar pašvaldībām atbildību tādos gadījumos kā nupat Jēkabpilī. Tur pašvaldības vadītāji kļuvuši par aizdomās turamiem, ka varbūt piesavinājušies daļu no 16,9 miljonus eiro vērtā pretplūdu dambja būvniecības izdevumiem. Varbūt tie ir tikai priekšnesumi pirms drīzumā noliktajām pašvaldību vēlēšanām, bet varbūt Jēkabpils pašvaldības vadītājiem nāksies taisnoties tā, kā daudzu valsts iestāžu un pašvaldību vadītāji jau taisnojušies, ka viņi par savu iestāžu iepirkumiem neko daudz nezinot un nemaz zināt nedrīkst. Visu izlēmušas iepirkumu komisijas, bet no tām neko daudz prasīt nevarot. Z. Zvaigznes vārdiem runājot, pašvaldību iepirkumus bieži vien veido darbinieki bez nepieciešamās kvalifikācijas, ar zemu atalgojumu un paralēli citiem darbiem.
