Pēc Valsts kontroles (VK) paziņojuma par lielas naudas tērēšanu Sabiedrības integrācijas fondā (SIF) bez pamatojuma Saeimas komisijas apmierinājās ar fonda jaunās vadītājas Ineses Kalvānes solījumu rūpīgāk darīt visu to pašu, kas līdz šim darīts.
Par SIF ļoti kritiskais VK atzinums tika izskatīts Publisko izdevumu un revīzijas komisijas un Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas kopsēde. Tās gaita un gala rezultāts kļuva par apliecinājumu vārdiem, ar kādiem VK atzinumu komisiju deputātiem atreferēja VK atzinumu parakstījusī VK Ceturtā revīzijas departamenta direktore Inga Vilka: “Inercē iet, nevis skatoties uz to, kas jauns un kā situācija mainās.” Proti, neviens, ieskaitot pašu I. Vilku, neiedomājās vai neiedrošinājās kaut vispār ieminēties par to, ka fondu varētu likvidēt, nevis apņemties sasaukt apspriedes un izveidot darba grupas, lai tās beidzot tomēr, 25 gadus pēc fonda izveidošanas, izstrādātu saprotamus formulējumus fonda izdevumu pamatošanai ar fonda uzdevumiem.
Valsts aparātam jeb valsts maizē tikušo politiķu un ierēdņu prātam neaptverami, ka valsts aizsardzībai, “Rail Baltica” būvēšanai un varbūt vēl citiem izdevumiem vajadzīgo naudu valstij nāksies iegūt nevis ar nodokļu celšanu un aizņemšanos, bet ar citu valsts izdevumu reālu samazināšanu. Tā, savukārt, reāli izdarāma tikai un vienīgi ar valsts iestāžu likvidēšanas metodi. SIF nav paveicies, ka starp daudzām pavisam līdzīgām iestādēm tas iekritis acīs ekonomikas ministram Viktoram Valainim. 7. februārī “Neatkarīgā” citēja viņa vārdus, ka “jāvērtē, vai mēs nevaram atteikties vispār no šādas institūcijas. Manuprāt, SIF ir ļoti dīvainu projektu iestāde. Ja mēs tos katru atsevišķi sāktu analizēt, diezin vai parlamentā tiem būtu atbalsts.” 19. februārī, kad notika šeit atstāstītā Saeimas komisiju sēde, “Neatkarīgā” publicēja viņa tālākos izteikumus tajā pašā virzienā, ka “jautājums par iespējamu SIF slēgšanu varētu tikt izdiskutēts, strādājot pie nākamā gada budžeta projekta. Mēs šo jautājumu noteikti celsim augšā.” Turpat minēts, ka SIF nav vienīgā iestāde, kuru varētu skart pārmaiņas: "Ja šo funkciju veikšanai nav loģiska izskaidrojuma, kāpēc mums ar to nodarboties?” utt.
No otras puses, nepieciešamība patiešām pārveidot valsts pārvaldes aparātu savelk draudu mākoņus ne tikai ap SIF. Vēl jo vairāk tas attiecas uz Latvijas valdību, ja ar to tiek domāta konkrēta, ar Evikas Siliņas vārdu apzīmēta valdība. Nav neiespējami, ka nākamā gada budžetu veidos jau kāda cita valdība un par to nobalsos savādāka valdošā koalīcija.
Paša fonda darbībā “inercē iet” fonda pienākums nolīgt firmas vai cilvēkus, kas uzņemas mācīt latviešu valodu nelatviešiem. Tā tas nostabilizējies vismaz kopš 2014. gada 19. jūnijā veiktā Satversmes papildinājuma ar preambulu, kurā starp 224 vārdiem vārds “valoda” atkārtojas 4 reizes un vārdu salikums “latviešu valoda”- divas reizes. Visticamāk, SIF saistība ar latviešu valodas mācīšanu būtu konstatējama kopš fonda izveidošanas 2000. gadā. Toreiz un līdz pat pēdējam laikam bija tā, ka Latvijas valsts izvairījās mācīt latviešu valodu nelatviešiem valsts skolās, jo tā būtu vardarbība pret bērniem, bet piedāvāja dažnedažādus latviešu valodas kursus pieaugušajiem, ja nu viņi gribētu tos apmeklēt. Ik pa laikam ir manīti entuziasti papildināt valodas mācīšanu dziedāšanu vai latviešu tautas devu soļu parādīšanu.
Pēc 2014. gada nāca 2016.-2017. gads ar darījumu, kurā Eiropas Savienība samaksāja 15 miljonus eiro Latvijas valstij par 990 bēgļu uzņemšanu: viņiem ierādīšot mitekļus, mācīšot latviešu valodu, piedāvāšot darbu utt. Šo uzdevumu veikšanai valsts sadalīja ES naudu starp ministrijām. Tās tālāk nolīga darbu izpildītājus un tie nolīga savus apakšuzņēmējus, līdz pa visiem tika sagudrotas atskaites par darbiem 15 miljonu eiro vērtībā. Visu šo darbu reālais apjoms bija palīdzēt uz Latviju atvestajiem cilvēkiem sagādāt transportu aizbraukšanai Vācijas virzienā. Viņu barošanai Latvijā dažu mēnešu ilgumā un aizbraukšanas apmaksāšanai tika iztērēti labi ja 150 tūkstoši no 15 miljoniem eiro. Gan SIF kā iestāde, gan tā toreizējie vadītāji ļoti aizrautīgi piedalījās ES naudas sadalīšanā starp šajā afērā iesaistītajām valsts, nevalstisko organizāciju un uzņēmumu amatpersonām. Tajā reizē iegūto reputāciju SIF saglabāja 2019.-2024. gadā, kad fondu vadīja Zaiga Pūce. “Neatkarīgā” jau ir izklāstījusi, ko nozīmē “skarbs VK atzinums par Pūces laikiem SIF”.
Nupat kā ir noticis mēģinājums izķeksēt SIF no reputācijas bedres. Pērnā gada beigās par SIF (pēc oficiālās nomenklatūras, par SIF sekretariāta) vadītāju tika iecelta Inese Kalvāne. Viņa līdz amatam SIF strādājusi par departamenta direktori un padomes locekli VK, no kuras nākošajiem bargajiem vārdiem par citām iestādēm jārada iespaids, ka VK strādā kristālskaidri cilvēki, kuri drīkst atļauties kritizēt visus pārējos. Tas pēdējos gados standartgājiens Latvijas valsts pārvaldē. 2020. gadā I. Kalvānes kolēģe Ilonda Stepanova kļuva par valsts sekretāri Satiksmes ministrijā un tagad padarīta par grēkāzi “Rail Baltica” dēļ. 2023. gadā pati galvenā VK amatpersona, valsts kontrolieris Rolands Irklis kļuva par valsts uzņēmuma “Augstsprieguma tīkls” valdes priekšsēdētāju arī ar risku kļūt par grēkāzi, ja jau būtu izjukusi Latvijā izmantotās maiņstrāvas frekvences mainīšana vai vēlāk atklāsies, ka tagadējās frekvences uzturēšana izmaksā pārāk dārgi.
Pēdējo gadu notikumi ir iegrozījušies tā, lai vēlreiz fokusētu SIF darbošanos uz latviešu valodas mācīšanu kā galveno sastāvdaļu Latvijā nonākušo Ukrainas kara bēgļu iekļaušanā šejienes dzīvē. Situācija bēgļiem no Ukrainas nav tik drastiska kā ar viņu priekštečiem pārsvarā no Somālijas. Paļausimies uz I. Kalvānes goda vārdu deputātiem, ka latviešu valodas nodarbības bēgļiem tiešām notiek, ka viņi mācās un kaut ko iemācās. Jānis Vitenbergs komisiju kopsēdē atgādināja, ka deputāti pirms VK kritiskā ziņojuma par SIF ir akceptējuši kārtējo 4 miljonu eiro novirzīšanu uz SIF, lai tas var organizēt latviešu valodas mācīšanai ukraiņiem. Ja VK būtu izpaudusies ātrāk, pirms SIF dabūja kārtējo naudas porciju, deputātiem, pēc J. Vitenberga domām, būtu bijis pamats stingrāk painteresēties, ko māca un cik daudz iemāca par naudu, kas saņemta no SIF.
Ukraiņu gadījumā SIF ir izredzas kļūt par grēkāzi ne tikai tāpēc, ka fiktīvu nodarbību grēki kaut kur varētu atklāties. Grēkāzis taču ir tāds āzis, kam uzkrauti ne viņa paša, bet citu grēki. Protams, ka šajā gadījumā Saeimas deputātu grēki. Šie valsts gribas paudēji šobaltdien, kas sakrīt trešo gadskārtu Krievijas otrajam iebrukumam Ukrainā, nav paziņojuši noteikumus, pēc kādiem Ukrainas bēgļi drīkstēs vai nedrīkstēs palikt Latvijā tad, kad Ukrainā kara darbība beigsies. Tad kāda var būt motivācija mācīties eksotisku izmirstošas tautiņa valodu cilvēkiem, ja viņus var kuru katru brīdi izdzīt no vienīgā zemes pleķīša pasaulē, uz kura kaut kāds labums no šīs valodas zināšanas? Vai nu deputāti ir šo savu nolaidību apzinājušies, vai arī viņi nevēlējās strīdēties bez acīm redzamas vajadzības, bet VK ziņojuma asums komisiju kopsēdē tika notrulināts.
Te jāuzsver, ka apmēram 80 SIF darbinieki nav latviešu valodas skolotāji vai latviešu danču vadītāji, bet naudas apsaimniekotāji, kuri nolīgst šo darbu izpildei uzņēmumus vai nevalstiskās organizācijas, kas tālāk algo darbiniekus vai apakšuzņēmējus. Jautājums ir tāds, vai vajadzīgs kārtējais starpnieks naudas dalītāju ķēdē. SIF darbinieki dara to pašu, ko principā spētu darīt ministriju darbinieki. Pilnīgi pārliecinoši uz šo jautājumu nevar atbildēt ne ar “jā", ne ar “nē". Fonda likvidēšana novestu pie lielākās daļas tā darbinieku (ja ne konkrēto cilvēku, tad viņiem atvēlēto štata vietu skaita nozīmē) pārsēdināšanas citā valsts iestādē vai iestādēs, ja vien netiek atcelti tie uzdevumi, kādus fonds veicis. Latvijas pamatiedzīvotāju novecošana un izmiršana padara neizbēgamu citu cilvēku ieceļošanu Latvijā ne tikai tāpēc, lai nebūtu jāatlaiž SIF darbinieki. Pārskatāmā nākotnē nevienam nebūs drosmes pateikt, ka racionālāk ir nevis mēģināt viņiem iemācīt latviešu valodu, bet latviešiem pāriet uz valodu, kas visērtākā ieceļotājiem.
