1916./1917. gada Ziemassvētku kaujas pie Rīga noteica visas cariskās Krievijas bojā eju tādā mērā, kādā latviešu strēlnieki pēc tam izkaroja Padomiju kā atriebību ne tikai caru valstij, bet vispār krieviem par nodevību.
Tieši šodien pirms 108 gadiem, 1917. gada 26. janvārī varēja sagadīties arī tā, ka Krievijas karaspēka avantūra ar uzbrukumu Jelgavai beigtos ar atkāpšanos no Rīgas. Gandrīz mēneša garumā vilkušās kaujas pieņemts saukt par Ziemassvētku kaujām tāpat, kā tā paša 1917. gada novembrī Krievijā notikušo valsts apvērsumu svinēja vai nolādēja kā Oktobra revolūciju, t.i., piešķīra tai iepriekšējā mēneša apzīmējumu. Janvāra kauju gadījumā iepriekšējais mēnesis ietilpa iepriekšējā, 1916. gadā. Tā, lūk, jāsadzīvo ar kalendāra reformu, kuras dēļ vienam un tam pašam notikumam pienākas divi datējumi ar nobīdi pa pāris nedēļām.
Tagad mēs esam nonākuši jau janvāra nogalē un pieminām to, kas notika 26. janvārī pēc tagadējā un 13. janvārī pēc iepriekšējā kalendāra. Atbilstoši tagadējam kalendāram savus numurus jau toreiz datējošā “Libausche Zeitung” šajā dienā pa visu 1. lappusi izstiepa virsrakstu ziņai “Virzīšanās pa abiem Lielupes krastiem” - virzīšanās, protams, uz Rīgu.
Rīgā izdoto “Jaunāko Ziņu” tās pašas dienas numurs 13. janvārī atzina, ka “vāciešiem ir izdevies atspiest mūsu daļas uz Lielupes austrumu ½ -1 versti uz ziemeļiem”, bet tālāk pārgāja pie lasītāju uzmundrināšanas, jo “ir jau saņemtas ziņas, ka sparīgā pretuzbrukumā vācieši ar lieliem zaudējumiem ir jau atspiesti atpakaļ kā Lielupes austrumu tā rietumu krastā.” Tā tiešām bija, ka abas puses gāja uzbrukumos “ar lieliem zaudējumiem” vairākas reizes dienā, tāpēc praktiski neiespējami atšķirt uzbrukumus no pretuzbrukumiem. Rezultātā Krievijas armijai latviešu strēlnieku izpildījumā Rīgu izdevās noturēt. “Libausche Zeitung” 27. janvārī turpināja pūst uzvaras tauri, ka “cīņas pie Lielupes arī vakar uzbrūkošajām vienībām no Austrumprūsijas deva lielus panākumus, kas izpaudās vairāku krievu pozīciju ieņemšanā abās upes pusēs,” bet 29. janvārī tai jau nācās atzīt, ka ne vairs vācieši uzbrūk, bet vāciešiem uzbrūk un viņi sekmīgi aizstāvas: “Uz austrumiem no Lielupes arī jaunie krievu papildspēki nespēja atkarot mūsu vienību ieņemtās teritorijas.”
Te jāņem vērā, ka avīzes aprakstīja situāciju kauju laukos ar vienas vai divu dienu novēlošanos. 26. janvāris kauju gaitā bija nevis sākums, bet kulminācija vāciešu panākumiem jau vairākas dienas pēc kārtas. Tajā dienā bija vispamatotāk uzskatīt, ka vāciešiem ceļš uz Rīgu vaļā. 26. janvāra notikumi drukātā veidā atspoguļoti 27. janvārī, bet tas tad nu bija viss. Latviešu strēlnieku cīņu izpēti kā savu mūža darbu veikušais vēsturnieks Valdis Bērziņš (1935) grāmatā “Latviešu strēlnieki Pirmajā pasaules karā” (R., 2014) atsaucas uz vācu avotu, ka savos janvāra pretuzbrukumos vācieši zaudējuši četrus tūkstošus karavīru jau pirms visu agrāko pozīciju atgūšanas un prātīgi nolēmuši uzbrukumus apturēt, lai neiepītos tādās pašās nepatikšanās, kādās bija iepinušies krievi. Viņu 1916. gada Ziemassvētku jeb, ja turpinām virzīties ne pa astronomisko, bet pa kristiešu kalendāru, 1917. gada Zvaigznes dienas uzbrukumā ciestie cilvēku zaudējumi noveda krievu armijas Rīgas grupējumu līdz sagrāves robežai.
Par krievu armijas un tajā karojošo latviešu strēlnieku vienību zaudējumiem V. Bērziņš atkārto to pašu, ko bija aplēsis Ziemassvētku kaujās 2. latviešu strēlnieku brigādes komandieris, vēlāk Latvijas armijas ģenerālis Andrejs Auzāns (1871-1953). Krievu 12. armija gandrīz mēnesi ilgajās kaujās bija zaudējusi 45 tūkstošus kritušo, ievainoto un bez vēsts pazudušo. Tajā skaitā latviešu strēlnieku pulkos viņš saskaitījis 9,28 tūkstošus zaudēto cilvēku.
Par A. Auzānu vērts atzīmēt viņa specializāciju militārajā kartogrāfijā, kas ietvērusi arī astronoma zināšanas. Līdz ar to pilnīga pārliecība par šī cilvēka spējām pārlikt savu kauju dalībnieka pieredzi skaitļos. Tāpat atzīmējama zvaigžņu jeb likteņa labvēlība, ar kādu viņš aizslīdēja no cara armijas uz Sarkano armiju un no tās uz Latvijas armiju, bet Latvijas okupācijas gados izslīdēja no padomju un vācu represijām, devās trimdā un nomira Anglijā pēc gara mūža.
Pamatots ir V. Bērziņa atzinums par krievu uzbrukuma rezultātiem, ka teritoriālie ieguvumi bija ne vien niecīgi, bet - galvenais - kopējo situāciju nevis uzlabojoši, bet pasliktinoši. Kā tad tā - kā tā var teikt par vācu Rīgas frontes galvenā aizsardzības mezgla Ložmetējkalna iegūšanu? Jā, tā arī bija, ka krieviem būtu bijis izdevīgāk palikt pozīcijās, pie kādām viņiem izdevās apturēt vāciešu 1915. gada uzbrukumu, kas liecināja, kā tās ir aizsardzībai visizdevīgākās pozīcijas. Izkāpšana no tām pat virzienā uz priekšu pasliktināja aizsardzībā esošās puses stāvokli, kura vājumu izmantot vācieši saņēmās 1917. gada augustā. Ar latviešu strēlnieku varonības kārtējo apliecinājumu Juglas kaujās tad vairs nepietika. 6. septembrī vācieši lepojās ar Rīgas ieņemšanu.
Ziemassvētku kaujas bija vienlaicīgi Krievijas armijas vājuma sekas un arī cēlonis vēl lielākam vājumam, kas drīz vien izpaudās par Februāra revolūciju dēvētajā, bet tagad ar 1917. gada 8.-16. martu datētajā Krievijas cara gāšanā.
Nav obligāti, lai Krievijas armijas augstākie virsnieki būtu spējuši precīzi paredzēt un drosmīgi pateikt, ka valsts iet uz galu. Pietika ar to, ka daudzi no viņiem sajuta kaut ko nelāgu un mēģināja darīt jebko, lai šo gaitu mainītu. Gan jau kaut kas līdzīgs būtu atrodams arī citās frontēs, bet šeit iederas atgādinājums no iepriekšējās, “Neatkarīgās” 19. janvāra publikācijas par Ziemassvētku kaujām, kurā šo kauju nozīme aprakstīta to laikabiedru (“Jaunāko Ziņu”) vārdiem. Ziemassvētku kauju apzīmējuma tobrīd vēl nebija, tāpēc avīze rakstīja par Rīgas-Daugavpils fronti, no kuras tikai 5-6 dienu gājiens līdz Prūsijai. Tas ļāva iedomāties, ka tieši šeit gūti panākumi mainīs ja ne kara gaitu, tad Krievijas sabiedrības skatījumu uz karu. Tādējādi varbūt izdotos aizgaiņāt briestošās nepatikšanas. Taču kauju rezultāts bija tāds, kāds pārspēja šo kauju plānotāju visļaunākos murgus. Tas attiecas ne vien uz krieviem, bet arī uz Sarkanajos strēlniekos aizgājušajiem latviešiem un vispār latviešiem, jo Latvijas Republika nav devusi vienus vienīgus labumus un priekus.
Uz tagadējo Latvijas valsti var pārnest A. Auzāna jautājumu gadagrāmatas “Latviešu strēlnieks” pirmajā, 1923. gada laidienā, “vai tas ir pareizi", ka “brīvā latvju tauta ik gadus svētī... Ziemassvētku kauju piemiņas dienu", “kad latvju tauta nesa tik lielus upurus, un galu gala bij tik mazi panākumi".
A. Auzāna pētījums nav par brīvības cīņu un Latvijas valsts pastāvēšanas bilanci līdz 1923. gadam. Runa tikai par to, kāpēc nebija panākumu uzbrukumam, kam sakoncentrēti 16 latviešu un 34 no labākiem krievu bataljoniem. Uzbrukumam bijis jānotiek sešos virzienos (dūrēs). Divas dūres izveidotas no 1. un 2. latviešu brigādes un četras no krievu daļām. Abas latviešu brigādes patiešām pārrāvušas vācu nostiprinātās līnijas un ieguvušas teritoriju 3-4 kilometru dziļumā. Ja “jau 23. decembrī netika ieņemts Mangaļu apcietinātais mezgls un Ložmetēju kalns un triekts tālāks gājiens uz Jelgavu, tad tikai tamdēļ, ka neviena no 4 krievu dūrēm savu uzdevumu nebija izpildījusi”. “Ja tikai viena vienīga krievu karaspēka daļa, vai nu pa vienai, vai pa otrai pusei latviešiem, būtu izlauzusies caur ienaidnieka pozīcijām un devusies uz priekšu, tad būtu pieticis ir rezervju, ir morālisko spēku, lai operāciju attīstītu visplašākā mērā. Tad kaujas panākums būtu bijis pavisam citāds, un nevienam nenāktu prātā žēloties par latviešu jaunatnes iznīcināšanu ar nodomu, vai bez nodoma.”
Kauju apraksta rezumējumu var patapināt no Arvīda Memeņa (1919-2005) grāmatas “Strēlnieki” (R., 1995). Tās autors nav izveidojis akadēmisko karjeru, bet tik un tā rūpīgi un prātīgi salicis kopā šeit citēto un vēl daudzus strēlnieku stāstus par Ziemassvētku/Janvāra kaujām, novedot tos līdz konsekvencēm, ka “krievu izturēšanās bija vienkārši nožēlojama un noziedzīga. Tā vairs nebija armija, ar kuru varēja rēķināties”; "nicināšana un naids pret krieviem augtin auga, kas izlauzās uz āru revolūcijas laikā, kad strēlnieki prasīja savu tiesu un daļu”; “šo kauju bezjēdzīgais nobeigums, kura izkārtojums atradās krievu štābu rokās, strēlniekos radīja rūgtumu un naidu pret visu carisko, paverot ceļu komunistu aģitācijai”.
Lai gan nevar izskaidrot latviešu strēlnieku pārtapšanu par Sarkanajiem strēlniekiem ar vienām vienīgām Ziemassvētku kaujām, neliekoties ne zinis par 1905. gada revolūcijas notikumiem un vēl par daudz ko gadsimtu laikā sakrājušos, tās var nosaukt par pēdējām krustcelēm, no kurām strēlnieku gaitas vēl varēja aiziet citā virzienā.
Ziemassvētku kaujas noteica visas cariskās Krievijas bojā eju tādā mērā, kādā bez latviešu Sarkano strēlnieku līdzdalības nebūtu izveidojies komunistiskais režīms, kas sākotnēji nemaz neslēpa tādu attieksmi pret krieviem, kādu šeit vārdos salicis A. Memenis. Tomēr no latviešiem, poļiem, somiem, ebrejiem utt. sastiķējies pārvaldes aparāts izrādījās skaitliski tik niecīgs un visdažādāko nacionālo, ideoloģisko un personisko konfliktu sašķelts, ka varu noturēt nespēja. No šī paša aparāta nākušais gruzīns (osetīns?) Staļins (1878-1953) šo aparātu iznīcināja, solot varas atdošanu krieviem, bet, pēc Staļina darbiem spriežot, vairāk gan tāpēc, lai turpinātu nerrot krievus, nostājoties uz latviešu u.tml. līķu kalna.
Ziemassvētku kaujās nestie latviešu strēlnieku upuri šķiet nenovēršami, ja vadāmies no pieņēmuma par neiespējamību izveidot Latvijas Republiku bez Krievijas impērijas bojā ejas katastrofā, kādas praktiski nenotiek bez militāras katastrofas. Tādas mūsdienu reālijas kā bezgalīgā ņemšanās ap Katalonijas atdalīšanos no Spānijas un Skotijas - no Anglijas signalizē, ka bez katastrofām vispār nekas tāds nenotiek. Ja Latvijas Republika varēja rasties Krievijas vājuma dēļ, tad jāpieņem un pat jāapsveic šī vājuma izpausmes. Ziemassvētku kaujas tikai rezumēja to, kas auga augumā visa 1916. gada laikā: “Krieviem cīņas griba tuvojās 0, to pierādīja jau marta un jūlija kaujas, to paradīja vājuma pazīmes visās frontēs. Krievu armija tuvojās kaut kam baigam - nenovēršamam,” ir atzīmējis A. Memenis.
Uz tiem pašiem faktiem norādīja arī Aleksandrs Čaks (1901-1950) poēmā “Mūžības skartie” (1937./1939.): "Tad pirmie atkāpties sāk sibīrieši, / Pa vienam rindās, baros. /Tos apjukums dzen atpakaļ kā pieši / Un viņu dvēselēm trūkst vietas egļu zaros. (...) Un pusdienā ap pulksten vieniem / Ir kaujā latvjiem jāpaliek jau vieniem.” Tas attiecas uz 1916. gada martu. Līdz Ziemassvētku kauju detalizētai attēlošanai dzejnieks nenonāca, jo pieteiktos poēmas turpinājumus uzrakstīt nepaspēja.
Tā būtu nepārvarama pretruna apsveikt Latvijas Republikas izveidošanu un pārmest Krievijas armijas Rīgas grupējuma sibīriešu u.tml. nelatviešu daļām, ka tās nav uzbrukušas ar tādu pašu sparu kā latviešu strēlnieki, lai pa visiem ieņemtu Jelgavu un tālāk ja ne uzreiz Berlīni, tad vismaz Kēnigsbergu. Jo - kur tad karu uzvarējušā Krievijā būtu vieta Latvijas Republikai?!
Krievu daļas jāslavē, turklāt nevis par gļēvulību, bet par nacionālo atmodu, kuras konkrēto veidu fiksējis Ziemassvētku kauju laikā strēlnieku medicīnisko aprūpi vadījušais Pēteris Sniķers (1875-1944). “Latviešu Strēlnieka” 1929. gada laidienā viņš sniedza kauju norises vietas maliņā ierīkotajā pārsiešanas punktā ieklīduša krievu Sibīrijas pulku karavīra atbildi, “kāpēc viņš ar nedaudz norīvētām kājām nāk no frontes atpakaļ, bet neiet uz priekšu, uz Jelgavu”. Atbilde bijusi, ka viņam nekāda Jelgava nav vajadzīga: “Tā tak ir vācu pilsēta [Mītava], lai vāci tur dzīvo!””
P. Sniķers atbildi pieņēmis ar izpratni un savu papildinājumu, ka “tādos pašos apstākļos krievi arī pazaudēja krievu-japāņu-karu. Kāda gan mums latviešiem, tāpat poļiem, somiem, igauņiem, mazkrieviem [ukraiņiem], baltkrieviem un citām Krievijas toreizējām mazākuma tautām interese varēja būt pie Port-Artūras un Tālajiem austrumiem?”
Gan jau kādreiz noskaidrosies, cik gadus Sibīrijas krieviem un viņu jau pusasimilēto mazākumtautību cilvēkiem ir jākaro Ukrainā, lai nonāktu pie tādas pašas izpratnes, pie kādas šo cilvēku vecvecvectēvs jau bija nonācis 1917. gadā Tīreļpurvā.
