Starp Latvijas Piedrujas ciemu un Baltkrievijas ciemu Druju ir tikai divsimt metru. Tik plata šajā vietā ir Daugava jeb, kā Baltkrievijā to sauc, Rietumu Dvina, kas atdala šīs divas apdzīvotās vietas. Tagad upei pa vidu iet valsts robeža. Lai gan no vairāk nekā tūkstoša iedzīvotāju Piedrujā palikuši nepilni divi simti, apkārt valda bezdarbs un nevar uztvert Latvijas televīzijas signālu, cilvēki pierobežas ciemā jūtas droši – viņus sargā robežsargi. Sabiedriskās raidorganizācijas "Radio brīvā Eiropa/Radio Brīvība" mediju platformas “Current Time” žurnālisti ielūkojušies Piedrujā un pētījuši, kāds noskaņojums tur valda.
Pie Latvijas ciema Piedrujas atrodas simtiem betona prettanku šķēršļu, kas novietoti tieši pie ceļa. Vietējie iedzīvotāji apzinās, ka Latvija tādējādi stiprina Eiropas Savienības un NATO austrumu robežu, lai gan daži par to izsakās skeptiski.
"Ko tas tagad dos? Ja tiks palaists drons, principā šie betona stabi nav vajadzīgi - tagad tas ir pavisam cits karš," saka Piedrujas traktorists Grigorijs, kurš ar traktoru līdzina zemes ceļus un ziemā tos attīra no sniega. Viņa komandā ir vēl divi cilvēki. Grigorijs stāstīja, ka ir labi, ja ir pastāvīgs darbs, jo, pēc viņa teiktā, te apkārt valda pilnīgs bezdarbs. "Tas ir aizmirsts reģions, neviens mums nepievērš uzmanību," viņš sacīja
Grigorija māja atrodas Daugavas krastā, un viņš kopā ar sievu saimnieko nelielā saimniecībā, kur ir sakņu dārzs, tur vistas, govis. Ganību zona atrodas tieši blakus ūdenim.
Latvijas Piedruju un Baltkrievijas Druju saista kopīga vēsture. Taču tagad, lai kāds Piedrujas iedzīvotājs nokļūtu Drujā, viņam, lai šķērsotu valsts robežu, jāmēro aptuveni simt kilometru.
Līdz 90. gadu beigām starp ciemiem bija prāmju satiksme. No vienas puses uz otru varēja nokļūt 10 minūtēs. Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu Piedrujā darbojās robežpārejas punkts. Tagad tas ir slēgts, bet robežkontroles punkts paliek.
"Padomju laikos mēs ļoti cieši sazinājāmies ar Drujas pusi, jo bijām vienā valstī, un aizbraukt uz veikalu nebija problēmu - ar prāmi vai laivu," atceras Ņina. Viņa vada novadpētniecības muzeju. "Viss ciems šeit vāca eksponātus - cilvēki nesa visu, ko atrada bēniņos un skapjos. Mēs pat atradām vecu gramofonu, kas joprojām darbojas," stāstīja Ņina.
Piedrujas ciems tika dibināts 1618. gadā, un toreiz to sauca Druiskaya Sloboda. Kopš tā laika Druja un Piedruja ir palikušas tuvas. Kādreiz Piedrujā dzīvoja vairāk nekā tūkstotis cilvēku, šodien nepilni divi simti.
"Mums te vairāk dzīvo baltkrievi, krievi, latvieši, poļi... Kā jau principā kopš Piedrujas dibināšanas. Un mēs, iespējams, vairāk runājam krieviski, jo daudzi, kas savulaik nāca no Baltkrievijas, apmetās šeit," sacīja Ņina. Uz šejieni no Baltkrievijas pārcēlušies arī viņas vecāki. Viņai Drujā nav radinieku.
Savukārt Druja ir bibliotekāres Elenas dzimtene. 1988. gadā viņa apprecējās ar Piedrujas iedzīvotāju un palika šeit. Reizi gadā viņa dodas uz Druju, lai apmeklētu savu radinieku kapus. Viņa saka, ka tur nav lielas labklājības.
Bibliotēka, kurā strādā Elena, atrodas kādreizējās skolas ēkā. Pirms vairākiem gadiem skola Piedrujā tika slēgta nelielā skolēnu skaita dēļ. "Jā, protams, cilvēku ir mazāk, tas ir saprotams, jo nav darba jauniešiem, un viņi aiziet. Dzīvojam mierā - mums tuvumā ir robežsargi, vienmēr esam aizsargāti," pastāstīja Elena.
Uz jautājumu, vai viņām nav bail dzīvot pierobežas reģionā, Elena un Ņina atbildēja, ka lielu satraukumu neizjūt: "Mēs vienmēr esam bijuši uz robežas, tāpēc šobrīd šķiet, ka nekas nav mainījies, lai gan ir diezgan sarežģīti, bet mēs joprojām dzīvojam mierīgi. Mums blakus ir robežsargi, mēs vienmēr esam mierīgi," atbildēja sievietes.
Latvijas pierobežas reģionā iedzīvotāji sūdzas par sliktiem mobilajiem sakariem un interneta trūkumu. Un, ja, kā atzīst ciema iedzīvotāji, ar mobilo sakaru pārklājumu Piedrujā viss ir kārtībā - pie robežkontroles punkta uzsliets viena mobilo sakaru operatora tornis -, tad daudziem ir problēmas ar televīziju. "Televīzijas signāls ne vienmēr sasniedz mūs... Cilvēkiem tika pārmests, ka skatās Baltkrievijas televīziju, nevis Latvijas, bet Baltkrievijas televīzijai ir signāls, un mēs skatāmies to, kas ir pieejams," atzina Ņina.
Baltkrievijas televīzijas kanālu uztveršanai Piedrujā nav nepieciešams īpašs aprīkojums - pietiek ar vienkāršu antenu. Ņina stāsta, ka viņa mājās var skatīties Latvijas TV kanālus, bet daudzi ciema iedzīvotāji nevar. Varas iestādes, pēc viņas teiktā, jau sen ir solījušas šo problēmu atrisināt, taču pagaidām Druja šajā ziņā Piedrujas iedzīvotājiem ir tuvāka nekā Rīga.
Piedruja (agrāk arī Daugavieši) ir ciems Krāslavas novadā, Piedrujas pagasta centrs, saplūdusi ar blakus esošo Aleksandrovu, izvietojusies Daugavas labajā krastā iepretī Baltkrievijas Drujas ciematam. Piedruja atrodas 25 km no novada centra Krāslavas un 292 km no Rīgas.
Piedrujā atrodas pagasta pārvalde, bibliotēka, kultūras nams, pasts, feldšeru un vecmāšu punkts, Svētās Jaunavas Marijas katoļu baznīca un Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīca. Blakus esošajā Aleksandrovā atradās pārceltuve pāri Daugavai uz Baltkrievijas krastu, kas šobrīd nedarbojas, bijušais robežpārejas punkts un viesnīca.
Apdzīvotā vieta attīstījusies kā amatnieku ciems, kur krustojās senais Daugavas tirdzniecības ceļš ar sauszemes ceļu no Viļņas uz Pleskavu.
