Māra Čaklā (1940-2003) dzejoļu krājumā “Lapas balss” (1969) ievietotajā dzejolī “Izkapts ābelē (Anno 1944)” var saskatīt padomju režīmam vismaz kabatā parādītu pigu, bet tālāk seko “47. gada Kurzemes balāde” ar nacionālo partizānu apsaukāšanu par bandītiem.
Rakstnieks un komponists Atis Priedītis (1952) ir atsaucies uz “Neatkarīgās” 27. oktobra publikāciju “Kā vācu un padomju okupanti Latvijā laupīja vienkārši gaļu un lielgabalgaļu”, pievienojot tai norādi uz savu radošo darbību: “Par to, kas notika Latvijā pēc 1944. gada padomju armijas okupācijas, var dzirdēt dziesmā “Izkapts ābelē” ar Māra Čaklā tekstu. Dziesmu man izdevās Latvijas Radio ierakstīt jau 1980. gadā, bet šī dziesma tika uzreiz aizliegta.” Tagad šī dziesma publiski pieejama internetā.
No šiem pašiem M. Čaklā vārdiem savu dziesmu ir radījis arī Pēteris Plakidis (1947-2017).
M. Čaklā vārdos ietvertā vēsturiskā patiesība pausta tā, kā pat divas reizes - kad tika izdots M. Čaklā dzejoļu krājums un apstiprināts Latvijas PSR Radio muzikālo kolektīvu repertuārs - spēja izslīdēt cauri padomiskās cenzūras sietiem. P. Plakida kompozīcijas notis tikai pēc komponista nāves atrastas starp viņa agrīno darbu rokrakstiem, kuru radīšana iekrita padomju laikā. Pagaidām nav skaidrojuma, vai viņš pats nav virzījis dziesmu izpildīšanai, vai viņu savlaicīgi brīdinājuši to nedarīt.
Galu galā cenzori apjēdza, kāpēc patiešām bija no viņu viedokļa pareizāk, ja dzejolis līdz cilvēkiem nenonāk. Nenonāk ne kā vārdi pa radio skanošai dziesmai, ne kā slepeni cirkulējoši rokraksti ar aizliegtu dzejoli, kura dēļ M. Čaklā dzejoļu krājums aizvākts no publiski pieejamām vietām iznīcināšanai un tā autoram noteikts drukas aizliegums uz mūžīgiem laikiem. Nē, toreiz bez tādām atrakcijām iztika, lai gan tagad A. Priedītis aizrautīgi apraksta, kā padomju režīms viņam pāri nodarījis.
Aktuāls ir jautājums, pret ko atdursies tagadējā kampaņa aizliegt (noslēpt, iznīcināt...) jebko, kas kaut kādā veidā pārstāv padomju okupācijas režīmu. Par šādu pārstāvniecību var uzskatīt arī M. Čaklā “47. gada Kurzemes balādi” un par režīma pārstāvi - M. Čaklo. Tad redz, pa ko viņš saņēmis Latvijas Komjaunatnes prēmiju 1980. gadā un LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukumu 1985. gadā. Te tikai tik vien, cik pats iekrita acīs, pašķirstot dažu sakritību rezultātā rokās paņemtu M. Čaklā dzejoļu krājumiņu un tālāk iemetot acis “Vikipēdija” šķirklī. Pameklējot cītīgāk rakstos, ko atstājis M. Čaklais un kas atstāti par M. Čaklo, viņš noteikti izrādīsies ja ne tieši tāds pats, tad gandrīz tāds pats kā Andrejs Upīts (1877-1970), kura pieminekļa nogāšanas papildināšana ar tā pušu plēšanu var izrādīties izteiksmīgākā liecība par latviešiem 21. gadsimta 20. gados.
Kopš oktobra beigām dienas kalendārā mainās straujāk nekā tā frontes līnija, kas pirms 80 gadiem vēlās pāri Latvijai. 1944. gada jūlija vidū fronte šķērsoja Latvijas austrumu un drīz vien arī dienvidu robežas un ik dienas smagu kauju gaitā tika virzīta šurpu turpu, bet šādu svārstību formā tik un tā nepielūdzami uz rietumiem. Novembra sākumā fronte bija nostabilizējusies, ja uz to skatās no attāluma 80 gadu garumā.
Frontes līnijas palikšanu uz vietas ilustrē šo kauju dislocēšana vācu okupācijas zonas izdevuma “Tēvija” 1944. gada novembra numuros, kas izdoti Liepājā. Tieši pirms 80 gadiem, 1944. gada 3. novembrī avīze ziņoja par pāris iepriekšējo dienu kaujām, kad “boļševiki pēc smagas artilērijas sagatavošanas uguns ar sakopotiem tanku spēkiem pārgāja uzbrukumā Priekules-Vaiņodes kaujas telpā” un “arī ziemeļaustrumos no Auces ienaidnieks turpināja savus uzbrukumus”. Vācu puse pret to visu likusi “sekmīgas aizstāvēšanās kaujas", par kādām “Tēvija” bija pārsvarā melīgi rakstījusi kopš 1942. gada par vācu Austrumu fronti kopumā un kopš 1944. gada jūlija par kaujām Latvijas teritorijā. Tomēr šajā reizē melots netika. Uz priekšu gāja nedēļas, nevis padomju karaspēks. Nedēļu vēlāk tas bija turpat un uzbruka tāpat kā nedēļu iepriekš: “Ziemeļos no Vaiņodes atvairīts kāds vairāku tanku atbalstīts padomju uzbrukums. Rietumos no Auces mūsu grenadieri atvairīja vājākus pretinieka vietēja rakstura uzbrukumus,” rakstīja “Tēvija” 10. novembrī. Vēl pēc nedēļas 17. novembrī kauju rubrikā aprakstīta “mierīga diena Kurzemē”. Pabeigsim šo ziņu sēriju 24. novembrī ar to, ka “ienaidnieks arī trešdien turpināja savus uzbrukumus ar smaguma punktu ziemeļaustrumos no Vaiņodes” un “rietumos no Auces atvairīti vairāki stipras artilērijas atbalstīti boļševiku triecieni”.
Padomju un vācu okupācijas zonu teritoriālā stabilizēšanās Latvijas teritorijā pārvirza uzmanību no notikumiem frontē uz pasākumiem, ar kādiem okupācijas režīmi mēģināja nostiprināties to rīcībā esošajās teritorijās. Šo pasākumu būtība jau tika izteikta vārdos, ka gan vieni, gan otri okupanti “Latvijā laupīja vienkārši gaļu un lielgabalgaļu”. Ko tas nozīmē? Pirmkārt, piespieda okupētajās teritorijās dzīvojošos zemniekus atdot viņiem pārtiku pamatā okupācijas armiju barošanai, bet kaut cik arī tam, lai masveidā badā nemirtu lauksaimniecības produkciju neražojošā civiliedzīvotāju daļa. Otrkārt, iesauca okupēto teritoriju vīriešus (jauniešus) savās armijās, bet visiem šo teritoriju iedzīvotājiem uzlika darba klausības nocietinājumu, ceļu u.tml. armijām vajadzīgu objektu ierīkošanai.
Iedzīvotāji okupantiem pretojās līdz pat bruņotu vienību izveidošanai un kaujām ar okupantiem. Abās frontes pusēs iegriezās vardarbības spirāle ar neatrodamu sākumpunktu. It kā pasšaprotami, ka vardarbības sākumpunkts ir okupantu parādīšanās un iepriekšējās varas aparāta likvidēšanai nepieciešamie pasākumi, bet itin loģiski skan arī tas, ka okupantu vardarbība būtu palikusi minimālā līmenī, ja okupēto teritoriju iedzīvotāji to vien darītu, kā sveiktu viņus ar ziediem, mīļiem vārdiem un smaidiem. Taču notikumi aizgāja tieši pretējā virzienā.
Okupanti atņēma iedzīvotājiem pārtiku ne vien tāpēc, ka - loģiski - gribēja paši labi paēst, bet arī drošības pēc, lai iedzīvotāji nevarētu nesankcionēti pārvietoties, ja neilgam laikam pietiekamu pārtikas devu var tikai saņemt netālu no dzīves vai darba vietas, nevis nopirkt veikalā vai no ražotājiem. Bez šādas pārvietošanās nekāda pretošanās nav iespējama. Tiktāl viss pareizi, bet šādas politikas izraisīta pretestība aiz bailēm no bada nāves nav pieņēmums. Tas ir rakstā par “gaļas” laupīšanu jau apliecināts fakts.
Okupanti iesauca iedzīvotājus armijā un darbos arī tāpēc, lai viņus (jo īpaši jaunus vīriešus) vieglāk kontrolētu, bet jauniesaucamie pirms vai tūlīt pēc mobilizācija kļuva par lielāko cilvēku rezervuāru partizānu vienībām. Pret tādu nejēdzību okupanti izmantoja jauniesaukto dzīšanu kaujās, kurās teritoriāli ieguvumi būtu tikai papildu bonuss savu karavīru krišanai “varoņa nāvē” ātrāk, nekā viņi pagūst kļūt no varoņiem par “bandītiem", aizmūkot jeb uzreiz vēršot ieročus pret okupantiem. Taču būtu lieki brīnīties, ka šādai nāvei nolemti cilvēki bezcerīgi, izmisīgi un nežēlīgi cīnījās vismaz par to, lai no viņiem vairāk nekā no okupantiem būtu atkarīgs, kurā vietā un kādā veidā viņi zaudēs savas dzīvības.
Padomju okupācijas zonā Latvijā pretestība okupantiem 1944. gadā iegriezās tādā vērienā, ka apstādināt to izdevās tikai pēc vairāk nekā desmit gadiem.
Vislielāko devumu šīs pretestības pašas galvenās - bruņotās - formas izpētē devušais vēsturnieks Heinrihs Strods (1925-2012) ir sava darba rezultātus mums atstājis divās pēc satura pilnīgi patstāvīgās grāmatās ar praktiski neatšķiramiem nosaukumiem “Latvijas nacionālo partizānu karš. 1944-1956" (R., 1996) un “Latvijas nacionālo partizānu karš, 1944-1956" (R., 2012). Viegli pievērst uzmanību kara datējumam 12 gadu garumā, kas izcelts šo grāmatu nosaukumos.
Grāmatu saturā ietvertas atrunas, ka konkrētu datumu šī kara sākumam un beigām tomēr nav. Arī pagājušā gadsimta 60. gados vēl atradās cilvēki, kas bija turpinājuši šo karu kaut tikai savās domās, bet sēdēdami pavisam īstos 40. gadu bunkuros; un varbūt kāds vēl ilgāk nosēdēja un palika neatrasts.
Kaut kādu iemeslu dēļ H. Strods nav devis konkrētāku datējumu par 1944. gada vasaru, kad “Sarkano armiju partizāni sagaidīja ar kaujām. Tā Šķilbēnos krita pirmie 4 NKVD karavīri”, kuru nāvi šo karavīru komandieri norakstījuši uz vācu “parašutistu”, nevis vietējo (tādā nozīmē, ka nevācu) iedzīvotāju rēķina. Tā, lūk, Iekšlietu tautas komisariāts (NKVD ir šīs iestādes nosaukuma abreviatūra krievu valodā) mēģinājis iestāstīt sev un citiem, ka notiks brīnums un partizāņu karš Latvijā varbūt vispār nesāksies.
Par 1944.-1956. gada karu jāņem vērā arī tā tieši un attālinātie priekšteči. Cīņā pret padomju okupantiem iesaistījās arī cīņā pret vācu okupantiem roku iesituši cilvēki; pirms tam partizānu cīņa elementi bija manāmi cīņā pret padomju 1940. gada okupantiem; un 1940. gads deva iespējas atgriezties jaunībā tiem, kuri ap 1917.-1921. gadu jau bija piedalījušies partizānu karos kā “sarkanie” vai “baltie", “zaļie” vai “melnie” Latvijā un vēl citur, kur dažnedažādas varas pieteica sevi pilsoņu, brāļu un tautu karos par Pirmajā pasaules karā sagruvušo valstu atstāto mantojumu; un vismaz nosaukumu mums ir atstājuši 1905. gada mežabrāļi; un Krusta karos karoja drīzāk kā partizāni, nevis kā regulārās armijas 20. gadsimta izpratnē.
Kad vēsturiskais fons iezīmēts, liksim tā priekšplānā M. Čaklā dzejoļus. 1944. gadam veltītajā dzejolī patiešām vēsturiski trāpīgi un mākslinieciski spēcīgi atveidota frontes velšanās pāri Latvijai un fiksēta šo notikumu ietekme uz latviešu tautas tālāko eksistenci:
Un suņi rēja,
un dūmi kāpa
un uguns ziedi,
un bērni kliedza,
un svešā mēlē
tiem virsū bļāva,
un izkapts palika
ābelē.
Un tagad stārķis
še negrib mesties
un bezdelīgas
projām bēg.
Kā sārtas krelles
birst jāņogas, bet
izkapts turas
vēl ābelē.
Un dzīvā miesā
aug dziļāk asmens,
no sulas rūsains,
bet rūsa repē.
Tā dzīvība
ar nāvi kopā
uz laiku laikiem
ir saaugusi.
1968
Formāli nekāda pretpadomju akcija dzejolis nav, jo iespējams uzvelt visu vainu vāciešiem, kuri tik tiešām dzina cilvēkus projām no iespējamo kauju vietām un varēja aizdzīt tik tālu, ka atpakaļ uz dzimtajām mājām šie cilvēki vairs netika. Šī dzīšana varēja būt patiešām civiliedzīvotāju dzīvību glābšana, varēja būt saistīta ar laupīšanu un galu galā izvērsties par slepkavošanu kā Zlēkās 1944. gada 9. un 10. decembrī. Padomju armijas darbošanās ietilpa tieši šajos pašos rāmjos. Uz šaubām par dzejoļa un pēc tam dziesmas palaišanu apritē varēja atbildēt ar pretjautājumu, vai tad kāds var šaubīties, ka slikti ir vācieši un labi ir krievi? Nē, ne 1968., ne 1980. gadā par to šaubīties nedrīkstēja. Bet apjēdza taču, ka labāk nepieminēt “svešu mēli”, kuras vāciskā izpausme no atmiņām bija sākusi gaist, kamēr krievu valoda Latvijā daudzviet skanēja vairāk nekā latviešu valoda.
Var domāt dažādi, cik lielā mērā “47. gada Kurzemes balāde” ir kalpojusi par smērvielu, lai līdz publikai aizslīdētu “Izkapts ābelē”. Tomēr “balāde” vairāk līdzinās patstāvīgam mākslas darbam nekā autora padomiskās pozīcijas reklāmas plakātam, aiz kura viņš slēpj savas pretpadomju mantiņas. Turklāt runa nav tikai par māksliniecisko formu. Runa ir par vēsturisko saturu, ka apjūsmot nacionālo partizānu karu mēs varam, jo mēs te esam. Un esam tāpēc, ka karš tika zaudēts jau pirms tam, kad Padomija sasparotos izsūtīt uz Sibīriju (uz Vidusāziju vai, jokus mīlot, uz atbrīvoto vietu Čečenijā) visus latviešus vai vismaz ievest Latvijā nevis simtos tūkstošos, bet miljonos skaitāmus sveštautiešus. M. Čaklais uzlika savu dzejoli kā zīmogu uz latviešu kapitulācijas akta, pārtraucot spēles ar vārdiem, kuru jēgu katrs var iegrozīt par labu sev. “Kurzemes balādē” kaut vai tā:
peld asaras, vaidi: "Dēls! dēliņ!" -
peld, spārnus izpletis plats,
asins notašķīts cerību ērglis -
četrdesmit septītais gads;
Tiktāl vieni un tie paši vārdi der gan nogalinātu padomju aktīvistu, gan nacionālo partizānu apraudāšanai, bet autors tomēr neizvairās pateikt, kas ir kas: “Uzzinājām - orķestrī spēlējuši arī vairāki bandīti, viņnakts uzbrukuma dalībnieki.”
