Šodien Rīgas domes sēdē nolemts balsot par Barklaja de Tolli pieminekļa nojaukšanu, un var secināt: konkrētā pieminekļa lielākā problēma ir tā, ka neviens pilsētas saimnieks sabiedrību nekad nav īsti mēģinājis informēt, kas tas Barklajs tāds ir bijis un kāpēc viņam uzstādīts piemineklis iepretim ieejai Ministru kabinetā.
Reti kurš baltvācietis izpelnījies piemiņas zīmi vai krūšutēlu mūsdienu Latvijas publiskajā vidē — te var minēt Nobela prēmijas laureātu Vilhelmu Ostvaldu, apgaismības laikmeta pedagogu un autoru Veco Stenderu, vēl vienu izcilu rakstnieku un avīžnieku Garlību Merķeli, kā arī visu baltvācu Landesvēru reizē, kas mūsu Neatkarības karā 1919. un 1920. gadā cīnījās Latvijas Republikas pusē pret Sarkano armiju un ticis godināts ar kopēju pieminekli. Tomēr Barklaja de Tolli piemineklis izmēros sit pušu pat pieminekli Johanam Gotfrīdam Herderam, kurš bija pirmais Rietumu intelektuālis, kas jau 1778. gadā dziļi pētīja latviešu folkloru, atdzejoja mūsu tautasdziesmas vāciski, nosodīja latviešu tautas apspiešanu un vispārīgi uzskatīja, ka pret jebkuru sabiedrību vajag attiekties kā pret nāciju ar savām vērtībām, nevis kā pret bezsejainu pūli, sastāvošu no savā starpā konkurējošām šķirām. Kāpēc uz šāda fona Latvijā kopumā nezināms virsnieks vispār varēja izpelnīties tik apjomīgu un dārgu pieminekli?
Skotijas vidienē Aberdīnšīrā, Tovī (Towie) ciemā, no Barklaju klana cēlusies tirgoņu dzimta vispirms izmēģināja laimi Rostokā, kur Pīters Barklajs līdz 1661. gadam ieguva turību, bet viņa dēls pārcēlās uz toreizējo Zviedru Vidzemi, kuru 1710. gadā okupēja Pētera I karaspēks un ar asinīm piespieda iestāties Krievijas impērijā. Barklaju klana pēcteči tolaik jau bija kļuvuši par Rīgas pilsoņiem un ģermanizējuši savu izcelsmi no Tovī ciema kā “Barclay de Tolly”, dažādiem pēctečiem tiekot ievēlētiem ģildes eltermaņu, Rīgas rātskungu un pat birģermeistara amatos, kā arī veidojot sekmīgu militāro karjeru Krievijas armijā.
Viens no trim brāļiem karotājiem bija Mihaels Andreass Barklajs de Tolli (kirilicā: Михаил Богданович Барклай-де-Толли), nokristīts Žeimeles luterāņu baznīcā pašos Šauļu apriņķa ziemeļos 1761. gada 27. decembrī, bērnībā esot dzīvojis Valkas vai Valgas tuvumā. Savam laikmetam tipiskā veidā 15 gadu vecumā nosūtīts par kadetu un pēc militārās apmācības beigām nosūtīts dienēt cara imperiālajos karos: krievu — turku karā no 1787. gada (paaugstināts par kapteini), 1790. gadā piedalījies krievu — zviedru karā, pēc kura beigām nākamajā gadā apprecējies. Taču jau 1794. gadā piedalījies poļu apspiešanā, kuru sacelšanās kustība Kostjuško centās atjaunot tobrīd iznīcināto Polijas Republiku jeb Žečpospoļitu. Sekojuši ļoti bieži un ātri paaugstinājumi gan dienesta pakāpēs, gan amatos, kas norāda, ka topošo karavadoni cars vērtējis augstāk nekā citus: apakšpulkvedis, pulkvedis, Igaunijas jēgeru bataljona komandieris, pulka komandieris, ģenerālmajors.
Napoleona kariem aizsniedzot Austrumeiropu, Barklajs de Tolli 1806. un 1807. g. piedalījies operācijās pret franču karaspēku Prūsijā, tiekot arīdzan smagi ievainots Eilavas kaujā. Pēc atveseļošanās 1808. gadā piedalījās Somijas iekarošanā pēc tam, kad Krievijas cars, pāris gadiņus pakarojis pret Napoleonu, nolēma pāriet tā pusē, jo tas viņam ļāva vēlreiz pakarot pret Zviedriju, kura savukārt bija sabiedrotā Napoleona ienaidniekiem — britiem, lai šādas ģeopolitiskās kombinācijas rezultātā cars varētu zviedriem atņemt to, ko nebija atņēmuši jau iepriekšējie cari. Attiecīgi pēc Somijas iekarošanas tagad jau Sauszemes spēku ģenerālis de Tolli divus gadus bija Somijas lielhercogistes ģenerālgubernators. 1810. gada 20. janvārī atsaukts uz Pēterburgu, lai līdz 1812. gada septembrim kļūtu par Krievijas impērijas kara ministru.
Pabeidzot Somijas sagrābšanu, cars varēja pārmesties karot atkal pret Napoleonu, kurš tādu rīcību jau paredzēja un tāpēc laikus plānoja uzbrukt Krievijas impērijai pirmais. Cars arī paredzēja, ka Napoleons to paredzēs un uzbruks pirmais, tāpēc plānoja aizsardzību un uzdeva tās izstrādi jaunieceltajam kara ministram. Mihaels Barklajs de Tolli aplūkoja situāciju: Krievija nesenajos iekarošanas karos tomēr cietusi zināmus zaudējumus, valsts kase apkrauta parādiem, impērijas tautas kopumā mazizglītotas un “iet krievos” negrib, daudzās guberņās impērijas armiju lamā par “moskaļiem”, ekonomika primitīva un laukos joprojām balstās uz dzimtcilvēku ekspluatāciju vai naturālo saimniekošanu, kamēr moderna ražošana pilsētās vēl neeksistē, sabiedroto nav (šī briesmīgā, pirms pārdesmit gadiem radusies un kopš tā laika tikai progresējošā amerikāņu vēlētā demokrātija bez valdnieka un bez muižniecības drīzāk simpatizēs franču tautai, pat ja ne tieši Napoleonam), savukārt krievu nesen iekarotie poļi, somi un Krimas tatāri gan vairāk attīstīti, bet tāpēc tiem ieročus dot jo īpaši nedrīkst — sāks vēl atkarot savu zaudēto teritoriju. Napoleons toties ieņēmis gandrīz visu Eiropu (atskaitot Apvienoto Karalisti un Skandināviju), piespiežot iekarotās valstis ar to karaspēkiem iesaistīties karos Francijas pusē un izmantot šo valstu ekonomiskos resursus nākamo karagājienu finansēšanai un apgādei.
Šādos apstākļos impērijas kara ministrs izstrādāja plānu, kurā izmantoja vienīgo Krievijas priekšrocību, kāda tai ir: milzīgo platību. Krieviem jāatkāpjas, jāatkāpjas, jāatkāpjas līdz Maskavai un tālāk, ievilinot Napoleona un tā sabiedroto armijas arvien dziļākās lamatās — laikmetā pirms dzelzceļu izbūves vienīgie armiju apgādes varianti bija pa ūdeni ar burukuģiem un pa zemesceļiem ar ratiem vai ragavām, tāpēc masveidīgas armiju apgādes (un Napoleona kari jau bija tas laikmets, kad karoja pamatā simttūkstošu armijas) ar ieročiem, pulveri, pārtiku un ekipējumu tūkstoš jūdžu attālumos bija bezcerīgs pasākums. Ģenerālis ministrs to zināja un balstīja savu uzvaras plānu uz Napoleona armijas novārdzināšanas pamata, jo konvencionālā sauszemes kaujā Napoleons līdz tam nekad vēl nebija zaudējis, savukārt jūras karā viņš nekad vēl nebija uzvarējis: uz viņa izsludināto “Kontinentālo blokādi”, kas bija vērsta pret Apvienoto Karalisti, briti atbildēja, šo ekonomisko blokādi izvēršot pret pašu franču imperatoru un viņa negribīgajiem sabiedrotajiem — britu flote iespieda franču kuģus ostās un nemaz neļāva tiem iziet jūrā.
Plāns, kā zināms, nostrādāja: Napoleons 1812. gada jūnijā ar vismaz pusmiljonu lielu armiju (tobrīd lielāko uzbrukuma spēku pasaules vēsturē) iebruka Krievijas impērijā, ieņēma Lietuvas teritoriju un pusi Latvijas, taču viņa spēki sāka izkust aiz Baranovičiem un Smoļenskas. Vidzemes kara gubernators tāpat piekopa novājināšanas taktiku, cenšoties apturēt prūšu korpusu, kurš jūlijā un augustā ieņēma Zemgali un Kurzemi, taču tika sagaidīts ar Iecavas un Ķekavas kaujām, atturot uzbrucējus no Rīgas iekarošanas. Septembrī pie Maskavas notika Borodinas kauja, kuru neviena no pusēm īsti neuzvarēja — Napoleons turpināja iet uz priekšu, krievi turpināja atkāpties, visu savā ceļā nodedzinot un iznīcinot (tīšuprāt vai netīši, bet nokurināta tika pat Maskava), tomēr Barklajam de Tolli izdevās galvenais: nomocīt “La Grande Armée”, kas kritušo, slimību, ievainojumu, pārtikas, ložu un pulvera trūkuma dēļ sāka izkust pa nedēļām.
Napoleona “zibenskara” (lai arī tolaik šo jēdzienu vēl neizmantoja) izjaukšana, izmantojot Krievijas teritorijas un krievu ziemas priekšrocības, bija ieplānota visa kara pamatā. Tas gan izskatījās visai pretēji tiem parastajiem krieviem, kas bija spiesti nepārtraukti atkāpties, izdedzināt paši savas sādžas un ticēt, ka tas viss esot jādara uzvaras vārdā. Reaģējot uz sabiedrisko domu, Aleksandrs I nomainīja karaspēka komandieri, šajā amatā 17. augustā ieceļot Mihailu Kutuzovu un septembrī atsaucot Barklaju de Tolli arī no kara ministra amata — viņš kādu laiku turpināja komandēt savu un Bagrationa armiju, kamēr galma intrigu dēļ dienestu pameta vispār un atgriezās Vidzemē.
Kutuzovs gan bija ticis par virspavēlnieku, bet tas nenozīmēja, ka viņam būtu savs plāns kara vešanai. Tā kā tāds viņam arī neuzradās, bija jāturpina de Tolli plāns pretinieku novājināšanai. Sākās ilgi gaidītā ziema, pie kā visi vietējie bija pieraduši, bet kurā napoleoniešiem gāja vēl grūtāk nekā hitleriešiem 130 gadus vēlāk. Kutuzovs piespieda frančus atgriezties vienreiz jau izpostītajos apgabalos ap Smoļensku, kur nevarēja atrast vairs ne pajumti, ne ēdamo, un bēgošais Napoleons vēl pirms Minskas varēja skaitīt savā pakļautībā vairs tikai ap 27 tūkstošiem cilvēku. Trencot franču spēka atliekas cauri Polijai, tās saruka līdz dažiem tūkstošiem kareivju, kad 14. decembrī karam tika pielikts punkts pēc nieka piecarpus mēnešu kaujas darbībām — smieklīgs laikposms, skatoties ar mūsdienu acīm.
Tā kā Barklajam de Tolli izrādījās taisnība un viņa plāns bija atnesis uzvaru, cars viņu jau 1813. gada sākumā atsauca armijā, vēlāk piešķīra grāfa titulu, bet pēc Napoleona galīgās sakaušanas reizi par visām reizēm un Parīzes ieņemšanas — ģenerālfeldmaršala pakāpi un kņaza (firsta) titulu. Imatrikulēts Vidzemes bruņniecībā un ieguvis Stalbes muižu netālu no Cēsīm, taču miris jau 1818. gadā pa ceļam uz kūrortu Austrumprūsijā.
Iebrūkot Krievijas impērijā, frančiem bija lieliska iespēja izsludināt vietējo iedzīvotāju emancipāciju, verdzības un dzimtbūšanas atcelšanu, visu veidu kaklakungu patriekšanu un pārējo, ko varētu sagaidīt no “Liberté, égalité, fraternité” lozungu pārstāvjiem. Gaidītās revolūcijas vietā Napoleons atnesa karu, kas izpostīja un pasliktināja dzīvi visiem, neko nedodot nevienai sabiedrības daļai un izraisot vienīgi postu.
Latvijas ieņemšanai Napoleons norīkoja prūšu karavīrus 26 tūkstošu kājnieku un 3000 kavalēristu sastāvā. Taču, tā kā tie runāja vāciski un ieražās maz atšķīrās no zemnieku ienīstajiem vietējiem vācu baroniem, sabiedrības vairākumam neradās motivācija palīdzēt atnācējiem. Krievu apdzīvotajos apgabalos, protams, tautai vispār neradās nekāds pamats atbalstīt franču iebrucējus, kuri neko pat nesolīja un kuru atnākšana atnesa tikai postažu. Aleksandrs I prasīja apdraudētajos apgabalos veidot iedzīvotāju zemessardzes, tajā skaitā Vidzemē, bet vietējā muižniecība visādi atrunājās, zinot — ja latvju zemniekus apgādās ar ieročiem, tad muižnieki paši būs pirmie, kas jutīs sekas.
Lielās franču revolūcijas un tai uzreiz sekojošo Napoleona karu periodā dzīve Eiropā bija nonākusi tādā haosā, ka cara impērijas aizstāvību (kuras elite tolaik runāja franciski) plānoja skotu izcelsmes krievu ģenerālis Barklajs de Tolli, savukārt viņa paša dzimto Baltiju nāca iekarot skotu izcelsmes franču ģenerālis Makdonalds. Korsikānim Napoleonam piespiežot vāciski runājošos prūšus viņa labā iekarot Kurzemi un Zemgali, tos komandēja prūšu ģenerālis Jorks, kam pretī krievu karaspēka vadībā stājās Vidzemes militārais gubernators fon Essens — igauņu baltvācietis. Kad pēdējais noslīka Baldones minerālūdeņu kūrortā, viņa vietā tika iecelts itāļu marķīzs Filips Pauluči, kurš savukārt pie darba pielika savu draugu Garlību Merķeli, lai tas drukā prūšiem paredzētas propagandas brošūras un presi, pamatojot nevajadzību iesaistīties sava nesenā pretinieka Napoleona afērās, kuras lemtas neveiksmei jo īpaši tāpēc, ka Baltijas jūrā saimnieko un franču militārās kravas pārvadāt neļauj britu admirālis Saumarezs — cēlies no pusfranciski runājošās Gērnsijas salas, utt.
Lai arī gandrīz visi latviešu zemnieki, līvu zvejnieki, ebreju sīkbodnieki un pārējā tauta uz Napoleona armijas karadarbību 1812. gadā dabūja nolūkoties kā nejauši nelaimīgie uz lielās vēstures fona, kopumā rezultāts jau tuvākajos gados noveda pie iepriekš necerētiem pārveidojumiem. Uzvarot Napoleonu, pie varas Krievijā palika Aleksandrs I, kas varas sākumposmā bija savai valstij netipisks reformators — dibināja universitātes un mazināja birokrātiju, ieviesa vismaz teorētiskas iespējas pārsūdzēt lietas Pēterburgas Senātā.
Iespēju garām nelaida marķīzs Pauluči, kurš vēl ilgi pirms ierašanās Vidzemē vai iepazīšanās ar Garlību Merķeli bija lasījis viņa grāmatas un zināja par Baltijas zemnieku pilnīgi beztiesisko stāvokli. Pauluči izdevās galmā izkombinēt, lai imperators viņu norīko sastādīt komisiju Kurzemes zemnieku tiesiskā stāvokļa uzlabošanai, savukārt Merķelis iesniedza ekonomisku analīzi par to, kā brīvi cilvēki rada lielāku labumu ražošanai un valsts attīstībai nekā faktiski verdzības stāvoklī nodzīta tauta.
Rezultātā 1817. un 1819. g. attiecīgi Kurzemes un Vidzemes landtāgi pieņēma lēmumus par dzimtcilvēku brīvlaišanu — gandrīz pusgadsimtu pirms pārējās Krievijas teritorijas. Fakts, ka šos lēmumus publiski izziņoja tikai gadu pēc pieņemšanas un tikai Aleksandra I personiskā klātbūtnē, parāda — tie varēja arī nenotikt.
Šāda notikumu gaita nebūtu bijusi iespējama bez Krievijas impērijas uzvaras pār Napoleona impēriju, savukārt uzvara nebūtu notikusi bez Mihaila Barklaja de Tolli pareizās sagatavošanās, ieliekot uzvaras pamatus jau tajā brīdī, kad franču armija ar saviem raibajiem sabiedrotajiem vēl tikai pagriezās uz Baranoviču pusi. Taču nevar teikt, ka de Tolli tirgoņu un virsnieku dzimtas veiktās darbības būtu apzināti bijušas vērstas uz Baltijas tautu apstākļu uzlabošanu un dzīves vai izglītības līmeņa pacelšanu, dažkārt spītējot regulārai pretestībai, kā to dabūja piedzīvot tie paši Merķelis, Stenders, Pauluči, Herders un daudzi citi. Barklajs de Tolli, par kuru atrodamajos biogrāfiskajos faktos pagaidām nevar ieraudzīt apstiprinājumu, ka viņš būtu pratis latviešu vai igauņu valodu, ir izrādījies nokļuvis “vēstures pareizajā pusē” nejaušības pēc, nevis apzinātas izvēles un rīcības rezultātā — un Polijas vai Somijas vēstures kontekstā viņš vērtējams drīzāk negatīvi.
Vai ar to pietiek, lai attaisnotu liela pieminekļa atrašanos Rīgas pilsētā, kura ar šo konkrēto karavadoni saistīta īsti nav? Droši vien lielāka taisnība būs tiem, kas teiks — mūsu pašu tautai ir daudz nozīmīgāki vēsturiskie personāži un sabiedriskie darbinieki, kurus vajadzētu godināt ar pieminekļiem, krūšutēliem, bareljefiem un plāksnēm.
Nepalīdz arī fakts, ka pieminekli atjaunoja Jevgēņijs Gombergs, kurš atrasts “čekas maisā” ar segvārdu “Judžins”. (Saskaņā ar 1998. gada 27. decembra tiesas spriedumu atzīts, ka Jevgēņijs Gombergs nav apzināti slepeni sadarbojies ar LPSR Valsts drošības komiteju un nav bijis Valsts drošības komitejas informators - red. )Tas notika laikā, kad Krievijas kultūrtelpas izplešana ārzemēs notika ar dažādiem “maigās varas” paņēmieniem, tajā skaitā Krievijas mākslinieku pasākumiem un Krievijai raksturīgu pieminekļu izvietošanu. Skatoties vēsturiskā un kultūras kontekstā — Barklajs de Tolli bija dalībnieks nozīmīgos vēsturiskos procesos, jo īpaši Napoleona sakaušanā un viņa uzsākto karu izbeigšanā, taču tieša saistība ar Rīgu vai pozitīva nozīmība latviskās kultūras attīstībā saskatāma nav. Viņa mūžs aizritējis krievu impēriskuma, ne Baltijas zīmē.
