Jaunā Rīgas teātra izrādē “Melnais piens” laipni gaidīti “Breša zemnieku” bērni, lai viņi ar dzīvo bilžu palīdzību varētu atgriezties savā skaistajā bērnībā vai jaunībā un dažkārt padarītu to saprotamāku saviem bērniem.
Skatītājiem piedāvātais “Melnais piens” izslaukts pirms piecpadsmit gadiem, no kuriem pēdējos desmit gadus glabājies teātra slavas zāles stendā starp daudziem citiem godalgotiem un daudzviet pasaulē savulaik rādītiem uzvedumiem. Tagad tam pievienoti daži pēdējās paaudzes uztura bagātinātāji.
“Neatkarīgajai” tāda priekšrocība, ka tai atliek tikai izvilkt no sava arhīva 2010. gada 1. jūlijā publicētu recenziju par “Melnā piena” pirmizrādi, ko rakstījusi tobrīd par teātra kritiķu cunftes vecāko (tituls, kas nepienākas automātiski atbilstoši nodzīvoto gadu skaitam) atzīstamā Silvija Radzobe (1950-1920). Šī recenzija sākās ar nožēlu par tādu sagadīšanos, ka tobrīd “Latvijas teātra sezonas skaļākais notikums “Ziedonis un Visums”, kas nāca klajā pēc nedēļas,” “atstāja “Pienu” savā ēnā. Arī es esmu “Ziedoņa un Visuma” varā, tomēr jāatzīst, ka “Melnais piens” gan vizuālās valodas, gan struktūras, gan filozofijas ziņā ne tikai neatpaliek no tautas dzejniekam veltītās izrādes, bet pat pārspēj to”.
Silvijas Radzobes 2010. gadā izteiktais “Melnā piena” vērtējums tika pamatots gan attiecībā uz izrādes idejisko piedāvājumu “no dziļumiem", kā formulēts recenzijas virsrakstā, gan uz tā iemiesojumu izrādes uzbūvē un tālāk aktierdarbos, kur Viļa “Daudziņa skatuviskais šarms, humora izjūta, fantāzija šķiet neizsmeļama”. Viņa izcelšana nebūt nenozīmē, ka tas bija vai ir viena aktiera teātris. Speciālo rindiņu viņam diktēja tikai lomu sadalījums, kurā “sešas aktrises Sandra Zvīgule, Elita Kļaviņa, Iveta Pole, Jana Čivžele, Liena Šmukste un Kristīne Krūze uz skatuves atveido arī (bet ne tikai!) govis un Vilis Daudziņš - bulli”. Tagad atliktu vien paskaidrot, ka Ivetas Poles un Lienas Šmukstes vietas pārņēmusi un savu vecāko kolēģu spēles līmenī iekļāvusies jaunā aktrise Aminata Grieta Diarra.
Tomēr laiki ir mainījušies, kas jāatzīst un jāapraksta. Ja Silvija Radzobe uztraucās par izrādei ārējām apstākļu sakritībām, kuru dēļ “šis Jaunā Rīgas teātra uzvedums teātra vēsturē draud iereģistrēties vienīgi kā stāsts par govīm", tad tās Radzobes uzvārda un amata mantiniece Zane Radzobe portālā “Kroders” līksmo, ka “ja savulaik “Melnais piens” bija rituāls, tad tagad tā ir izrāde par govīm”. Ja neviens nesaka, ka aktieri sākuši spēlēt sliktāk, tad “kas ir mainījies pēc būtības? Dzīve. “Vecais” “Melnais piens” vēstīja par apokalipsi. Brūnaļas šur tur viensētās vēl dzīvoja, bet kas notiks, kad šī saikne ar kultūras pirmsākumiem pārtrūks? Izrāde kļuva par atvadām no kaut kā skaista, bet neizbēgamai bojāejai pakļauta. Ir pagājuši padsmit gadi, un pasaules gals nav iestājies.” “Nākotne, no kuras [izrādes līdzautors un režisors, teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis] Hermanis joprojām baidās, ir iestājusies, un, izrādās, nav nemaz tik drūma.”
Zanes Radzobes ir augsto kvalifikāciju tieši “melnā piena” (gan pašas substances, gan izrādes kā trauka, kurā šis piens ieliets) izpētē apliecina “Melnā piena" uzvedumam veltīta sadaļa viņas 2013. gada promocijas darbā “Alvja Hermaņa režija: tradīcijas un novatorisms” zinātņu doktora grāda iegūšanai. Tajā citēti A. Hermaņa vārdi, ka “Latvija būs mirusi tai brīdī, kad pēdējā latviešu lauku vecmāmiņa būs pārdevusi savu pēdējo govi”. No tā izsecināts, ka "uzvedums bija iecerēts no govs skatu punkta, govi vienādojot ar dvēseli, garīgumu, savā veidā arī Latviju, un šādā aspektā govs kļūst par totēmisku dzīvnieku. Tradicionālā kultūrā govs cieši saistās ar Māru, kas viena no centrālajām latviskā panteona dievībām, likteņlēmēja, radību un auglības plašākā nozīmē dieviete, saimniece, aizsargs pret raganām, tātad ļaunumu plašākā nozīmē, arī pastarpināti ar viņsauli kontaktā esoša dieve. Māras konotācijas pastarpināti izrādē ienāk caur Imanta Ziedoņa “Poēmas par pienu” citējumu - dzejnieks stilizējis buramvārdu ritmu, saistot to ar Māras tēlu.”
Ar to domāti izrādē iekļautie “Poēmas par pienu” tēla Maružas vārdi “es zinu, ka riebj: “Ragana brien pa jūru, piena enkuris uz muguras. No visām mājām, no visām muižām mans, ne cita, mans, ne cita, pār sētām, pār jumtiem, mans, ne cita.” Es tikai vienu esmu lūgusi: lai pieniņš cauri tek, burbulīšus mētādams. Vienu burbulīti!...”
Formāli, protams, vēl var atrunāties, ka Latvija nav mirusi, jo pēdējā latviešu lauku vecmāmiņa vēl nav pārdevusi savu pēdējo govi. Atliek tik vien kā izbraukt cauri Latvijai, lai pat no lielceļa ieraudzītu vismaz vienreiz, bet gan jau arī divreiz un trīsreiz ne govju ganāmpulku, bet pa vienai govij pie mājas, kurās, tātad, dzīvo šī vecmāmiņa vai varbūt vectētiņš. Bet patiešām, tagad šādi skati ir eksotika.
“Melnā piena” radīšana un atjaunošana atbilst paaudžu nomaiņai Latvijas laukos. Par atskaites punktu vēsturiskajā laikā jāņem 1988. gads ar Viļņa Edvīna Breša (1938-2017) iecelšanu par toreizējās Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāju. Viņš personificēja 1989. gada maijā pieņemtu likumu “Par zemnieku saimniecībām Latvijas PSR”, kas atļāva kolhozniekiem/sovhozniekiem nodalīt nomā saņemtus zemes gabalus zemnieku saimniecību izveidošanai. Drīz vien sekojošais padomju politiskās un saimnieciskā iekārtas sabrukums nozīmēja kolhozu/sovhozu zemes un pārējā īpašuma, kurā govju ganāmpulki Latvijas apstākļos veidoja pamanāmu sastāvdaļu, gandrīz vai obligātu sadalīšanu starp likvidējamo kopsaimniecību darbiniekiem. Viņiem tika nostiprinātas privātīpašnieku tiesības uz šiem labumiem.
“Breša zemnieki” deva nosaukumu visam šim saimniekošanas veidam, kura idilliskais atspulgs no Edvarta Virzas (1883-1940) “Straumēniem” (1933. gadā izdota poēma par saimniekošanu atbilstoši dabas gada ciklam, nevis lineārajai gadu secībai) pārceļojis uz “Melno pienu”. Zelt un plaukt realitātē tas varēja līdz Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā, bet noturēties - tik ilgi, kamēr saimniekoja nosacītā Breša laikā (no 1989. gada līdz lauku īpašumu dalīšanas pabeigšanai ap 1993. gadu, bet daudzos gadījumos vēl ilgāk) zemi, traktoriņu un 1-2 govis privatizējušie cilvēki. Ja 1990. gadā viņi bija 30-50 gadu vecumā, tad 2010. gadā - 50-70 gadu vecumā, kad bija pēdējais laiks izlemt, vai vispār un kā tieši iespējams zemnieku saimniecību saglabāt, ja vismaz kāds no zemnieku bērniem (bērnubērniem, audžubērniem utt.) gribētu un varētu pārņemt saimnieka pienākumus.
Saimnieku paaudžu nomaiņa kļuva par loģisku brīdi saimniekošanas veida maiņai, lai vienas vai dažu govju turēšana nekļūtu par visai mokošas izputēšanas paņēmienu. Latvijas Republika nav Padomija un nevienu uz Sibīriju neved, bet izmaksā no ES saņemtu naudu intensīvai lauksaimniecībai. Intensīva piena lopkopība nozīmē slaukt govis tā, ka 2-3 gados tās noslauktas līdz kaujamlopa statusam. Par to izrādē dažos teikumos tiek pastāstīts, bet būtu pareizi šo stāstu kaut vēl mazliet izvērst un tadējādi vēl skaidrāk nodalīt tagadējo lauksaimniecību, kas mūs pabaro, no skatīšanās acīs vienai govij 12-13 un vēl nez cik gadus.
Par intensīvu slaukšanu un tai līdzvērtīgu darbošanos arī visos citos lauksaimniecības veidos valsts piemaksā daudz. Lauku Atbalsta dienests atskaitās, ka pērn izdalījis zemniekiem 490 miljonus eiro. Šāda summa tuva tikai mazliet lielākai summai, par kādu nupat sacelts skaļš tracis, jo tāda nauda pārdesmit gadu laikā pazudusi valsts uzņēmumā “air Baltic”. Lauksaimniecībā tādu naudu sadala dotācijās ik gadu. Par to notiek sīva spēkošanās, bet spēkojas tā, lai liekas acis un ausis neko nemanītu. Tai skaitā dīvainās attiecībās ar mājlopiem nonākušie cilvēki tiek noturēti pienācīgā attālumā no normālajiem - no vairāk naudu nekā govis apsaimniekojošiem cilvēkiem.
Pēdējie piecpadsmit gadi patiešām ir gādājuši, lai praktiski neviena “Breša zemnieku” saimniecība vai nu nepastāvētu vispār, vai nepastāvētu bez pārvērtībām, par kuru piemēru Latvijas Radio pērnā gada 19. augustā deva ziņu ar nosaukumu “Rankas “Ķelmēnos” ik dienu izcep trīs tonnas maizes”: “Gulbenes novada Rankas pagasta zemnieku saimniecībai "Ķelmēni" šogad aprit 30 gadi. Saimniekošanu kā Breša zemnieki uzsāka Juris un Velga Pauloviči” utt. līdz visā valstī pazīstamai preču zīmei, kam atbilstošo produktu ražošanā nodarbināti 80 cilvēki.
Ja nav notikusi šāda pārtapšana, tad, vismaz no Zanes Radzobes viedokļa, noticis kaut kas traks. Tad bijušie Breša zemnieki pārtapuši no sociālas grupas par psihiatru un sociālo dienestu aprūpē nododamiem indivīdiem, kuru dzīvi nav iespējams pārnest uz skatuvi. Viņu ir pārāk maz un viņu domu gaitas netveramas normāliem cilvēkiem. Ja izrāde tomēr notiek, tad “tagad tā ir izrāde par govīm”.
Tāda, lūk, konstrukcija, lai kritiķe atkal varētu apmierināt pati sevi, ka uzstājusies pret A. Hermaņa pausto. Plašāku skaidrojumu par viņu attiecībām sniedzis Bens Latkovskis 26. jūnija publikācijā "Ja Alvis Hermanis ir kā Rendels Makmērfijs, tad kas ir tas, ko iemieso māsa Rečeda?"
Konkrētajā gadījumā uzbrukts A. Hermaņa vārdiem izrādes programmā, ka “protams, mūsu izrāde nav par aktuālajām saimnieciskajām problēmām. Un pat ne par govīm. Domāju, ka mūsu uzdevums ir cits - saglabāt atmiņu par to, no kurienes esam nākuši” gan kopumā ("visi latvieši ir cēlušies no laukiem” neatkarīgi no tā, vai cilvēks pilsētā nonācis savas dzīves laikā, vai pateicoties saviem 18., 19. un 20. gadsimta senčiem), gan paaudžu pēctecībā konkrētās dzimtās un ģimenēs. Jā, tās neturpina dzīvi un darbu “Melnajā pienā” rādītajā veidā, bet atmiņas par to šiem cilvēkiem vēl viegli aktualizējamas.
