NATO dalībvalsts Latvijas amatpersonām noteikti negadīsies tā, kā ir gadījies viņu priekštečiem vispirms Ulmaņlaika Latvijā un pēc tam hitleriskās Vācijas okupācijas zonā, kuri solīja drošību sev un citiem tieši tajā brīdī, kad piebrauca Padomijas tanki un pārtrauca viņus pusvārdā.
Šogad 20. augustā apritēja 80 gadi, kopš vācu okupanti otro reizi atkaroja Tukumu no padomju okupantiem, kuriem bija pilsētu un tās apkārtni pazaudējuši pirms trijām nedēļām: “Negaidot un necerot zaļajā Zemgalē ielauzās nīstais ienaidnieks. Krita Jelgava, un 30. jūlija rīta stundās, kad sestdienas [29. jūlija] pievakarē pilsētu bija atstājušas visas karaspēka daļas, ienaidnieks ielauzās arī Tukumā,” apliecināja vācu okupācijas varu pārstāvošais vietējais laikraksts “Tukuma Ziņas” 1944. gada 23. augusta numurā. Avīzes iepriekšējais numurs bija iznācis 27. jūlijā un divreiz nedēļā, otrdienās un ceturtdienās iznākošajai avīzei vajadzēja atkal parādīties 1. augustā, bet padomju tanki izrādījās žiglāki. Ja tie būtu izrādījušies arī stiprāki, tad “Tukuma Ziņu” vietā drīz vien būtu parādījies “Tukuma Komunārs”. 5. septembrī “Tikuma Ziņas” atreferēja to, kāds “melu savārstījums” bijuši tā pirmajam, līdz izdošanai neaizdabūtajam numuram sagatavotie raksti. Iznākt atsākušās “Tukuma Ziņas” turpināja darbu līdz 3. oktobrim un tad, atšķirībā no iepriekšējās reizes, paguva atvadīties no lasītājiem ar redaktora slejā iespiestiem vārdiem “Uz redzēšanos, uz redzēšanos, latviešu gaišās sētas! Mēs visi drīz nāksim atpakaļ...” Grūstošais vācu nacistu režīms bija spiests pieļaut, ka nomināli šim režīmam vēl atlikušajā Latvijas teritorijā izdota avīze to vairs nepieminēja ne ar vienu vārdu, apsolot Latvijas nākotni, “kādu to mēs esam sapņojuši un ilgojušies. Un Latvija atkal būs un dzīvos saules mūžu!”
Jebkurš varas aparāts pastāv tik ilgi, kamēr tas vismaz pats tic savai pastāvēšanai nepārskatāmi ilgu laiku uz priekšu. Savukārt šī ticība nevar pastāvēt bez nemitīgas publiskas pašapliecināšanās līdz pat groteskiem uzticības apliecinājumiem tam, kā vispār vairs nav. Varas nesēji mēdz varu zaudēt tāpēc, ka pārāk daudz uzkavējas savas propagandas uzburtajā pasaulē, kam aizvien mazāk kā kopēja ar reālo pasauli.
Latvijas vēsturē ierakstītais Tukuma 1944. gada gadījums atgādina par to, kas ar visu Latvijas Republiku bija noticis 1940. gadā. Atgādina Kārļa Ulmaņa un viņa vārdā pastāvošā valsts aparāta propagandu, ka Latvijas valsti neapdraud pasaules un tieši Eiropas politisko un militāro spēku izkārtojuma mainīšanās jau ar atklāta kara izmantošanu ne pārāk tālu no Latvijas. Šī propaganda tika pastiprināta tieši tad un tieši tāpēc, ka Latvijas 1939. gada septembra līgums ar Padomiju jau bija faktiski pazeminājis Latvijas neatkarību par autonomiju iekšpolitikā, kas tik un tā bija nemitīgi jāsaskaņo ar to, kā Padomija traktēja vai varētu traktēt līgumu ar Latviju.
K. Ulmanis daudzkārt apmierināja Latvijas sabiedrības vēlēšanos dzirdēt, ka nekādu draudu tai nav. Šeit tikai daži teikumi no viņa runas 1940. gada 15. maijā “atjaunotas valsts 6. gada dienā", t.i., atzīmējot sešus gadus kopš K. Ulmaņa paveiktā valsts apvērsuma: “Daudz esam sasnieguši valsts aizsardzībā. Droši savās vietās stāv mūsu bruņotie spēki un to cīņās rūdītie priekšnieki un aiz viņiem zeme un tauta, kā to izteic jaunais Valsts aizsardzības likums. Mūsu attiecības un sadarbība ar kaimiņiem ir vislabākās. Pie agrākiem līgumiem, kas noteica mūsu politisko nostāju un nostiprināja mūsu drošību un draudzību ar kaimiņiem, kā jaunākais klāt nācis savstarpējās palīdzības pakts ar Padomju Savienību. (...) Mūsu piedzīvojumi ar miera līgumu un neuzbrukšanas paktu dod mums vajadzīgo pamatu ticēt, ka arī Padomju Savienība pildīs parakstīto līgumu.”
Neprasot no Latvijas militāro spēku, ko ierobežoja valsts lielums pēc teritorijas un iedzīvotāju skaita, jāatzīst Latvijas sabiedrības nesagatavotība tam, kā Padomijas tanku iebraukšana Rīgā 1940. gada 17. jūnijā pārvērta slēpto okupāciju par jau atklātu okupāciju, kam arī tad vēl cilvēki negribēja ticēt. Līdzīgi pēc tam notika Tukumā, kad pilsēta skaitījās cīņā par pasaules valdnieka vietu karu sākušās Vācijas apsardzībā. Tātad daudz nopietnāku spēku apsardzībā, nekā savulaik bija Latvijas armija. 1944. gada vidū vairs nevarēja noliegt to, ka pret šo spēku savākušies cienīgi pretinieki, bet cīņu vietas tika atzīmētas tālu no Latvijas robežām un kur no vēl no Tukuma Latvijas centrālajā daļā. “Tukuma Ziņas” 27. jūlijā kā galveno 1. lpp. ziņu pasniedza to, ka “no Daugavpils līdz Somu līcim sabrukuši visi boļševiku uzbrukumi” (attēlā).
Detalizētākā izklāstā tika rakstīts, ka “starp Belostoku, kā arī ziemeļaustrumos no Kauņas smagās kaujās izjuka visi boļševiku pārrāvuma mēģinājumi. Frontē no Daugavpils līdz Somu līcim ar lieliem ienaidnieka zaudējumiem sabruka daudzie tanku un triecienlidotāju atbalstītie boļševiku uzbrukumi”. Pat lasot šādu pārskatu par kauju lauku izvietojumu ar neticību, tukumnieki nevarēja iedomāties, ka pēc pāris dienām kaut īsa kauja notiks Tukumā un tās rezultātā Tukums nonāks padomju okupācijā.
Nevar pārmest “Tukuma Ziņām”, ka tās būtu pašas savā nodabā pārcentušās ar vācu militāro spēku slavināšanu. “Tukuma Ziņas” 1944. gada jūlijā rakstīja to, ko tām bija uzdots pārrakstīt no vācu producētās versijas par kara norisi. Savukārt šo versiju vislabāk ilustrē fakts, ka vācu okupācijas zonas iedzīvotājiem tā arī nekad netika uzrakstīts, ka padomju spēki 30. jūlijā ir ieņēmuši Tukumu. Vācu propagandas centrālais izdevums latviešu valodā “Tēvija” 1944. gada 31. jūlijā zem virsraksta “Zemgale - kaujas lauks” prātuļoja, ka “skaidri iezīmējas boļševiku nolūks izlauzties līdz Baltijas jūrai", bet nepateica, boļševiki Baltijas jūru sasnieguši jau iepriekšējā dienā. Tūlīt pēc tam, kad padomju karaspēka daļa bija ieņēmusi Tukumu, tā saņēma un izpildīja pavēli veikt vēl 16-17 km un atzīmēties Klapkalnciemā.
“Tēvija” neapgalvoja, ka padomju karaspēks nav ticis līdz jūrai, bet radīja iespaidu, ka tā tas nav, jo nevar būt: "Straujajam ienaidnieka motorizēto daļu iebrukumam, saprotams, nekavējoties sekoja vācu vienību pārgrupēšana un iesaistīšana šai kaujas telpā. Vairāk nekā jebkad un jebkur te ar tālejošiem soļiem gādāts un darīts viss iespējamais, lai ienaidnieks nepanāktu tālākus iebrukumus.” Tieši melots arī nav, jo padomju spēki tiešam negāja tālāk par jūru, līdz kurai jau bija tikuši.
Pēc tam nedēļu “Tēvija” nerakstīja vispār neko par kaujām uz ziemeļiem no Jelgavas un 7. augustā nāca klajā ar mākslinieciski šifrētu vēstījumu, ka “dīvaina sajūta pārņem karavīru, kam pirmo reizi šovasar gadās braukt cauri Rīgas jūrmalai šais augusta dienas. Kara trīsas ir pārskrējušas pāri arī atpūtas un bezrūpības stūrim Rīgas līča krastā. Dārzi gan līgo tikpat krāšņi un alejas tikpat kupli sazaļojušas kā citus gadus, bet var nobraukt krietnu gabalu pa tām un neredzēt neviena cilvēka. Atpūtas meklētāju te vairs nav, tikai viens otrs no pastāvīgajiem iedzīvotajiem rūpju pilnu vaigu aiziet savās dienas gaitas. Klusākās stundās kaut kur no dienvidiem, kur atradās mazā, bet skaistā Zemgales metropole, atdimd šurp tumši slapēts kaujas troksnis.”
Privilēģija vācu okupācijas režīma izdevumos izlasīt par Tukuma nonākšanu Padomijas varā tika dota pašiem tukumniekiem, kuri visi to bija savām acīm redzējuši, piedzīvojuši, pārdzīvojuši. “Tukuma Ziņas” kaut daļēji izpirka vainu par savu lasītāju maldināšanu 27. jūlijā ar 23. augusta pārskatu par to, kā “jūlija pēdējās dienās, pēc ļoti smagam kaujām Lietuvā Šauļu telpā, kādai boļševiku motorizētai vienībai bija izdevies izlauzties cauri vācu aizstāvju lokam, un caur aizmuguri tā, bez lielas pretestības ātri virzīdamās, sasniedza Jelgavu. Ap to sākās atkal smagas cīņas, kad samērā neliela Jelgavas aizstāvju grupa uzņēma kauju ar ienaidnieka pārspēku. Daļa no šīs pašas boļševiku motorizētās smailes nekavējoties devās vēl tālāk uz ziemeļiem, atkļuva līdz Tukumam un no šejienes kā izejas bāzes, nesastopot nopietnu pretestību, okupēja rajonus uz ziemeļiem un austrumiem. Sasniedzot Rīgas jūras līci, Kurzeme bija atgriezta no Vidzemes.” “20. augustā bija atnācis brīdis, kad sākās uzbrukums Zemgales ķīlim no rietumiem un austrumiem. To kauju gaitā, kas svētdien [tajā paša 20. augustā] ar Tukuma un apkārtnes atbrīvošanu un ceļa izlaušanu no Vidzemes uz Kurzemi izcīnīja pirmo lielo panākumu, tagad viena pēc otras brīvas kļūst atkal Zemgales sētas.”
Atzīt padomju armijas reidu nācās arī “Talsu Vārdam". 27. jūlijā tas bija apgalvojis, ka “mūsu liktenis izšķirsies rietumos", kur “jo šaurajā invāzijas maisā vācieši piespieduši [ASV karaspēka Eiropā virspavēlnieku Dvaitu] Eizenhaueru piepumpēt gandrīz vairāk kā 30 divīzijas, lai 150-200 km platajā frontē mēģinātu gūt frontes pārrāvumu un izšķiršanos, kaut vietēji, savā labā”, kamēr “lielā kauja austrumos pagājušā nedēļā neuzrāda nekādus sevišķus grozījumus” un atzīmējams ja nu vienīgi tas, ka “pēdējās dienas pretinieks ir bijis spiests palēnināt savu uzbrukumu sparu un vairāk kā līdz šim tas izjūt vācu sprostpozīciju pretestību”. To, cik ļoti “pretinieks ir bijis spiests palēnināt savu uzbrukumu sparu”, “Talsu Vārds” 24. augustā ietvēra dažos vārdos, ka “jau no 30. jūlija Tukumu un apkārtni bija ieņēmušas lielākas sarkanarmijas grupas, traucējot Kurzemes satiksmi ar Rīgu”. Pateikt to drīkstēja tad, kad “beidzot šis centrs ir iztīrīts no boļševiku bandām.”
Krāšņākā padomiskā versija par Tukuma iekarošanu 1944. gada 30. jūlijā ir noformēta kādreizējā Tukuma rajona laikrakstā “Komunisma Rīts” 1970. gada 9., 11., 14. un 18. aprīļa numuros zem kopīga virsraksta “Reids ienaidnieka aizmugurē". Publikācija bija pieskaņota 25 gadiem kopš Padomijas uzvaras Lielajā Tēvijas karā. Tās autore Dināra Condorfa pagājušā gadsimta 60.-80. gados ieņēmusi dažādus amatus Tukuma rajona iestādēs, tajā skaitā bijusi zinātniskā līdzstrādniece vietējā muzejā.
Tukumam uzbrukusī padomju karaspēka daļa vispirms noskaidrojusi, “ka vāciešiem nav nekādu aizdomu par padomju karaspēka parādīšanos viņu aizmugurē”. Tad “tanki un pašgājēji lielgabali devās uz pilsētu. Miļkova, Safronova, Aļeksandrova tanki un Hairuļina, Sosņina, Ļitvinova un Matvejeva pašgājēji lielgabali pirmie ielauzās pilsētā un traucās pa ielām, iznīcinot ceļā pagadījušos fašistus. Dažādos pilsētas nostūros iedegās kaujas. Viena vāciešu grupa bija nostiprinājusies dzelzceļa stacijā. Viņu pretošanos salauza Hairuļina un Levina lielgabali. Divi fašistu prettanku lielgabali pie baznīcas apšaudīja Gēringa ielu, bet tankisti ātri tos likvidēja un nokļuva pilsētas rietumu daļā. Atsevišķās vietās fašistu automātisti šāva no bēniņiem, jumtiem, pagrabiem, bet kopumā ienaidnieka pretošanās bija vāja. Varēja just, ka padomju karaspēka trieciens bija tos apstulbinājis. Pilsētas austrumu nomalē bataljona kareivji aizbēga bez neviena šāviena. Ap pulksten 12.00 Tukums bija atbrīvots.” Par padomju puses zaudējumiem minēti “daži ievainotie".
Vācieši 1944. gada 30. jūlijā zaudēja Tukumu tādā paša kaujā, ar kādu bija to ieņēmuši 1941. gada 30. jūnijā. Toreizējā varas maiņa reanimēja jau pagājušā gadsimta 20.-30. gados izdotās “Tukuma Ziņas", kuru atjaunotā izdevuma 1. numurs 1941. gada 29. jūlijā sākās ar turpinājumos drukātu reportāžu “Tukuma atbrīvošana".
Reportāžas pirmajā laidienā sniegta atbrīvošanas priekšvēsture ar atskatu uz padomju okupantu briesmu darbiem Tukumā “baigajā gadā”, bet tālāk 31. jūlijā, 5., 7., un 12. augustā aprakstītās sadursmes starp vācu un padomju karavīriem risinājušas pēc šāda šablona: “Pils ielas galā vāci saņēma pirmos šāvienus. Bet nekāda organizēta pretestība vairs nebij iespējama. Vāci jau bij klāt Centrālviesnīcai. No turienes pa logiem un durvīm un no sētas krievi sāka nekārtībā atšaudīties. Vāci trieca mājā vairākas rokas granātas, un kad tas nelīdzēja, viņi pieveda prettanku lielgabalus; to uguns apklusināja krievu pretestību. Padzītie krievi no Centrālviesnīcas pa dārziem sasniedza ezermalu, no kurienes daļa bēga pa dzelzceļa malu uz Tukums II pusi, daļa uz Tukums I. Bet vācu posteņi, kuri jau bij paspējuši novirzīties no Zigfr. Meierovica ielas pa labi un sasniegt ezermalu, šeit viņus sagaidīja labi mērķētiem šāvieniem. Daudzi krievi krita, bet vāci dabūja tikai niecīgus ievainojumus.” Reportāžās pēdējā laidienā 12. augustā saskaitīts, ka visās šajās apšaudēs kopā Tukumā krituši trīs vācieši.
No šiem piemēriem viegli pasakāms, bet grūti izpildāms padoms nenoliegt pat tik lielas briesmas, ka to atzīšana draud izraisīt individuālas un kolektīvas panikas lēkmes.
