Vēl tikai maza nianse- ja pensionāram ir dzīvi bērni, aprūpes centra izmaksas, un parasti pilnā apmērā, jāsedz bērniem. Ja tas ģimenei nav iespējams- vieta nespīd.
Ja būtu normāli apstākļi šādos aprūpes centros daudzi veci cilvēki labāk izvēlētos centrus, nekā būt uz kakla saviem mīļajiem (arī es tā vēlos). Bet - sanāk, ja bērni nevar nodrošināt samaksu, nav citas izejas kā vien būt viņiem par smagu nastu. Ja bērnu ģimenēm pašiem ir bērni, reti kad paliek pāri nauda, lai vēl atliktu vecāku pansionātam. Kaut kas ar likumu normām nav kārtībā. Tā veidojas nevienlīdzība. Arī bērnu iemaksām jābūt kādai robežai.
Vai tam pensionāram, kurš no savas pensijas iemaksā lielāku naudas summu, arī apkalpošana pansionātā atšķiras ( piem. papildus bonusi un iespējas)? Ja nē, tad kur ir taisnīguma princips? Un vēl - pansionātos personālam darba laikā būtu jāaizliedz " sēdēt telefonos", lai vairāk pievērstos aprūpei.
zinu vairākas sirmmāmiņas, kas izvēlas dzīvot savā dzīvoklī līdz pēdejam, ja jūt , ka bērni atsevišku numuriņu aprūpes centrā nenodrošinās. Cenas ir mežonīgs, bet tāds ir viņu business. Dzīvošana mājās ar savu aprūpētāju , protams, ir stipri lētāka un komfortablāka.
Vai šī raksta pēdējā rindkopa nozīmē, ka šie centri iekasē šīs pensijas neatbilstoši likumā noteiktam?