Latviju apmeklējušo tūristu skaits paliek aptuveni 25% zem pirmspandēmijas līmeņa, dodot Latvijai pēdējo vietu starp Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm.
Covid-19 satriecis ne vien Latvijas tūrismu, bet arī statistiku. Centrālās statistikas pārvaldes datu bāzē ārvalstu tūristu uzskaite beidzas ar šausmu ainu - ar ārzemnieku iebraukšanas samazinājumu no 8,34 miljoniem reižu 2019. gadā līdz 3,24 miljoniem reižu 2020. gadā un 1,94 miljoniem reižu 2021. gadā. Pēc tam ārzemnieku iebraukšana uzskaite aizvietota ar ārzemnieku nakšņošanas uzskaiti, tāpēc salīdzināmu datu CSP nav. Jāiztiek ar Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas prezidenta Andra Kalniņa sacīto, ka pēdējo vietu ES Latvija ieņēmusi ar to, ka 2023. gadā Latvija ārzemju tūrisma apkalpošanā spējusi atgūt 75% no pirmspandēmijas līmeņa un šogad paliks turpat, kur pērn bija. Jautājums, kāpēc Latvijā viss ir savādāk nekā citās ES dalībvalstīs, kur cilvēki notriec ārzemju ceļojumos pandēmijas laikā pašu ietaupīto un Eiropas Centrālās bankas sadrukāto naudu. Pavisam svaiga ir ziņa no Spānijai piederošās Maljorkas salas Vidusjūrā, kur pārdesmit tūkstoši cilvēku svētdien rīkojuši protesta gājienu pret tūristiem ar lozungu “Jūsu izprieca, mūsu posts”. 208,63 km² zemes pleķītī gadā apgrozās aptuveni 18 miljonu atpūtnieku gadā. Sala 64 589/209=309 reizes mazāka par Latviju. Gan tūristu plūdus Maljorkā, gan tūristu neesamību Latvijā var pamatot ar šo teritoriju novietojumu, bet skaidrs arī tas, ka Latvija nedara pietiekami daudz, lai piesaistītu tūristus, kamēr to skaits vēl neaptverami tālu no līmeņa, par kādu vietējie iedzīvotāji protestē Maljorkā, Venēcijā un vēl šur tur. No otras puses, Latvijā tik maz tūristu uzņemšanai piemērotu platību, ka pat tagadējais tūristu skaits var apgrūtināt vietējos iedzīvotājus tūristu apgrozīšanās vietās.
Kā jau parasti, arī pie Latvijas tūrisma apsīkuma vainīga Krievija ar savu iebrukumu Ukrainā. Pirmkārt, Latvija vairs neielaiž tūristus no Krievijas un tās satelītvalstiņas Baltkrievijas. Šo valstu robežas nav pilnīgi slēgtas, bet robežu šķērsošanai vajadzīgs pamatojums, kas nopietnāks par tūristu izklaidēm. Tādā veidā robežai tiek pāri tik maz cilvēku, ka viņu dēļ attīstīt tūristu apkalpošanas objektus neatmaksājas. Otrkārt, nevar pārmest Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim, ka viņa brīdinājumos par Krievijas agresivitāti tiek pieminēta Baltija kā iespējamais Krievijas nākamo uzbrukumu mērķis. A. Kalniņš pauž, ka tādā gadījumā Latvijas augstākajām amatpersonām jāatrod formulējumi, kā Krievijas agresivitāti atzīt, bet tomēr nomierināt potenciālos tūristus, ka Latvijas līdzdalība militārajā NATO blokā un saimnieciski politiskajā ES neļaus Krievijas agresivitātei izpausties pāri Latvijas robežai.
Latvija neizdara arī to, kas tūristu piesaistīšanai rutīnas darbs. Nesēdēs taču valsts augstākās amatpersonas Latvijas stendos tūrisma piedāvājumu izstādēs, taču visbiežāk tajos nesēž neviens no Latvijas. Proti, nekādu stendu nemaz nav, jo Latvijas valsts tūrisma pakalpojumu piedāvāšanai ārzemēs tērē līdz 3,5 miljoniem eiro gadā, kas divreiz mazāk, nekā tērē Lietuva un Igaunija. Līdz ar to likumsakarīgi, ka šīs valstis pārtver cilvēkus, kuri gatavi paviesoties, kaut vai pakutināt savus nervus pie ES un NATO austrumu robežas. Papildus apgrūtinājums tūristu piesaistīšanai vismaz šogad ir politiķu un ierēdņu ķildas par valsts tūrisma veicināšanas budžetu apsaimniekojošās Latvijas investīciju un attīstības aģentūras priekšnieka vietu, kas traucē tūrismam piešķirtās naudas lietderīgu izmantošanu.
Par Latvijas tūrisma industrijas skatlogu turpina kalpot nacionālās aviokompānijas “airBaltic” un Rīgas lidostas tandēms. Pasažieru skaits lidostā šā gada pirmajā pusgadā pieaudzis par 4% pret pagājušā gada pirmo pusgadu, taču pirmskovida līmenis tik un tā nav sasniegts. Lidosta plāno šogad apkalpot 7,2 miljonus pasažieru, bet 2019. gadā apkalpoja 7,798 miljonus. Jauki, ka vismaz šeit atgūšanās no kovidkrīzes daudz izteiktāka, nekā Latvijas tūrisma nozarē kopumā, taču lidostas un vietējās aviosabiedrības panākumi vāji konvertējas ienākošo tūristu skaita un viņu Latvijā atstātās naudas daudzuma pieaugumā. Pirmkārt, tiek apkalpoti tranzītpasažieri. Otrkārt, tiek apmierināta Latvijas iedzīvotāju tieksme uz kovida iztraucētajām izklaidēm ārzemēs.
Vēl viens tūrisma kāpumu un kritumu demonstrācijas punkts ir Rīgas osta, kas labos laikos apkalpoja pasažieru prāmjus un kruīzu kuģus, bet tagad tikai kruīzu kuģus. Ventspils un Liepājas ostas, turpretī, uztur prāmju līnijas, kurās pasažieru vietas tikai papildina kravu pārvadājumus, bet kruīza kuģi tur eksotika.
Rīgā šogad pirmajos sešos mēnešos apkalpoto kruīza kuģu pasažieru skaits samazinājies no 33 292 līdz 20 693, taču osta skaidro, ka tas parāda atšķirības tikai kuģu ienākšanas grafikā. Pērn kuģi atveduši uz Rīgu vairāk cilvēku baudīt pavasara svaigumu, bet šogad atvedīs baudīt atvasaru septembrī, zelta rudeni oktobrī un Ziemassvētku brīvdienas decembrī.
Rīgas brīvosta apliecina, ka veltot lielas pūles prāmju satiksmes atjaunošanai. Prāmju pasažieri būtu daudz lielāks ieguvums vietējiem viesnīcniekiem un ēdinātājiem. Ostas pārstāvji mēģinot ievilināt Baltijā prāmjus, kas tagad kursē Vidusjūrā. Brīvostas stāstā prāmju saimniekiem ietilpst norāde uz aizvien stingrākajām ES prasībām ierobežot kravas automašīnu šoferu darba laiku, tāpēc būšot ekonomiski pamatoti tikt no šoferiem vaļā: lai viņi Latvijā vai Vācijā uzripina automašīnas uz prāmja, kas tālāk vedīs mašīnas bez šoferiem, vai vismaz apliecinās, ka šoferi uz prāmja pienācīgi atpūtušies. Šādi piedāvājumi atbrīvot kravu īpašniekus no kravu vešanas cauri Lietuvai un Polijai jau ir dzirdēti un prāmis Rīga - Lībeka ir kursējis, taču kādā brīdī kļuvis neizdevīgs.
Tālākā nākotnē Rīgas brīvosta sola pati uzbūvēt pasažieru kuģiem jaunu piestātni un iegūt tai savienojumus ar “Rail Baltica” un Rīgas lidostu. Tādā veidā Rīga varētu kļūt par kruīzu maršrutu sākuma un gala punktu, kur cilvēki sasēžas kuģos un pēc brauciena pa jūru atgriežas mājās pa zemi vai pa gaisu.
Lieli plāni ir jauki, bet līdz to izpildei jātiek pāri daudziem šķēršļiem. Tajā skaitā būtu taču jānovērš apstākļi, kas atbaida ceļotājus no Rīgas.
Pirmkārt, jāsaliek norādījumu plāksnītes, lai ārzemnieki saprastu, kā viņiem tikt pāri satiksmes maģistrālei, kas atdala ostu no vecpilsētas. A. Kalniņš saka, ka privāts uzņēmums to varētu izdarīt vienas dienas laikā, bet Rīgas pašvaldība nav spējīga izdarīt daudzu gadu laikā.
Otrkārt, nolīgt vairāk sētnieku un organizēt viņu darbu tā, lai atkritumu čupas nebūtu viens no pirmajiem iespaidiem, ejot no kruīza kuģa pilsētas centra virzienā. Pa ceļam ir Vanšu tilts (aprūsējis un sašķiebies dzelzs un dzelzbetona veidojums, kas biedē, ka tūlīt uzgāzīsies kādam uz galvas, attēlā), kura patilti izmanto atkritumu konteineru novietošanai, taču tad vajadzētu šos konteinerus daudz regulārāk iztukšot. Par to nav tālāk jāstāsta, jo to varam paradīt videoformātā.
Treškārt, tas, ko pārraidīt elektroniskā formātā vēl nespējam. Tās ir smakas, kas karstā laikā apņem Vecrīgu. Smaku galvenais avots ir lietus ūdens savākšanas akas, starp kurām plūst kanalizācijas ūdeņi. Tajā skaitā pūst arī uz Daugavu, nevis uz attīrīšanas iekārtām, kā vajadzētu būt civilizētā pilsētā. Rīga nav spējusi pārtaisīt sen izbūvēto ūdens novadīšanas sistēmu un tajā netiek stingri nodalīts lietus ūdens no notekūdeņiem. Tieši otrādi, tāda sistēma mudina visus šos ūdeņus sajaukt, lai nevarētu atklāt, kurš tieši ieplūdinājis sistēmā normatīvajām prasībām neatbilstošus notekūdeņus. "Vecrīgā uzņēmēji lielākoties darbojas kādas dzīvojamās ēkas pirmajā stāvā un novadītā kanalizācija tiek sapludināta kopā, līdz ar to nav iespējams noteikt, vai pārsniegtās normas bijušas iedzīvotāju vai uzņēmēju radītas. Ir bijis pat gadījums, kad, reaģējot uz konkrētās mājas iedzīvotāju sūdzībām, veikta pārbaude, taču konstatēts, ka pie pieslēguma centralizētajiem tīkliem iebūvēts speciāls “trejžuburis”, kas šos notekūdeņus apvieno kopējā plūsmā un nav iespējams noteikt, kas rada iespējamo virsnormatīva piesārņojumu,” ar savu pieredzi dalījās Rīgas pašvaldības uzņēmums “Rīgas ūdens”.
Morāle tāda, ka bez apmeklētājiem palikušajiem ēdināšanas un izmitināšanas uzņēmumiem jāpalūkojas arī pašiem uz sevi, vai tie nav avots smakām, kas viņu viesus aizbaida.
