Gan Krimas aneksija pirms desmit gadiem, gan trešais pilnmēroga kara gads Ukrainā daudziem latviešiem licis vilkt paralēles ar mūsu pašu briesmīgo vēsturi Baigajā gadā un Otrā pasaules kara laikā — vai esam gatavi ar jaunu skatu aptvert mūsu vēsturi un izvērtēt, ņemot vērā Ukrainā redzamo?
Svarīgākais secinājums: slavenie vārdi “Palieciet savās vietās, es palikšu savējā!” savulaik noveda pie ilgtermiņa katastrofas, turpretī šodien tādu aicinājumu vispār izteikt būtu aizliegts.
Pēc Sarkanās armijas ienākšanas Latvijā, tai notiekot pēc bēdīgi slavenā “PSRS karabāzu līguma” uzspiešanas Latvijai, kā visiem zināms, mūsu tauta šai okupācijai aktīvi nepretojās, jo klausīja Kārļa Ulmaņa pasludinātajam nogaidīšanas principam. Tomēr tad, kad pats Ulmanis jau bija zaudējis amatu, nolaupīts, aizvests uz PSRS noslepkavošanai, bet čekisti spīdzināja, deportēja un nogalināja Latvijas pilsoņus, protestēt jau bija par vēlu. Tāpēc 1941. gada jūlijā latvieši sagaidīja vācu iebrucējus lielākoties kā “atbrīvotājus”, līdz kļuva skaidrs, ka patiesībā vienus okupantus nomainījuši otri.
Pretošanās, nepretošanās, kolaborācijas vai vēl citu pilsonisko nostāju pētījumi ir aktuāli gan vēsturnieku starpā, gan mūsdienu tiesību zinātnē attiecībā uz šolaiku pretestības formu juridisko pamatojumu — tāda neparasta zinātnieku kombinācija bija skatāma un klausāma pagājušomēnes notikušajā starptautiskajā konferencē, ko Kara muzejā rīkoja Okupācijas muzeja speciālisti. Pie viena galda sēdēja vēsturnieki Valters Ščerbinskis un Gints Apals ar tiesību zinātnieku, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta senatoru Jāni Plepu. Pēdējais norādīja — mūsdienās, ja Latvijā iebruktu jebkāds ārējais ienaidnieks, nevienam nemaz nepiemistu tiesības dot “vadošus norādījumus palikt savās vietās un nepretoties”, tādā veidā ar bezdarbību veicinot valsts okupāciju, jo Baigajā gadā tā bijusi daļa no mūsu nelaimes. “1940. gadā problēma bija tā, ka visa valsts un sabiedriskā sistēma palika savās vietās. Nepārgāja uz pretošanās režīmu. Mūsdienās neviens to vairs nevar pavēlēt,” teica senators.
Tik tiešām — ienākot krievu tankiem, policija visās trīs Baltijas valstīs turpināja izpildīt savas funkcijas. Latvijas armija nepadomāja, ka virsniekus savedīs Litenē uz nošaušanu, arī aizsargi neņēma ieročus un nedevās mežos. Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Gints Apals turpināja domu: “Ja cilvēkam nav iespējams pretoties militāri vai iet partizānos, tad nedrīkst arī sadarboties! Jāpaliek vismaz pasīviem.” Kā piemērs tika pieminēta Dānijas Karalistes rīcība vācu okupācijas laikā — tauta (sākot ar karali un beidzot ar skolniekiem) neiesaistījās hitleriešu aktivitātēs, atteicās apspiest ebrejus un visbeidzot 1943. gada rudenī slepeni evakuēja gandrīz visus Dānijas ebrejus uz neitrālo Zviedriju, ieskaitot Nobela prēmijas laureātu, kvantu fizikas Kopenhāgenas skolas līderi Nilsu Boru, kurš vētrainā naktī zivjainas, smirdīgas zvejas laivas dibenā pārbrauca Ēresunnam, lai nākamajā dienā personiski pārliecinātu Zviedrijas karali, ka jāizdod Zviedrijas pases visiem apdraudētajiem ebrejiem.
Ukrainas piemērs šodien parāda, ka pretošanās okupantam ir sekmīga tad, ja to nedara tikai elite (jāpiezīmē, ka ukraiņu egalitārajā sabiedrībā tāpat nekāda elite no sabiedrības nav atdalījusies) — pretošanās ir sekmīga tad, ja tajā iesaistās visa tauta bez izšķirības. Salīdzinot šodienas Ukrainu ar mūsu situāciju 1940. gadā, salīdzinājums nekādi nevar būt mums par labu: Ulmanis izšķīrās necīnīties un pazaudēja gan valsti, gan savu dzīvību, kamēr Somija 1939.—1945. g. izvēlējās cīnīties pret pārspēku, tāpat kā tagad Ukraina, un saglabāja gan sabiedrību, gan brīvību, gan valstiskumu.
Līdz ar to vēsturnieki liek mums aizdomāties, vai par tautas varoņiem būtu nekritiski jāatzīst Konstantīns Čakste un pārējie Centrālās padomes locekļi, kas 1944. gada pavasarī parakstīja memorandu par nepieciešamību atjaunot Latvijas Republikas suverenitāti, izveidot valdību un noturēt vēlēšanas. “Centrālajai padomei jau nepiemita nekādi mehānismi, lai šo memorandu izpildītu un valsti tiešām atjaunotu! Ulmaņa laikā bija likvidētas visas partijas, sabiedriskās organizācijas, citi pilsoniskie institūti, ar kuru palīdzību tauta varētu organizēties un rīkoties valstiskuma atjaunošanai.” — “Memorands bija tautas pārstāvju akts, bet to nevajag pārlieku pārvērtēt, jo netika veikti soļi tā īstenošanai praksē. Juridisks dokuments ar savām nepilnībām.”
Tik tiešām: ja salīdzina Latvijas sabiedrības stāvokli Otrā pasaules kara gados ar Poliju, tad nevar neredzēt — poļiem darbojās valdība emigrācijā, bija vietējā pretestība visos līmeņos un visā Polijas Republikas teritorijā, sākot ar ebreju slēpšanu un beidzot ar pilnvērtīgu “Armia Krajowa”, kam paralēli darbojās marksistiskā pagrīde, kas bija mazāka. Latvijas apstākļos par līdzvērtīgu vērienu un funkcionējošu “pagrīdes valsti” runāt vispār nav iespējams, nekas tāds nenotika. Ģenerālis Bangerskis tautas sentimentu virzīja vāciešiem noderīgā gultnē, propagandējot stāšanos “Waffen SS” rindās: “Kur leģions — tur Latvija!” Iznākumā leģionāri veda karu pret Sarkano armiju, taču ne Latvijas Republikai par labu.
Izvērtējot Otrā pasaules kara noziegumus, tiesībnieki atgādināja, ka Latvija savulaik panākusi svarīgu spriedumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kura atzina — bijusi pamatota un pareiza sarkanā bandīta Vasilija Kononova notiesāšana 55 gadus pēc kara noziegumu pastrādāšanas (1944. gadā viņš Mazo Batu sādžā Latgalē kopā ar tādiem pašiem “biedriem” nošāva vai dzīvus sadedzināja deviņus civiliedzīvotājus, tajā skaitā Teklu Krupniku kopā ar viņas vēl nedzimušo bērniņu). ECT Lielā palāta atzinusi — Kononova argumentācija, ka “neapbruņotu sieviešu apkaušana kara laikā neskaitoties noziegums”, nav attaisnojama ne ar kādām normām, pat nerakstītām paražu tiesībām ne, kādas varētu būt prātā šādiem “mūslaiku kononoviem”, kamēr tie marodē pa Ukrainas austrumiem un dienvidiem.
Joprojām gan tautā kopumā, gan speciālistu aprindās paliek neizspriests, kuras personas uzskatīt par okupācijas režīma kolaborantiem un kuras no šī apzīmējuma varētu atbrīvot. Likumdevējs it kā noteicis konkrētu robežu — pēc 1991. gada 13. janvāra jebkura sadarbība ar komunistiskajām organizācijām ir ārpus likuma. Bet ko darīt ar tiem cilvēkiem, kas izauga okupācijas laikā, kļuva par amatpersonām padomju režīmam un tomēr laikus novērsās no tā — šādu jautājumu jau senāk cilājis Valters Ščerbinskis, atcerēdamies, kā vēl studiju laikā tādu apspriedis ar profesoriem, kā redzamāko piemēru minot Anatoliju Gorbunovu. Jautājums mūsu sabiedrībā paliek atklāts, kā to parādījuši arī nesenie notikumi ap dokumentālo grāmatu “Kolaborants”: kā rezumēja Gints Apals: “Nav notikusi ne lustrācija, ne publiska nožēla par sadarbību ar okupantiem.”
