Vai cittautieši var palīdzēt latviešiem atrast papardes ziedu?

Vai nu latviešu laulības ar cittautietēm un cittautiešiem kaut daļēji kompensēs tautas izzušanu zemās dzimstības dēļ, vai, tieši otrādi, ļoti īsā laikā iesūks atlikušos latviešus citās tautās.

Šogad aprit 35 gadi, kopš Jāņu tematikai veltītajā avīzes “Literatūra un Māksla” 1989. gada 24. jūnija numurā tika iekļauts Latvijas statistikas teorijas un prakses veidotāja Oļģerta Krastiņa raksts “Vai latviešiem daiļu meiteņu trūkst?” Tikpat labi to pašu varēja un joprojām var jautāt par puišiem. Skaita ziņā nav starpības starp latviešu vīriešiem un sievietēm, kuri un kuras stājas laulībās ar cittautiešiem. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) uzkrātie dati rāda, ka jau 2-3 paaudzēs šādas laulība noslēdz 1/5 daļa latviešu neatkarīgi no tā, kā šo paaudžu dzīves laikā nomainījušas ekonomiskās iekārtas un politiskie režīmi, sarucis un novecojis Latvijas iedzīvotāju kopskaits, samazinājies laulību kopskaits, pieaudzis latviešu īpatsvars Latvijā un latviešiem pavērušas iespējas gan Latvijā, gan visā pasaulē ievēlēties kopdzīvei iepriekš praktiski nepieejamu tautu pārstāvjus.

Katrs ceturtais latvietis iemīl cittautieti

Pēdējo 70 gadu laikā notikušās pārvērtības nav mainījušas skaitliskās attiecības starp tām latviešu grupām, kuras laulībām izvēlas cilvēkus no savas tautas vai no citām tautām. Ja šīs attiecības attēlotu līknē, tā neparādītu pat vieglu viļņošanos. Šajā reizē iztiksim ar tikai četriem šīs līknes punktiem:

• 1970. gadu, kopš kura CSP uzrāda kvantitatīvi plašāko Latvijas PSR dzīvojošo tautu locekļu laulāšanos savā starpā atsevišķi vīriešiem un sievietēm, gadu no gada,
• 1980. gadu kā padomju okupācijas režīma ziedu laikus, kuri izpaudās Latvijas PSR iedzīvotāju skaita pieaugumā uz iebraucēju rēķina, dodot latviešiem aizvien lielāku laulībām pieejamo cittautiešu izvēli un nostiprinot pārliecību, ka nekādi citi laiki Latvijā vairs nebūs iespējami,
• 1990. gadu kā vainagojumu Atmodai, kuras skaitliskā nozīmē pozitīvā ietekme uz etniski viendabīgu laulību īpatsvaru izpaudās apmēram viena procentpunkta robežās,
• 2023. gadu, kura demogrāfiskie rādītāji pilnīgi svaigi.

Lai visu iepriekš sacīto apliecina skaitļi ar precizitāti līdz procenta desmitdaļai.

Latviešu noslēgto laulību skaits un procentos izteikts etniski viendabīgo laulību īpatsvars tajās:

Šeit norādīto laulību skaits, kurās viens vai abi laulātie bijuši latvieši, nav Latvijas PSR vai Latvijas Republikā reģistrēto laulību kopskaits. Laulību kopskaits ir samazinājies no 23 983 laulībām 1970. gadā līdz 10 549 laulībām 2023. gadā. Ar latviešu līdzdalību slēgto laulību īpatsvars vispār noslēgto laulību skaitā audzis atbilstoši latviešu īpatsvaram iedzīvotāju kopskaitā.

Kad tieši “īstu latviešu ģimeņu vairs nebūs”?

“Profesionāls statistiķis rēķinās sarežģītāk, bet neprofesionālis tā: ja katra piektā laulība ir jaukta, tad pēc piecām paaudzēm īstu latviešu ģimeņu vairs nebūs,” O. Krastiņš komentēja datus, tehniski atsaucoties uz 1987. gada mērījumiem, kuru rezultāti tobrīd bija paši svaigākie. Šo mērījumu rezultāti tobrīd bija kā sastinguši jau pārdesmit gadus un tādi ir palikuši vairāk nekā 30 turpmāko gadu gaitā.

35 gadus pēc O. Krastiņa publikācijas nākas vai nu nomainīt no piecām uz trijām to paaudžu skaitu, pēc kurām “īstu latviešu ģimeņu vairs nebūs", vai arī mainīt attieksmi un paziņot, ka ģimenes latviskumu nevar noteikt ne pēc šīs ģimenes locekļu mantotā uzvārda, ne pēc ādas krāsas, ne pēc deguna formas. To atliek sacīt aiz izmisuma, jo tikai etniski viendabīgo un jaukto laulību īpatsvari nav mainījušies, kamēr laulību kopskaits sarucis divkārtīgi. Nekā savādāk kā garantiju tālākam dzimstības samazinājumam to iztulkot nevar.

Cita iespēja ir krist vēl lielākā izmisumā un atzīt, ka ar laulībām apliecinātu ģimeņu rašanās samazinājums uz pusi ir jaukto laulību rezultāts jeb pierādījums, cik kaitīgas ir jauktās laulības tautas pastāvēšanai.

Lielākam baram lielākas izredzes

Ir ne vien piedzīvoti, bet arī statistiķu apliecināti ir laiki ar daudz mazāku etniski jaukto laulību īpatsvaru latviešiem. Neviens neapstrīdēs O. Krastiņu, ka jaukto laulību skaits pieaudzis proporcionāli sveštautiešu skaita pieaugumam jeb apgriezti proporcionāli latviešu īpatsvara samazinājumam. Viņš atsaucās uz 1935. gada tautas skaitīšanas rezultātiem, atbilstoši kuriem latvieši devuši 3/4 (75,5%) no Latvijas iedzīvotāju kopskaita. Tādam latviešu īpatsvaram atbilduši 7,3% jaukto laulību. Rādītāju uz augšu cēluši vīrieši, no kuru slēgtajām laulībām 9,1% bijušas ar nelatvietēm, kamēr sievietēm šis radītājs bijis tikai 5,5%. Latviešu īpatsvara samazinājumam no 75,5% līdz 53,7%, cik daudz uzrādīja tautas skaitīšana 1979. gadā, atbildusi etniski viendabīgo laulību īpatsvara samazināšanās, noapaļojot, no 93% līdz 80% no latviešu slēgto laulību skaita.

Pamatotās vaimanas par Latvijas iedzīvotāju un to vidū arī latviešu kopskaita samazināšanos pēc Latvijas Republikas atjaunošanas neatceļ faktu, ka Latvijas Republikas atjaunošana izbeidza latviešu īpatsvara samazināšanos. Līdz neatkarības atjaunošanai latviešu īpatsvars zaudēja vēl gandrīz divus procentpunktus laikā starp tautas skaitīšanām 1979. un 1989. gadā, kad latviešu īpatsvars bija noslīdējis līdz 52%. Tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas radītājs sāka palielināties kaut tikai gliemeža ātrumā. 2011. gadā tas tika pāri 60% robežlīnijai un 2024. gada sākumā sasniedza 62,6%.

Etniski viendabīgajām laulībām kvantitatīvā nozīmē nepiemīt gumijas īpašības atgūt iepriekšējo apjomu, kolīdz mazinās ārējās vides spiediens sveštautiešu daudzuma veidā. Latviešu īpatsvara pieaugumam par 10 procentpunktiem atbilst viendabīgo laulību īpatsvara pieaugums labi ja par vienu procentpunktu. Izskaidrot šādu neatbilstību nešķiet grūti.

Pirmkārt, jaukto laulību pieauguma fāzi varbūt pat vairāk nekā cittautiešu skaits ietekmēja viņu ierašanās ar okupantu tiesībām. Taču pēc tam, kad šādas laulības bija kļuvušas par apgūtu praksi, tās neizzuda līdz ar okupantiem, viņu pēctečiem un okupantu tiesībām.

Otrkārt, latviešu īpatsvara palielināšanās sakrīt ar sabiedrības novecošanu līdz vecuma grupām, kurās laulības ir eksotika, par ko trīt mēles apkārtējiem cilvēkiem un dažkārt arī plašsaziņas līdzekļiem. Reālajā laulāšanās vecumā latviešu līgavu vai līgavaiņu izvēle nav tik plaša, kā varētu šķist pēc latviešu kopējā īpatsvara rādītāja.

Treškārt, nākamie laulātie vai vismaz laulību virzienā vedošu attiecību partneri nebūt nav jāmeklē tikai Latvijā. Līdz laulību reģistrācijai Latvijā var novest attiecības, kas sākušās vai nu jebkurā fiziskās pasaules punktā, vai virtuālajā pasaulē, kur latviešu pārstāvniecība niecīga.

Krieviem divkāršojas laulību intensitāte ar latviešiem

Latviešu īpatsvara palielināšanās kaut vai omīšu/opīšu izskatā ir vismaz attālinājusi nākotni, par kādu 1989. gadā bažījās O. Krastiņš, ka “ja ļausimies pašplūsmei, tad prognozi redzam, aplūkojot jaukto laulību īpatsvaru to tautu vidū, kuras jau tagad republikā ir minoritātes. Lūk, daži dati. No 100 laulībām, ko 1987. gadā noslēguši republikā dzīvojošie ukraiņi (vīrietis vai sieviete), 84,0% bija jauktas, baltkrieviem - 86,7%, lietuviešiem -88,2%, poļiem - 89,7%.”

Latvieši tiešām neļāvās pašplūsmai un atjaunoja valsts neatkarību, izejot caur briesmām un pārbaudījumiem, par kādiem 1989. gada vasarā pat domāt negribējās. Rezultātā uz aizvien lielāku jaukto laulību īpatsvaru virzās krievi. Vai nu savu datu brāķēšanas, vai kādu citu apsvērumu dēļ CSP publiski pieejamo datu zonā spēj uzrādīt krievu kopskaitu Latvijas Republikā tikai 2000. gadā un pēdējos gados. Labi, iztiksim ar to, ka viņu kopskaits kopš gadu simtu un tūkstošu mijas līdz 2024. gada sākumam sarucis no 703 243 līdz 437 587 cilvēkiem, kas atbilst sarukumam no 29,5% līdz 23,4% visu iedzīvotāju kopskaitā. Tas spiež krievus meklēt laulības partnerus citās tautās. Etniski viendabīgo laulību skaits nepilno 25 gadu laikā sarucis no 59,5% līdz 52,2% Latvijas krieviem un no 56,0 līdz 49,9% - krievietēm.

Izradās, ka latvieši vai latvietes kļūst aizvien vēlamāki pretēja dzimuma krieviem, kamēr latvieši savas simpātijas krieviem apliecina ar to, ka latviešu izvēles par labu krieviem nesamazinās proporcionāli tam, kā precību kandidātu no krieviem kļūst mazāk:

Etniski jauktās laulības ar krieviem procentos no kopējā laulību skaita

Etniski jautās laulības ar latviešiem procentos no kopējā laulību skaita

Laulību tirgus aizvien riskantāks

Visi šeit izmantotie skaitļi jāpasniedz ar atrunām, ka statistiķiem nav iespēju pārbaudīt atbilstību starp cilvēka dokumentos uzradīto tautību un viņa reālajām īpašībām, no kurām par tautību parasti visskaidrāk liecina viņa vislabāk pārvaldītā valoda. Vēl piņķerīgāk būtu noskaidrot citus no tiem cilvēku raksturojumiem, kuri attiecas nevis uz viņa individualitāti, bet uz etnisko piederību. Ieraksts dokumentos par tautību var maldināt tāpat kā no senča mantots uzvārds gadījumā, ja šī senča pēcnācējus vienā vai pat vairākās paaudzēs audzinājuši cilvēki no tautas vai tautām ar savādākiem uzvedības stereotipiem nekā uzvārda devējam. Rezultātā latviešiem, tāpat kā visām citām tautām, tiek piedēvētas izdarības, kuru veicēji šīm tautām pieskaitīti kļūdu vai nejaušību dēļ; un otrādi - īstenībā par latviešiem atzīstamu cilvēku labos un sliktos darbus var piedēvēt citām tautām.

Etniski jauktas laulības nevar pasludināt ne par vispār labām, ne par vispār sliktām. To rezultāti atkarīgi no veida, kādā tās notiek, un vērtējums var diametrāli mainīties atkarībā no tā, kam tieši - kuriem indivīdiem, kurām grupām - no šādām laulībām izcēlies labums vai sliktums. Senāk līgavu zagšana un citi genofonda bagātināšanas paņēmieni bija nostiprināti tradīcijās, kuru ievērošana ļāva paredzēt šādas darbošanās sekas. Tagad dzīvot interesantāk, jo laulību tirgū piedāvājums plašāks, taču mazāk skaidrības par piedāvājuma kvalitāti un samudžināto norēķināšanās veidu, kad gala rēķinu par šodienas darījumu var atsūtīt pēc desmit vai pēc simts gadiem šajos Jāņos papardes ziedu atradušo cilvēku pēctečiem.