Jautājums uzdots netieši un adresēts tai bēgļu daļai, kuriem ir bērni skolas vecumā: vai viņi pakļausies obligātajai prasībai 1. septembrī sūtīt savus bērnus uz Latvijas skolām, vai izlems netērēt bērnu un arī savu laiku mazskaitlīgas tautiņas valodas apguvei un vai nu atgriezīsies Ukrainā, vai dosies tālāk integrēties svešā, bet plašākā, no tāda viedokļa perspektīvākā valodā un kultūrā.
Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija vakar pēc ilgiem un asiem strīdiem aizsūtīja uz Saeimas plenārsēdi projektu ar grozījumiem Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā, kuros tiks noteikta Ukrainas bēgļu bērnu obligāta iešana uz Latvijas skolām no šā gada 1. septembra. Sēde vilkās ilgi, domu apmaiņa izvērtās dažbrīd asa un šī pasākuma nozīmi apliecināja Ukrainas vēstnieka Latvijā Anatolija Kucevola klātbūtne un uzstāšanās. Komisija līdz lēmumiem nonāca ar balsošanu otrajā piegājienā pēc tam, kad pirmajā piegājienā balsis bija sadalījušās starp vairākiem priekšlikumiem tā, ka vairākumu no tiem nebija ieguvis neviens priekšlikums. Galu galā deputāti uzņēmās politisko drosmi balsot pretēji juridiskiem šķēršļiem, par kuriem brīdināja Ārlietu ministrija un Saeimas juridiskai birojs. Ārlietu ministrija norādīja, ka nav devusi saskaņojumu Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sagatavotajiem likuma grozījumu projektam.
Juristu iebildumi pret likumprojektu ļāva saprast dīvainās izdarības, kādas pagājušā gada garumā risinājās Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijā. Saeimas deputāti uzdeva jautājumus IZM ierēdņiem, kuru atbildes, t.i., demonstratīvā izvairīšanās atbildēt izraisīja deputātu sašutumu. Pirmkārt, kā tā var būt, ka Latvija skaitās devusi patvērumu tūkstošiem skolas vecuma bērnu, bet nevienā skolā viņi nerādās un neviena valsts iestāde par viņiem neko nezina? Otrkārt, kā tā var būt, ka valsts noraksta bēgļu uzņemšanai simtu vai pat vairāk miljonus eiro katru gadu, bet bēgļi neizrāda valstij lojalitāti, sūtot bērnus uz šīs valsts skolām? Šāda situācija provocēja garu virkni ar tālākajiem jautājumiem par bēgļu patieso skaitu, par viņu patiesajiem nodomiem un par to, kur paliek bēgļu vajadzībām norakstītā nauda, ja bēgļi varbūt aizbēguši no Latvijas, varbūt tepat bēguļo un slēpjas.
IZM ierēdņi reaģēja tieši tāpat, kā Evika Siliņa tagad reaģē uz jautājumiem par “Rail Baltica” un viņas priekštecis Krišjānis Kariņš reaģēja uz jautājumiem par rēķiniem, kādus valsts apmaksājusi par K. Kariņa lidināšanos speciāli viņa vajadzībām noīrētās lidmašīnās.
IZM ierēdņi Saeimas deputātu jautājumus vai nu ignorēja, vai atbildēja ar žēlošanos, ka paši neko nezinot, kas tie par bērniem, cik viņu te ir un kāpēc viņi neiet skolā. IZM esot it kā mēģinājusi sazināties ar pašvaldībām, it kā uzdevusi šo jautājumu risināšanu Izglītības kvalitātes valsts dienestam, Valsts izglītības satura centram vai vēl kādām ap IZM aplipušām iestādēm, it kā esot notikušas apspriedes un dibinātas darba grupas, kuras turpmāko gadu laikā varbūt sniegšot kaut kādus skaidrojumus un priekšlikumus.
Ļoti demonstratīvā laika vilcināšana, lai nebūtu jānāk klajā ar apstrīdamu likumprojektu, tagad ir apvērsusies ārprātīgā steigā. IZM piedāvātais likumprojekts vakar tika gatavots sūtīšanai uz Saeimas 20. jūnija plenārsēdi, kurai tas obligāti jāpadara par pieņemtu likumu dažu stundu laikā, jo pēc tam deputāti dosies brīvdienās un nevarēs pieņemt likumu, kura izpildei jāsākas šā gada 1. septembrī.
Vēlēšanās netraucēti baudīt brīvdienas kalpoja par pietiekamu dzinuli, lai komisijas deputātu vairākums ielaistos uz juridiski tizlajiem paņēmieniem, ar kādiem tiek apietas Saeimas Kārtības ruļļa prasības noteikt laiku starp likumprojektu pieņemšanu vairākos lasījumos un šo laiku aizpildīt ar projektu uzlabošanas priekšlikumu došanu un izskatīšanu komisijās un vairākkārtīgu apspriešanu plenārsēdēs. Saeima ir apguvusi praksi noteikt dažas minūtes starp balsošanu par likumprojekta lasījumiem un ticēt apgalvojumiem, ka Saeimas komisijas savas sēdes tik tiešām noturējušas Saeimas plenārsēžu pārtraukumos kaut kur gaitenī vai kafejnīcā. Tādā veidā droši vien tiks pieņemts arī likums par Ukrainas bēgļu bērnu obligāto mācīšanu Latvijas skolās, jo deputātu vairākums noraidīja Ināras Mūrnieces priekšlikumu bojāt brīvdienas ar Saeimas ārkārtas sēdi jūlijā, lai būtu laiks gan likumprojekta apspriešanai, gan tā izpildes sagatavošanai līdz 1. septembrim.
Juridiskā problēma ir tāda, ka Latvija pasludinājusi vienādu attieksmi pret visiem Latvijā dzīvojošajiem neatkarīgi no viņu pilsonības, tautības, dzimuma, vecuma, seksuālās orientācijas utt. Pēc Ārlietu ministrijas un Saeimas Juridiskā biroja atzinumiem, šīs normas pārkāpums būšot prasība Ukrainas bēgļu bērnu vecākiem sūtīt savus bērnus uz klātienes mācībām skolās, kamēr Latvijas pilsoņi, nepilsoņi un visi citi ārvalstnieki, izņemot ukraiņus, skaitīsies izpildījuši pienākumu laist skolas vecuma bērnus skolā, ja dabūs izziņu par tālmācību vai neklātienes apmācību no jebkuras vietas pasaulē, ieskaitot Latviju, vai izrakstīs paši sev izziņu par bērnu mājmācību. Latvijas Republika atbrīvojusi sevi no pienākuma tālāk interesēties, vai vispār pastāv izziņas izsniegušās iestādes, ko tajās māca un vai kaut ko iemāca. Ukrainas bēgļu ģimenes it kā esot apgādājušās ar šādām izziņām no tālmācības iestādēm Ukrainā. Ar šādas izziņas parādīšanu vienu reizi kaut kādai Latvijas valsts iestādei pietiek, lai bērns vispār pazustu no iestāžu redzesloka. Gadu gaitā kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī pazuduši gan bērni, gan valsts iestādēs iegrāmatota un pārskatāma informācija, vai izziņas par tālmācību tiešām bijušas, jeb tie tikai nostāsti, ka kāds kādam kaut ko teicis un varbūt pat dokumenta izdruku sazin kādā, varbūt ukraiņu valodā rādījis.
Gadījums ar Ukrainas bēgļu bērniem ir kārtējais stabs vai tornis, kas pakarināts ar trauksmes zvaniem.
Jāsāk ar vispārīgo secinājumu, ka gan Saeimas deputātu, gan ministriju un pārējo iestāžu darbinieku nolaidība un nekompetence nebeidz pārsteigt pat tad, kad tā jau tūkstošreiz pieredzēta.
Gadījums ar Ukrainas bēgļu bērniem iezīmē vairākas konkrētas problēmas uz pārvaldes aparāta pusparalīzes fona.
Pirmo, ka Latvijas teritorijā var grozīties vai negrozīties tūkstošiem cilvēku, par kuriem neviena valsts iestāde nezina, vai viņi te ir, vai viņu te nemaz nav, un ko viņi te dara, ja nu viņi te tiešām atrodas.
Otro, ka IZM netiešā veidā sākusi atzīt problēmas ar tālmācību tepat Latvijā reģistrēto mācību iestāžu izpildījumā. IZM parlamentārā sekretāre Silvija Reinberga (attēlā) centās mazināt atšķirības starp ukraiņu un visu pārējo iedzīvotāju tiesībām uz tālmācību ar to, ka šīs tiesības drīzumā tikšot ierobežotas arī visiem pārējiem. Saeimas Juridiskā biroja pārstāve to neatstāja nepamanītu un sacīja, ka tādā veidā valsts atzīst šīs apmācības sistēmas nepilnvērtību, kas arī pārkāpj valsts deklarēto vienlīdzību bērnu tiesībās iegūt izglītību.
Trešo, ka ne sabiedrība, ne pārvaldes aparāts nav ticis skaidrībā, ko īsti Latvija no ukraiņiem grib un ar kādu mērķi tērē 100 miljonus eiro gadā. Vai tiešām grib visus zibenīgi naturalizēt juridiskā nozīmē un jau nākamajā paaudzē arī asimilēt? Vai varbūt viņiem jāiekrāj no šiem 100 miljoniem ceļanauda, ar kādu atgriezties Dzimtenē, tiklīdz tur tiks pasludināts vismaz pamiers? Varbūt Latvija negrib kaut pa mata tiesu līdzināties Krievijai, kas nodarbojas ar ukraiņu bērnu un vispār ukraiņu nolaupīšanu, bet varbūt negrib vispār nekādus imigrantus.
Nenoskaidrojot savu attieksmi pret ukraiņiem, Latvija ar stiprākā tiesībām noskaidro ukraiņu attieksmi pret Latviju. Tas taču ir latviešu remigrantu standartstāsts, ka par atgriešanos Latvijā viņi izlēmuši tad, kad pienācis laiks laist bērnus skolā. Mūsu remigrantiem jautājums, kuras valsts skolā laist bērnu, pienāk līdz ar bērnu skolas vecuma sākumu vai varbūt sākumskolas izglītības beigām, bet ukraiņiem šo izvēli visiem uzreiz izvirzīs likuma norma par skolas vecuma bērnu parādīšanos Latvijas skolās 1. septembrī, ja šāda norma tiešām tiks pieņemta.
A. Kucevols (attēlā) neskopojās ar pateicības vārdiem Latvijai par Ukrainas bēgļu uzņemšanu un deva deputātiem garantijas, ka Ukraina “atbalstīs jebkuru jūsu pieņemto lēmumu" attiecībā uz izglītības nodrošināšanu bēgļu bērniem. Ja Ukrainas nostājā nekas nemainīsies, tad Ukrainu visvairāk apmierinātu Rīgas Ukraiņu vidusskolas paplašināšana, jo tur tomēr līdzās latviešu valodai kā mācību valodai legalizēta ukraiņu valodas lietošana kā privilēģija, kādu Latvijā nekur nav ne krievu valodai, ne citām valodām.
