Vārdu “Jānis” valodnieki izskaidro kā darinājumu no senindiešu “yati” ar izrunu “jāti” un nozīmi “iet, kustas, brauc, jāj”. “Jānīts jāja” ir maģiska formula, kuras burvju spēku rada blakus novietoti vārdu ar vienu cilmi, bet dažādu nozīmi.
Ļoti gribētos, bet drusku tā kā neērti pievienoties nu jau vairāk nekā pirms simts gadiem avīzē ar lielisku nosaukumu “Latvis” apliecinātajam, ka “latvju tautas pamatsastāvdaļa, viena no vecākām, augsti attīstītām āriešu ciltīm, ar augstām miesīgām un ētiskām īpašībām, (..) ar lielu goda prātu un tikumību” no pašiem cilvēces sākumiem līdz mūsu dienām “daudz nezaudēja no savas vērtības”. Melns uz balta tā nodrukāts avīzes 1923. gada 11. decembra numura 5. lpp. “pēc Dr. phil. et med. Ervīna Baura, Berlīnes iedzimtības mācības profesora". Vācijā tik tiešām ir ne vien dzīvojis, bet arī akadēmiskos titulus nopelnījis tāds E. Baurs (1875-1933), kura darbošanās rezumēta lieldarbā “Cilvēku iedzimtības mācība” (Menschliche Erblehre). Ielūkošanās tā ceturtajā, 1936. gada izdevumā uz 797 lappusēm apbēdina ar to, ka izcelsme no āriešiem šajā grāmatā pieļāvuma formā 723. lpp. atvēlēta polinēziešiem, nevis latviešiem, kādi grāmatā burtiski nemaz nav pieminēti. Vai nu viņš, vai viņa darba nacistiskie izdevēji un redaktori jau pēc autora nāves ir izbrāķējuši latviešus konkurencē par tiesībām uz pirmā cilvēka Ādama tiešo pēcteču vietu cilvēces ciltsrakstos. Ticība šādai izcelsmei ir visu esošo, kādreiz bijušo vēl nākamo tautu pazīme jeb esamības priekšnoteikums. Kolīdz tāda ticība zūd, tā izzudīs arī tauta. Šādu ticību vēlams tomēr ietērpt citas tautas nediskriminējošā formā. Lepojoties ar jājēju Jāni, kura kumeliņš apseglots gandrīz tāpat kā indiešu kaujas zilonis, mēs neatņemam nevienai citai tautai tiesības izjāt pasaulē jeb izjāt pasauli.
Ir, ir latvieši paraugs indoeiropiešu tradīciju kopšanā ar mūsu Jāņa tuvību senindiešu “yati” ar izrunu “jāti” un “yanah” ar nozīmi ceļš. Bet lai taču tiek arī krieviem atbilstība starp “jāti” un “eхaть" ar nozīmi “braukt".
Pēctecībā starp senajiem indiešiem un tagadējiem latviešiem saglabāto Jāņa vārdu var izmantot kā argumentu, ka saglabāts arī vārda saturs, par kura izklāstīšanu rakstītos tekstos jāpateicas latīņiem jeb Senajai Romai. Mūsu priekšteči esot spējuši visu to paturēt galvās un nodot no mutes mutē, bet romieši drošības pēc aprakstījuši savu dievu Jānusu, kura vārds ģenitīvā latīņu valodā skanējis kā Jānis.
Saturiski Jānuss simbolizējis visa sākumu, tajā skaitā arī gada sākumu, ko apliecina no viņa vārda darinātais janvāra mēneša nosaukums. Viņš bijis gan pasaules, gan cilvēces sākums, jo atnācis un iemācījis ļaudīm būvēt laivas un kopt zemi. Jānusa kā atnācēja izpausme pazeminājusi viņu par vārtu dievu romiešu sakuplojušajā dievu panteonā. Pāris tūkstošus gadus vēlāk to pašu formulējuši un pierakstījuši latvieši savā valodā: “Jānīts nāca pa gadskārtu / Savus bērnus apraudzīt” un, tāpat kā romiešiem, atnācējs Jānis piestāj pie vārtiem: “Sit, Jānīti, vara bungas / Vārtu staba galiņā!”
Nesanāca latviešu priekštečiem dzīvot mierīgi un laimīgi, jo uzradās krustneši ar savi Johannu jeb Johannesu, ko mēģināja likt Jāņa vietā. Krusta karu laikā tā bija fiziska darbība, izpostot pagānu svētvietas. Tikai pēc tam, kad pagānu pretošanās bija salauzta un viņi bija iekļauti kristiešu draudzēs, krustnešu pēcteči šo draudžu mācītāju personās varēja sākt pietiekami izsmeļoši izskaidrot notikušo - pamatot to, kāpēc pagānisms jāizvieto ar kristietību. Šādus skaidrojumus sauca un sauc par sprediķiem. Sprediķu izslīpēšanu līdz rakstiskai formai kā labam nākamo mutvārdu sprediķu pamatam pirmais paveica Kurzemes hercoga galma mācītājs Georgs Mancelis (1593-1654). Viņš nenodzīvoja mazu nieku līdz viņa mūža darba, tagad saukta par Manceļa sprediķu grāmatu, izdošanai viņa nāves gadā. Pēc tam tā pārizdota vēl piecas reizes 1675., 1699., 1746., 1770. un 1823. gadā. Paldies Konfesionāli Luteriskajai Biedrībai, kuras uzturētajā e-Baznīcas portālā šie sprediķi pārcelti uz tagadējo latviešu valodu, saglabājot tajā iespējami daudz sākotnējā teksta īpatnību. Pārlūkosim sprediķi, kas lasāms Svētā Jāņa Kristītāja dienā 24. jūnijā.
Sprediķis sākas ar citātu no Lūkas evanģēlija par Jāņa Kristītāja piedzimšanu. Paša sacerēto sprediķa daļu autors iesāka ar atzinumu “mīļie draugi, pagājuši jau vairāki gadsimti, kopš kristīgā draudze nesvin svēto dzimšanas dienas, kā vienīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus un Viņa priekšgājēja, svētā Jāņa Kristītāja dzimšanas dienas”. Ar to domāti tik tiešām vairāk nekā simts gadi starp G. Menceli (atgādināsim: 1593-1654) uz katoļu baznīcas reformatoru Mārtiņu Luteru (1483-1546), kura izveidotajā baznīcā kalpoja G. Mencelis.
Atbilstoši visiem labas retorikas priekšrakstiem, G. Mencelis izrādīja iedziļināšanos savu klausītāju dzīvē, kas šajā gadījumā bija pagānisko Jāņu svinēšana. Ironiski, protams, bet vislielākā pateicība viņam par to, ka viņa teksts tagad izlasāms kā pamācība autentiskai Jāņu svinēšanai - pamācība darīt tieši to, ko viņš prasīja nedarīt. Un, tātad: “Nāksim tad, mīļie draugi, ar labu Dievu Jāņos, bet nevis kā agrākie Jāņu bērni, kas gavilēdami izpušķo vārtus un mājas no iekšpuses un ārpuses ar dažādām zālēm, ticot, ka tā dara daudz laba. Iesim Jāņos, bet ne [kopā] ar tādiem, kas uz laimi sienā sprauž īpašas zāles, domājot, ka tas, kura zāle naktī novītīs, tas šajā gadā mirs, bet kuram zāle paliek zaļa, tas dzīvos. Eima Jāņos, bet ne ar tādiem, kas šo brīnišķīgo dienu nostrādājuši, vakarā iekur lielu Jāņu ugunskuru, un visu nakti ap to lēkā un dzied, kā kāzās.”
Mācītājs bija izvirzījis sev pārāk grūtu uzdevumu, kas nav paveikts līdz šai baltai dienai. Proti, nevis ar represijām, bet ar pārliecināšanu nomainīt Jāņu svinēšanas saturu: “Svinēsim Jāņus un mācīsimies no svētā evaņģēlija: par svētā Jāņa, Jēzus priekšgājēja un kristītāja, dzimšanu, un citiem notikumiem.” Fiziski iekuramā, skatāmā, ar visiem jutekļiem uztveramā jāņuguns vietā “liec degt savā sirdī Jāņa ticībai,” saka mācītājs. Taču uz cilvēku kā fizisku būtni reālā pasaule iedarbojas spēcīgāk nekā vārdos izteiktas domas.
Par fiziskās pasaules ietekmi uz cilvēku garu baznīca lieliski zina. Tieši tāpēc baznīcu ēkām, kas pēc saviem absolūtajiem izmēriem un iekārtojuma var būt gan lielas, gan mazas, gan greznumā slīkstošas, gan askētiskas, ir tik un tā jābūt ievērības cienīgām to cilvēku acīs un prātos, kuri ikdienu pavada pieticīgākās ēkās, telpās u.tml. Tālāk nāk aksesuāri un - galvenais - rituāli, kas izved cilvēkus ārpus ikdienības. Ziemassvētkos acīm redzams “Jēzus silītē dus” (cik nu to iespējams parādīt ar lellēm telpā labāk nekā ar figūrām svētbildes plaknē) un Lieldienās cilvēki iet Krusta ceļu, kas iedarbina visas viņu maņas. Jāņa Kristītāja dzimšanas dienas svinēšana bez pasākuma paspilgtināšanas ar šādiem paņēmieniem zaudē pagānu Jāņiem pēc definīcijas.
Tomēr galvenais iemesls latviešu Jāņa uzvarai pār krustnešu Johanu ir tas, ka Jāņu tradīcija ir daudz senāka par kristietību tajās sadaļās, kurās kristietība tiešām bija jaundarinājums, nevis seno tradīciju uzdošana par jaundarinājumiem. Tāpēc Johanam nācās vispirms pārsaukties par Jāni un pēc tam pievienoties citiem Jāņiem pie Jāņu ugunskura. Valodnieks Konstantīns Karulis (1915-1997) ir izmantojis tieši G. Menceļa sprediķus, lai paradītu, kā Johana/Johannesa vārdu agrāk rakstītajos sprediķos pakāpeniski aizvieto Jānis vēlāk rakstītajos sprediķos. Pēc tam Ernesta Glika (1654-1705) veiktajā “Jaunās derības” tulkojumā (1685) konsekventi lietots vārds Jānis. No latviskotās Bībeles Jāņa vārds ieviesies visā turpmākajā reliģiskajā literatūrā.
Latviešu luteriskās baznīcas centienus pavilkt “deķīti” jeb Jāni uz savu pusi pārstāv mitoloģijas pētnieka un mācītāja amatus savienojošais Haralds Biezais (1909-1995). Viņaprāt, Johannes esot pārņemts latviešu tradīcijās no kristīgās ticības un tautas etimoloģijā pārveidots par Jāni caur latīņu sarunvalodas formas Joan. Tomēr tālāk H. Biezais piekrīt, ka šis Jānis atkabināts “no tās personas, ar kuru viņš sākumā bija saistīts, un piepildīts ar jaunu saturu, kas radies no pirmkristīgā Saules kulta.”
Paliksim tomēr pie tā, ka latviešiem nevajadzēja Johanu kā atgādinājumu par Jāni. Katru gadu daba atdzimst no jauna un katru gadu atnākošais Jānis atnes šo dabas, tajā skaitā cilvēku bagātību, pilnību, auglību. Jāņu nakts norises ir auglības mistērija.
Taču latviešu tradīcijās Jānis nav veģetācijas perioda ievadītājs. Viņš parādās, kad Saule pakāpusies augstajā kalnā, kad siltajā naktī uzzied papardes zieds. Jānis neatnes pirmos pavasara sveicienus, bet vasaras tveici. Šādā veidā Jāņa kults saplūdis ar Saules kultu. Jāni godina ne tikai ar dziesmām un ziediem, bet arī ar Saules kultam raksturīgo ugunskuru.
Atdarīsim ar labu latviešu luterāņu baznīcai par piekāpšanos un pat plaukšķināšanu, kad arī baznīcēni danco ap pagānu ugunskuriem un bauda visus citus miesas priekus, starp kuriem vislielāko prieku dodot atrasts papardes zieds. Pirms visa tā varētu un varbūt pat vajadzētu fiziski vai savās domās iebāzt degunu baznīcā jeb Svētajos rakstos ar vārdiem “cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes” (Mat.,4;4).
Kristiešu Jānim nākas to atgādina katru gadu no jauna ar savu dzimšanu jeb atdzimšanu, jo viņu taču arī nogalina katru gadu. No rakstiski apliecinātajiem pirmskristietības dieviem viņš atgādina Nīlas palu veidā zemes auglību un cilvēku mīlestību uzturošo ēģiptiešu dievu Ozīrisu, kas atdzimst katru gadu no jauna pēc tam, kad viņu nogalinājis ļaunais dievs Sets. Šāda ikgadēja atnākšana jāizskata kā viens no motīviem, kāpēc Jaunās derības autori deva Jānim Kristītājam tādu vārdu, kas ģermāņu mutēs kļuva par Johannesu, bet kuram Baltijas pagāni atdeva viņa sākotnei atbilstošāku vārda formu. Jāņi varētu būt labs iemesls arī ārpus ticības mācības atstātajiem iegaumēt, ka Jānis Kristītājs nav viena un tā pati persona, kas Jānis evanģēlists.
