Vācijā atrasti grēkāži, kurus sodīt par to, ka kopš pēdējās gadu mijas visās Vācijas malās cilvēki ielikuši populāra šlāgera melodijā vārdus “ārzemniekus ārā, ārzemniekus ārā, Vāciju vāciešiem, ārzemniekus ārā”.
Atrasti ideāli jeb tīrasiņu grēkāži - tīrasiņu ārieši. Galvenais, ka cilvēku grupā nav neviena neeiropeiska izskata cilvēka. Arī visas nākamās pazīmes it kā speciāli savāktas tādas, lai viņiem varētu piespriest civilās nāves sodu. Viņi visi izaicinoši jauni novecojošajā rietumeiropiešu sabiedrībā, bet nav tur nekādu bērnu (nepilngadīgo), kas atbrīvoti no atbildības par savas rīcības sekām. Vēl jo izaicinošāks viņu apģērbs ne plikumu rādīšanā, bet plikumu piesegšanā ar drēbēm tādās cenās, it kā šis apģērbs būtu sašūts no liela nomināla eiro banknotēm. Pats pa sevi saprotams, ka viņi izaicinoši skaļi - piedzērušies un narkotikas salietojušies, ko droši zina visi vācieši un kas jau sen jāzina arī latviešiem.
Jo darbība taču notiek Ziltes (Sylt) salā, ar kurai pašsaprotamās pļēgurošanas aprakstu sākas tagad jau par dzīvu vācvalodīgās literatūras klasiķi atzīstamā Kristiāna Krahta (Christian Kracht, 1966) debijas romāns “Fāzerlande” (1995). Latviešu valodā tas izdots 2003. gadā (attēlā). No viņa nākamajiem darbiem latviskoti “1979” (tāds skaitlis ir nosaukums grāmatai, kas latviski izdota 2005. gadā), “Metāns” (2007) un "Mirušie” (1921). Gan “1979", gan “Metāna” latviskojumu dēļ viņš ciemojās Rīgā un solīja iepīt Latviju kādā no saviem nākamajiem darbiem.
K. Krahta romāns “Fāzerlande” rakstīts pirmajā personā no cilvēka, kura vienīgais laika pavadīšanas veids ir naudas tērēšana. Konkrētajā reizē viņš apraksta savu braucienu no Ziltes līdz Cīrihei Šveicē bez neviena vārda par to, ka brauciens būtu saistīts ar viņa esošajiem pienākumiem vai nākotnes plāniem. “Fāzerlande” nav drukas kļūdas dēļ sakropļota “fāterlande”, bet darinājums no vārda “pavediens” (der Faden), kas vedis cauri visai Vācijai starp iespējami tālākajiem šīs valsts robežpunktiem.
Cīrihes figurēšana romānā ir kārtējā sasaiste starp romāna varoni un autoru, kura ģimene no Cīrihes cēlusies. Protams, ka “Neue Zürcher Zeitung” (NZZ) nepalaida garām iespēju pieminēt “Fāzerlandi” savā 24. maija publikācijā par Ziltes skandālu. Laikraksts lika uzsvaru uz to, ka turienes grēkāži tikai pastarpināti izpelnījušies sabiedrības dusmas par nacisma lozungus atkārtojošiem vārdiem. Galvenās ir dusmas, ka Vācijas bagātnieku dīkdienīgie bērni savā norobežotajā vidē (kur ieeja 150 eiro, bet par alkoholu vēl jāpiemaksā) atļaujas to, ko nevar atļauties vāciešu vairākums, kam jārēķinās ar varbūtību dabūt pa purnu par tādiem vārdiem kā Ziltē skandētie.
Kristiānam ir laimējies vai nelaimējies būt kaut ne paša pēckara Vācijas ekonomisko un sociālo brīnumu simbola Aksela Špringera (1912-1985), bet viņa mediju koncerna topmenedžera dēlam. Tātad pagājušā gadsimta 80./90. gados viņš tiešām braukājis starp Ziltes dzertuvēm S klases mersedesā, pie reizes kavējoties atmiņās par visagrīnāko bērnību, kad Vācijas labākajai sabiedrībai tāpat bijis pieņemts vasarās atrādīties Ziltē un dalīties ar nostāstiem par Hitlera līdzskrējēju Hermani Gēringu (1893-1946). Viņš Ziltes kāpās esot pazaudējis savu “asins un goda dunci”, kura meklēšana un atrašana izvērsta par Trešā Reiha nozīmes pasākumu.
Kristiāns ir izradījies dīkdieņu vidē iefiltrējies darbaholiķu aģents, kā jādēvē 16 grāmatu autors (ieskaitot līdzautora statusu), kurš par savu darbu nopelnījis ne tikai parastos honorārus, bet arī 11 literārās prēmijas u.tml. balvas jeb trofejas. Rakstīšanu viņš iesācis periodikā, kurā palicis arī paralēli grāmatu rakstīšanai.
Kristiāna biogrāfija ir liecība, ka nav dzīve tik vienkārša jeb pašaprotama, kā šķitis Ziltes “dziedoņu” nosodītāju masai. Viedokli par nosodīšanu kā dusmu izgāšanu par cilvēku materiālo un sociālo nevienlīdzību NZZ pamatoja ar tādiem piemēriem, ka viens komentētājs prasījis visus salas iemītniekus padzīt un salu pilnībā pārklāt ar vēja enerģijas ģeneratoriem, bet cits ieteicis ar Ziltē nofilmētajiem skatiem pamatot, kāpēc mantojuma nodoklim jābūt 100% apmērā no mantojuma. Krahtu dzimta, lūk, bijusi turīga vairākās paaudzēs, dodot iespēju vienam tās pārstāvim iespēju aprakstīt dīkdienību tā, kā to nespētu neviens trūcīgākos apstākļos audzis cilvēks. Kaut viens tāds pavērsiens signalizē, ka nebūtu absolūti labi ieviest kārtību, kurā visi cilvēki saņem iztikas līdzekļus tikai tad, ja attiecīgajā dienā paveikuši kādu sabiedriski derīgu darbu atbilstoši iztikas līdzekļu izsniedzēju prasībām.
Diez vai pats K. Krahts spēj saprotami izstāstīt, kas motivējis viņu smagi strādāt, lai literāri perfektā formā aizvadītu “Fāzerlandes” varoni no Ziltes līdz vietai Cīrihes ezerā, no kuras - citējot darba pašus pēdējos vārdus - “drīz būsim ezera vidū. Pavisam drīz”. Šie vārdi brēktin brēc, ka varonis taisīs “plunkš” un lasītāja asariņām jātaisa “pakš, pakš, pakš". Romānā taču viss virza uz to, ka tādam tipiņam kā stāstītājs patiešām labāk ir izdarīt pašnāvību nekā turpināt šo stāstu “par Vāciju, par šo lielo zemi ziemeļos, par lielo Mašīnu, kas tajā līdzenuma zemienē būvē sevi pašu”; nekā atzīties, ka viņu pie dzīvības uztur tikai viņa skaitīšanās starp “izredzētajiem, kas dzīvo Mašīnas iekšienē un kuriem jābrauc labos automobiļos un jārij labas narkotikas, jādzer labs alkohols un jāklausās laba mūzika, kamēr pārējie viņiem apkārt dara to pašu, tikai mazdrusciņ sliktākā kvalitātē. Un šiem izredzētajiem ļauj dzīvot tālāk vienīgi doma, ka viņi to dara mazlietiņ labāk, mazlietiņ asāk, mazlietiņ stilīgāk.”
Šeit jāatdod gods pirmo triju latviešu valodā izdoto K. Krahta grāmatu tulkotājam Jānim Krūmiņam (?-2016) un izdevniecībai AGB.
Gan tad, kad “Fazerlande” iznāca latviešu valodā, gan tagad ir vieglāk par vieglu saskatīt atbilstības starp mūsu darbiem un K. Krahta vārdiem par “līdzenumu zemieni” “ziemeļos”, kur nu tik “būvē sevi pašu” kā Pierīgas ciematiņus un kurā dzīvo arī “izredzētie, kuriem jābrauc labos automobiļos” pa Rīgas ielām un jāpazīmējas vēl šur tur, dažkārt arī Latvijā. Jau pēc grāmatas iznākšanas visa Latvija ieguva juridiskas tiesības skaitīties par “izredzēto”, kas dzīvo vairs ne lielās Mašīnas, bet par lielo Mašīnu vēl lielākas Mašīnas - tātad Eiropas Savienības iekšienē.
Jautājums tikai, cik ilgi šī Mašīna vēl spēs kustēties, neieskrienot stabā (sienā, klintī), neiegāžoties grāvī (dīķī, bezdibenī), vienkārši neizjūkot vai vēl vienkāršāk nepaliekot uz vietas? Jau tajos senajos aizlaikos, kad K. Krahta aprakstītie dīkdieņi vēl norēķinājās ar vācu markām, kas tagad palikušas vēl teiksmainākas nekā pastmarkas, viņu dzīve izraisīja jautājumus, kas to nodrošina un vai nodrošinās rīt. Tagad redzams, ka šī dzīve turpinās jau nākamajā paaudzē. K. Krahta 2009. gadā dzimušajai meitai laikam būtu bijis par agru savā mersedesā aizbraukt uz šīsvasaras sezonas atklāšanu Ziltes klubā “Pony”, bet daudzu viņa vienaudžu bērni tagad jau varētu justies pārāk veci tādām izpriecām.
Tagad nu gan palūkosimies un noklausīsimies, ko darīja “Pony” apmeklētāji 23. maija vakarā. Ja pēdējā brīdī nekas nav mainījies, tad caur NZZ publikāciju iespējams tikt līdz 14 sekunžu ilgam video un audio ierakstam, kura dēļ iestājusies “Ziltes vārdā nosaukta valsts krīze: pāris idiotu nodziedājuši ārzemniekiem naidīgu dziesmu un Vācija sajukusi prātā”. Tāds ir virsraksts jau nākamajai, 27. maija NZZ publikācijai par to pašu notikumu. Precīzāk sakot, ne par pašu notikumu, bet par tā sekām, kuras izvērtējusi NZZ Vācijas korespondente Zuzanna Gaške (Gaschke).
Lai gadījums taptu pavisam skaidrs, pārliksim ierakstā dzirdēto uz rakstītu tekstu. Jau kopš 2000. gada Eiropā zināma itāļu komponista Gigi D'Agostino melodija mīlas dziesmiņai “L’amour toujours” ar angļu valodas vārdiem “Oh, baby, every day and every night / Well, I said everything's gonna be alright.” Latviski varētu būt apmēram tā, ka “Ak, mazulīt, katru nakti un dien / Saku, ka kārtībā mums ir arvien.”
Latviešu kultūrvidē tas atsauc atmiņā mūsu pašu “Zilo lakatiņu", par kura apdziedāšanu Padomijā sekas varēja būt apmēram tādas pašas kā Ziltes personāžiem ļoti demokrātiskajā Vācijā. Ja būtu tāda vēlēšanās, tad kāpēc gan neatpazīt angļu tekstā pedofiliju, bet tagad dienas kārtībā angļu vārdu aizvietošana ar vācu vārdiem “Ausländer raus, Ausländer raus. / Deutschland den Deutschen, Ausländer raus.” Te tikai divreiz pa diviem vārdiem “ārzemniekus ārā” un “Vāciju vāciešiem."
Audioieraksts apstiprina, ka “Pony” sarūpētajā D'Agostino melodijā šāds vārdu salikums iederas. Kluba īpašnieki un pasākuma organizatori apzvēr, ka viņi tikai devuši mūziku visiem labi zināmu vārdu dziedāšanai karaoke režīmā. Vārdu aizvietošana viņiem nākusi kā zibens no skaidrām debesīm. Tagad, kā ziņo S. Gaške, attiecīgā melodija no visiem līdzdziedāšanas mūzikas krājumiem jau izvākta.
S. Gaškes uz 27. maiju savāktajā amatpersonu un viņu izteicienu kolekcijā minēti federālā iekšlietu ministre, federālais kanclers, Bundestāga prezidents un visbeidzot federālais prezidents ar saukļiem “kauns Vācijai”, “rasistiski”, “necilvēcīgi”, “pretīgi”, “plaukstoša paralēlā sabiedrība” un “maksimālo sodu”. Apmēram tāpat turpmākajās dienās atzīmējās visu politisko partiju, federālo zemju amatpersonu un sabiedrisko organizāciju līderi, kā arī plašsaziņas līdzekļi savā vārdā.
Sabiedrībā pilnīgas vienprātības par notikušo nav. Vieni iebilst pret Ziltes gadījuma izcelšanu starp gandrīz vienādiem gadījumiem, bet citi ir pārliecināti, ka tieši tāpēc ir vajadzīga grēkāžu paraugsodīšana, lai vestu pie kārtības visus pārējos. Šajā reizē atšķirsim “Frankfurter Allgemeine” 28. maija numuru ar ziņu “Ziltes skandāla iesaistītajiem smagas sekas: daži zaudēs darbu, viena jauna video redzamā studente tiks atskaitīta no augstskolas" Šādu ziņu komentāros visās toņkārtās no draudzīgiem padomiem līdz draudiem aicināts videomateriālā atpazīstamos uz laiciņu pazust no Vācijas. “Pony” īpašnieku piedraudēts nogalināt, bet nav saprotams, vai tas nopietni, vai tā ākstīšanās.
Citā līmenī domstarpības paceļas tad, kad atrodas entuziasti tieši tagad uzdziedāt “Ausländer raus...” ar mērķi provocēt itin nopietnus kautiņus. Nogalināto tajos laikam vēl nav, bet slimnīcās ārstējami ievainotie esot. Par šādu dziedāšanu zibenīgi atlaisti divi bēgļu centra darbinieki. Tātad cilvēki gatavi izpausties par spīti nepatikšanām un ciešanām vai tieši tāpēc, lai nepatikšanas un ciešanas padarītu viņus par varoņiem savās un citu acīs. K. Krahta minētā Vācijas Mašīna Ziltes gadījuma dēļ neizjuks, bet turpinās braukt grabēdama, skrūvītes un citas detaļas savā ceļā kaisīdama.