Lai nu par ko var šaubīties, pētot informāciju par Ukrainā notiekošo karu, bet tikai ne par to, ka Ukrainai palīdzību sniedzošās valstis to dara demonstratīvi lēni un nepietiekami, lai Ukraina gūtu panākumus karā kā argumentus izdevīgiem miera noteikumiem.
Šobrīd nav paredzams kara beigu termiņš un nav saredzama tā frontes līnija, kas izrādīsies derīga pārtaisīšanai par valstu robežām. Nav pārskatāmas kara tālākās sekas, kas izpaudīsies vēl vairāku nākamo paaudžu dzīves laikā. Tikai ar atpakaļejošu gudrību varēsim sacīt, ka bija jānotiek tam, kas būs noticis. Ja Krievija sabruks, tad tas skaitīsies pašsaprotams Padomju Savienības sabrukuma turpinājums. Ja Ukraina neizturēs, tad to izskaidros aritmētika, ka jebkurā karā galu galā lemts uzvarēt valstij ar 4-5 reizes lielāku iedzīvotāju skaitu un 40-50 reižu pārākumu vismaz dažos kara tehnikas komponentos, pat nerunājot par atomieročiem, kuros Krievijas un Ukrainas spēku attiecība ir gigantisks lielums pret apaļu nulli. Gadu simtiem vēsturnieki pētīs kara cēloņus un gaitu, bet politiķi un publicisti apsaimniekos kara varoņu godināšanu, upuru pieminēšanu un vaininieku nosaukšanu. Šajā reizē daži apsvērumi par iespējamiem labuma guvējiem no tā, ka Krievijas diktators Vladimirs Putins pavēlēja 2022. gada 24. februāra naktī iebrukt kaimiņvalstī Ukrainā un ka šis karš joprojām turpinās.
Kara sākums deva ASV, Eiropas Savienībai un Ķīnai izskaidrojumu inflācijai, kas absorbēja iepriekšējos kovidgados emitētos dolāru, eiro un juaņu triljonus. Cenu lēcienam bija jānotiek neatkarīgi no kara izraisīšanas vai neizraisīšanas, bet karš kalpoja tam, lai novērstu uzmanību no inflācijas patiesajiem cēloņiem. Par to latviešiem lieliskais teiciens “jauns virsnieks nolaidis dibenā plaukstošu uzņēmumu”. Šādai virsnieka lomai pats pieteicās Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Tas taču liels gods skaitīties par tādu, kurš spējīgs visai pasaulei atņemt labklājību, kāda tai tika solīta kā balva par Covid-19 pārvarēšanu (par vakcinēšanos).
Lielais gods bija saistīts ar lielu risku, par kuru balva būtu bijusi Ukrainas sagrābšana trijās dienās. Šo balvu Putins nav ieguvis, par ko pats vainīgs. Viņš nebija spējis nokārtot tā, lai uzbrukuma spēks atbilstu pārspēkam, kāds Krievijai bija un ir attiecībā pret Ukrainu atbilstoši abu valsti iedzīvotāju skaita un teritorijas, militāro budžetu un kara līdzekļu uzkrājumu attiecībām. Militārā ziņā vārgā Ukraina tomēr spēja pretoties Krievijai tik ilgi, kamēr Ukrainai pieteicās sabiedrotie kaut tikai kara tehnikas piegādē. Viņuprāt, Putins par inflācijas izraisītāja grēka uzņemšanos nopelnījis sev drošību, bet ne vairāk par to. Pelnījis nezaudēt Ukrainā, bet nav pelnījis uzvarēt Ukrainā un iegūt Ukrainu. Tiklīdz viņš piekritīs šādiem noteikumiem, tā tiks laipni gaidīts pasaules lielvalstu vadītāju vidū.
Naudas drukāšana šīm valstīm bija spiesta lieta, lai vismaz uz laiku noslēptu to, ka lielākā daļa valstu, uzņēmumu un mājsaimniecību spēj apmaksāt savu parādu procentus un atdot pamatsummas tikai ar tādu nosacījumu, ka tās saņem nākamos un aizvien lielākus aizdevumus (tā, kā nupat izdarīja “airBaltic”). Tādējādi aizdevumu kopsummu nekādi nav iespējams sastiķēt no parādnieku atdotās naudas un tā aizvien no jauna jāpiedrukā.
Ja Putins būtu patiešām uzvarējis Ukrainu trijās dienās un kā uzvarētājs izteicis jau sagatavotos ultimātus Eiropas valstīm, tad parādus norakstītu ar fondu biržu sabrukuma palīdzību. Ideālais kreditors ir valstu uzspiesto pensiju krāšanas shēmu dalībnieks. Savus uzkrājumus viņam vajadzēja zaudēt vai nu kā vērstpapīrus, kuros viņa nauda ieguldīta un pazudusi kopā ar šiem vērstapapīriem, vai kā viņam izmaksājamās naudas pirktspēju.
Pateicoties ukraiņu varonībai, Rietumvalstīm izdevās novirzīt pensiju fondu iztukšošanu atbilstoši otrajam variantam. Ja Rietumeiropas valstīm iznāktu darīšana ar Krievijas ultimātiem un karaspēku, tad šo valstu vērtspapīri vairs nemaksātu neko. Pensiju fondus varētu slēgt. Reāli pensiju fondi tika iztukšoti ar cenu celšanu it kā tāpēc, ka Putins esot draudējis nepiegādāt Rietumeiropai dabasgāzi. Rezultātā tika izgrozīta varbūt triljona (daudzu, daudzu miljardu) eiro vērta afēra, ar kuru Putins tikpat labi nopircis sev dzīvības apdrošināšanas polisi vēl uz 100 gadiem kā kļuvis par mērķi savu kompanjonu sazvērestībai novākt viņu pie pirmās izdevības.
Faktiskā notikumu gaita ir tāda, ka reālo dzīves dārdzības pieaugumu ne vienmēr parādošas inflācijas dēļ nākamais pensionārs ir zaudējis 30-40% no saviem uzkrājumiem Latvijā, kur 12 mēnešu inflācijas rādītājs ilgu laiku bija virs 20%, vai tikai 20-30% no uzkrājumiem bagātākās valstīs, kurās tas pats rādītājs snaikstījās pāri 10% atzīmei. No otras puses, statistiski vidējais pensiju krājējs līdz inflācijas lēcienam Latvijā bija paguvis sakrāt zem pieciem tūkstošiem eiro, kamēr bagātajās valstīs 50 tūkstošu eiro krājums būtu trūkumcietēja daļa. Topošais pensionārs Latvijā atbilstoši eiro pirktspējas zudumam tādējādi ir zaudējis pāris tūkstošus eiro no pieciem tūkstošiem, bet trūcīgais Rietumeiropas pensionārs - 15 tūkstošus no 50 tūkstošiem. Eiropas Centrālā banka ķērusies pie šo cilvēku nākotnes glābšanas ar refinansēšanas likmju celšanu un turēšanu augstā līmenī, par ko ECB nolād uzņēmēji, hipotekārie kredītņēmēji u.tml. (daudzos gadījumos tie paši topošie pensionāri, kuru dēļ likmes paceltas).
Par labuma guvējiem no Putina sāktā kara pieteikušies ASV lieluzņēmēji, kuru priekšplānā ASV bijušais un varbūt arī nākamais prezidents Donalds Tramps. Viņš apņēmies atdot Ukrainu un visu Eiropu Krievijai, Taivānu - Ķīnai un jebko ar ASV interesēm saistītu jebkur jebkuram ņēmējam, lai tikai piespiestu pasauli atteikties no ASV dolāra kā pasaules naudas (rezerves valūtas).
Pirmajā acu uzmetienā viņa darbošanās šķiet ārprātīga, bet īstenībā viss ir loģiski. Cita lieta, ka viņš pats nespēj šo loģiku ievērot, jo saimnieciskā loģika dažkārt zaudē politiskajai loģikai, kura prasa apsolīt visiem visu. Tajā skaitā apsolīt amerikāņiem, ka viņi varēs slaistīties un muļķoties tāpat, kā pēc Otrā pasaules kara iesākuši uz to labumu rēķina, kādus viņi iegūst par dolāriem, kas tiek noglabāti citu valstu valūtas rezervēs. Amerikāņi pērk šos labumus par pašu emitētu naudu, par ko no viņiem neprasa nekādus labumus pretī, jo ietirgotos dolārus valstis un to rezidenti vai nu glabā, vai laiž apritē savstarpējos darījumos. No tādas dzīves grūti atsacīties par spīti brīdinājumiem, ka pie laba gala tāda dzīve nenovedīs.
Amerikāņi tomēr ir sākuši kaut ko nelabu nojaust un pieķērušies D. Trampa lozungam “Padarīsim Ameriku atkal varenu!” Ar varenību tiek solīta ražošanas atjaunošana ASV, kur tagad ražošana saglabājusies inerces dēļ. Nav tādas ražošanas, kas spētu konkurēt ar naudas ražošanu kā vienīgo nepieciešamo ražošanu, lai amerikāņi varētu nopirkt jebko. Paliek pāri pakalpojumi un lauksaimniecība, kuras produkcijas palaišana starptautiskajā apritē uztur iedzīvotāju skaita pieaugumu pasaulē, kāds vajadzīgs, lai pasaulē būtu aizvien vairāk fizisku un juridisku personu, kuru veidotajos uzkrājumos nogulsnējas aizvien vairāk ASV emitēto dolāru.
No rūpniecības ASV pamats pastāvēt tikai militārajai rūpniecībai, jo valdība var atļauties pārkāpt tirgus saimniecības nosacījumiem, pēc kuriem ārzemju ieroči jāpērk par sadrukātu naudu tieši tāpat kā ārzemju krekli un veļas mašīnas. Neierobežotais valsts finansējums ļauj militārajai rūpniecībai pastāvēt, bet iemāna to izmaksu pieauguma slazdā. Militārajiem pasūtījumiem jāsadārdzinās tempā, kas apsteidz kopējo dolāru emisiju, lai uzņēmējiem būtu kaut jel kāda motivācija ieguldīt un strādniekiem - strādāt, nevis saņemt labumus jau gatavus kā praktiski bezmaksas importa produktus. Rezultātā ASV militārais budžets pāraudzis no fantastiska par fantasmagorisku, bet saražot Ukrainai nepieciešamo šāviņu daudzumu militārā rūpniecība ne vien negrib, bet arī nespēj.
Šeit iezīmēti tikai daži punkti cēloņsakarību ķēdēs, kuras visas ved pie tā, lai ASV piespiestu pasauli atteikties no ASV dolāra kā rezerves valūtas. Tā amerikāņi atkratītos no jebkādas atbildības par naudu u.c. vērtspapīriem ar nominālvērtību desmitiem triljonu ASV dolāru apmērā. Galvenais tomēr tas, ka viņu vairākums varētu atsākt strādāt, nevis grozīt naudu bezgalīgos tiesu procesos un izlādēt dusmas par tādu dzīvi zem “Black Lives Matter” zīmola.
Gavilēt par Putinu vajag visiem tiem, kuri pārliecināti, ka vienīgais veids, kā izglābt cilvēci, ir strauji, strauji un vēl straujāk iznīcināt cilvēkus, lai to kopskaits pasaulē vairs nepārsniegtu vienu miljardu. Visticamāk, ka šajā karā galu dabūjušo - Ukrainas un Krievijas pusē, karavīru un civiliedzīvotāju - kopskaits jau ticis pāri miljonam.
Lai gan miljons ir nieks attiecībā pret astoņiem miljardiem un nez cik miljoniem zemeslodes iedzīvotāju, karš no cilvēlu skaita samazinašanas viedokļa ļoti vērtīgs, jo tas turpinās un tā efekts uz iedzīvotāju skaitu multiplicēsies. Nepiedzims daudzi bērni, kuri bez kara būtu piedzimuši gan karā kritušajiem, gan arī tiem, kuri karā izdzīvos pēc fiziskām un garīgām traumām. Nepiedzims bērni tiem, kuri uzņemsies rūpes par kara invalīdiem kā par bērniem.
Saruks cilvēkiem apdzīvojamā teritorija, kas pēc kara var izrādīties tikpat piesārņota kā Černobiļas apkārtnē. Arī labi, jo Černobiļas piemērs rāda, ka daba palēnam atgūstas visur, no kurienes izzudis cilvēks kā dabai viskaitīgākais faktors.
Ir tādi interesenti, kurus vairāk nekā kara iespaids uz pasaules iedzīvotāju kopskaitu iepriecina tas, ka divas slāvu tautas iznīcina vienu otru, attiecīgi atbrīvojot vietu citām tautām.
Kara iekustinātos demogrāfiskos procesus, kuri stiepsies pāri mums pārskatāmā laika horizontam, ilustrē pārsteidzošais fakts, ka jau divus gadus pēc kārtas gada pirmajā ceturksnī Krievijā laulību šķiršanu skaits pārsniedzis laulību skaitu. Lūk, ko rāda “Rosstat” dati par janvāra-marta periodu šajā un iepriekšējos divos gados:
| 2022 | 2023 | 2024 | |
| Laulību skaits (tūkst.) | 159,3 | 155,1 | 144,7 |
| Šķiršanos skaits (tūkst.) | 144,6 | 158,8 | 159,8 |
Datu ticamībai aplūkosim ekrānšāviņu no “Rosstat” internetā publicētās datubāzes. Tātad šogad pirmajos trijos mēnešos 144 742 laulības un 159 782 šķiršanās:
Laulāšanās un šķiršanās proporcijas maiņa vienos un tajos pašos mēnešos signalizē, ka te nav darīšana ar sezonālām svārstībām. Gan jau ir savs iespaids tam, ka cilvēki atliek kāzas uz vasaru, kad vieglāk un lētāk veikt kāzu ceremonijas, bet šķiršanās nav atliekamas, ja cilvēki vairs nespēj atrasties kopā. Tāpēc solīdāk būtu atsaukties uz laulāšanās/šķiršanās attiecību pirmajā pilnajā kara, t.i., 2023. gadā kopumā, taču “Rosstat” operatīvo datu bāzē šāda rādītāja vairs nav, bet precizēto datu bāzē vēl nav. Tas normāli, arī mūsu Centrālā statistikas pārvalde vēl nav publicējusi 2023. gada precizētos demogrāfiskos datus par Latviju. Diemžēl CSP vispār nesniedz šķiršanās operatīvos datus pa mēnešiem un pagaidām ļauj mums salīdzināties ar Krieviju tikai 2022. gadā:
| Krievija | Latvija | |
| Laulības | 1 053 756 | 11 848 |
| Šķiršanās | 682 850 | 5 407 |
Tātad nav Latvija nekāda kristīgās, pagāniskās vai progresīvās cilvēkmīlestības citadele. Kašķēties mēs mēdzam par jebko jebkur, tajā skaitā ģimenēs, taču noslēgto laulību pārsvars pār šķirstajām laulībām 2,2:1 Latvijā tomēr ir bijis pamanāmi lielāks nekā tas pats radītājs 1,5:1 Krievijā. Jāuzsver vēlreiz, ka šis salīdzinājums rāda to, kas bijis, bet kā Krievijā vairs nav.
Mūspusē ieviestā puscenzūra datu plūsmai no Krievijas uz Latviju nav tik stingra, lai mēs šeit nepamanītu turienes propagandistu uzpūsto, paša Putina personificēto un viņa pseidolikumdevēju apdarināto cīņu par “tradicionālajām vērtībām” un “turekļiem” (skrepi). Konfrontācijā ar viņa paša valsts statistikas iestādes sniegto informāciju šī “cīņa” atbilst pamācībai zaglim visskaļāk brēkt “ķeriet zagli”. Krievija ir tikusi tālāk par Latviju, iznīcinot ģimeni kā cilvēku kopdzīvi, kāda principā spējīga nodrošināt cilvēku atražošanu. Varbūt tas ir galvenais iemesls citu valstu ieinteresētībai uzturēt Krievijas valsti tās tagadējā veidā.
