Vācu filozofa Imanuela Kanta (1724-1804) trīssimtajā dzimšanas dienā tagadējā Kaļiņingradas apgabala gubernators Antons Aļihanovs nosauca Kantu par Krievijas kara trofeju, bet Vācijas kanclers Olafs Šolcs Kantam veltītā pasākumā brīdināja, ka “tāpat kā mēs tagad, Kants dzīvoja lielu karu un pārvērtību laikmetā".
Cīņa par tiesībām uz Kanta garīgo mantojumu izvērtusies ne pa jokam. Krievija apzīmēja savas īpašumtiesības, Kanta dzimšanas dienā 22. aprīlī sākot zinātniski izgreznotu propagandas pasākumu Kaļiņingradā, kura atklāšanā piedalījās arī augstākā no vietējām amatpersonām. Vācija lika pretī kanclera runu Berlīnes un Brandenburgas Zinātņu akadēmijas svinīgajā sēdē. Krievija ir mantojusi no Padomju Savienības Otrā pasaules kara laikā iekaroto Kēnigsbergu līdz ar Kanta kapu, bet Berlīnes un Brandenburgas Zinātņu akadēmija ir pieteikusies par mantinieci Prūsijas Zinātņu akadēmijai, par kuras locekli Kants tika ievēlēts 1786. gadā. Vācijas kanclers savā runā tieši piesauca karu Ukrainā. Par to šaubu nav, ka šis karš kaut kādā veidā novedīs līdz Otrā pasaules kara rezultātu pārskatīšanai. Vācijas amatpersonas izsakās tā, lai viņu klausītāji pēc savas vēlēšanās un pārliecības varētu saklausīt vai nesaklausīt apliecinājumu vismaz iespējamībai par Ķaļiņingradas tagadējā statusa maiņu ar vai bez tās atdošanas Vācijai.
Pasākums Kaļiņingradā risinājās no 22. līdz 25. aprīlim. Tā rīkošana tika pieteikta pirms vairākiem gadiem, kuru laikā pasākuma jēga svārstījās līdzi Krievijas-Ukrainas kara notikumiem gan frontēs, gan šo karu savās interesēs izmantojošo lielvalstu un politiķu attiecībās. Tagadējā situācijā Krievijai kļuva ļoti svarīgi savākt dalībniekus no iespējami lielāka valstu skaita, lai parādītu, ka Krievija neatrodas izolācijā. Pasākuma atklāšanas dienā Krievijas Zinātnes un augstākās izglītības ministrija atskaitījās, ka Kaļiņingradā savākušies 23 valstu pārstāvji. To varbūt varētu novērtēt ar Kanta vārdu strādājošo biedrību, katedru, fondu u.tml. organizāciju locekļi, kā arī citu Kanta trīssimtajai dzimšanas dienai veltīto pasākumu rīkotāji, cik daudzi no Kaļiņingradā uzskaitītajiem ārzemniekiem bija starptautiski pazīstami ar Kanta darbu izpēti un tādējādi nav uzskatāmi par Krievijas propagandas dalībniekiem, kuri par naudu atzīmējās ar ārzemju pasēm noteiktā vietā un laikā. Reālajiem Kanta filozofijas pētniekiem bija izvēle, kur - Kaļiņingradā vai Berlīnē - atrasties 22. aprīlī. Dažādās valstīs pieteiktie Kanta jubilejas pasākumi turpināsies visu šo gadu. Gan jau daļa Kanta pētnieku šogad piedalīsies ne vienā vien no Kanta jubilejas pasākumiem, bet pasākums karu sākušajā un ar kara noziegumiem aptraipītajā Krievijā atšķirtas no it kā līdzīgiem pasākumiem citās valstīs.
Tieši kara dēļ Krievijai bija svarīgi parādīt miera laika pazīmes. Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, lūk, bija atlicis laiks aizsūtīt uz Kaļiņingradu vienu no valdības vadītāja vietniekiem ar uzdevumu nolasīt Kaļiņingradas pasākuma dalībniekiem apsveikumu prezidenta vārdā.
Kad pie vārda tika A. Aļihanovs, viņš norādīja, ka “mēs [Krievija, Krievijā] atrodamies tādā vēsturiskās attīstības punktā, kad, visticamāk, no Krievijas negaida ne Kanta jubilejas svinēšanu, ne vispār runas par Kantu. Pie mums, bet vēl jo vairāk Rietumos, Rietumu prese, ja tā vispār piemin šādu lietu, tad raksta par Krieviju kā par kaut ko svešu Imanuelam Kantam. Mēs šeit uzskatām, ka par Kantu runāt var un vajag divu iemeslu dēļ.”
Par pirmo iemeslu A. Aļihanovs nosauca vispārlietojamo atziņu, ka cieņu filozofiem izrāda ar viņu darbu interpretācijām līdz pat apstrīdēšanai, nevis ar slavēšanas rituāliem. Otrais iemesls ir daudz konkrētāks: “Kants mums ir tāda pati trofeja kā viss pārējais, ko jūs redzat Kaļiņingradas apgabalā. Tas taču zināms, ka katram lietpratīgam saimniekam jātiek skaidrībā, ko tad viņš iemantojis. Protams, krievu doma bieži ir oponējusi Kantam, bet ir vērts uzdot jautājumu, kāpēc tieši Kants izraisījis tādu reakciju. (...) Pašlaik mēs atrodamies pašā centrā vērienīgam kognitīvajam karam, kurā mūsu pretinieks pa laikam cenšas aizsegties ar Kanta mantojumu. Pēc mūsu domām, viņam var likt pretī krievisko Kanta interpretāciju, tāpēc nepieciešama pilnvērtīga Kanta mantojuma revīzija, pārskatīšana atbilstoši tagadējiem uzdevumiem, kuri stāv priekšā mūsu vēsturei un domāšanai.”
Izrādīt cieņu Kantam savā stilā A. Aļihanovs bija paguvis jau 9. februārī notikušā Krievijas politologu sanāksmē, no kuras atreferējumiem zināmi A. Aļihanova apgalvojumi, ka Kants “ir tieši saistīts ar globālo haosu” un tātad “ar militāro konfliktu Ukrainā", ko izraisījuši Rietumi. Ja “Kants ir viens no mūsdienu Rietumu garīgajiem veidotājiem, uz viņu gulstas atbildība “par visu to".
Pārmetumi Kantam nav noraidāmi tikai tāpēc, ka kopš Padomijas izputēšanas tādus nav pieņemts izteikt un ka to atjaunošana acīm redzami saskan ar savulaik Padomijas maksimālo programmu. Proti, ar pasaules revolūcijas lozungu iegūt visu pasauli savā varā. Tagad Krievija pārņēmusi Padomijas manieres, kurās pretenzijas uz kundzību pār visu pasauli tiek piesegtas ar pārmetumiem Kantam.
Reāli Kantu var vainot par to, ka viņa izstrādātā izziņas teorija pavērusi iespējas tādai zinātnes un tehnikas attīstībai, kuras dēļ kāds vispār varēja iedomāties sagrābt pasauli. Lai cik milzīgas arī agrāk bija impērijas, tās tomēr atdūrās pret dabiskiem šķēršļiem - kalniem un jūrām, pret nepierastu klimatu, epidēmijām u.tml. Jau pagājušā gadsimta sākumā cilvēki sāka uzskatīt, ka tādu šķēršļu viņiem vairs nav. Atlika noskaidrot, tieši kurš visefektīvāk izmantos zinātni, lai attīstītu tādu kara tehniku, ar kādu pieveikt itin visus konkurentus un valdīt pār pasauli. Šādai noskaidrošanai tieši šobrīd ļoti svarīgs ir Ukrainā notiekošais karš. Kari pasaulē un tajā skaitā teritorijā, kas tagad saucas par Ukrainu, ir notikuši un notiktu arī bez Kanta, taču Kanta dēļ ir mainījies karu konteksts.
Par vienu no pasaules iekarošanas līdzekļiem ir kļuvuši draudi iznīcināt pasauli, ja tā nepadosies. Ne uz ko tādu cilvēki nevarēja pretendēt līdz atomieroču izgudrošanai un uzkrāšanai pietiekamā daudzumā. Atomlielvalsts Krievija tagad ir nopūtusi šiem ieročiem putekļus (pieradumu un pārliecību, ka tādi draudi ir blefs), jo regulāri ķeras pie draudēšanas ar atomieročiem (variants - pie draudēšanas sagraut Ukrainas atomelektrostacijas), tiklīdz karā ar Ukrainu cieš sakāves kaujās, kurās tiek lietoti konvencionālie ieroči. Pa to laiku, kamēr atomieroči bija pārklājušies ar putekļu kārtiņu, priekšplānā izvirzījās vides piesārņošana globālā mērogā, zemeslodes pārapdzīvotība u.tml. Īstais laiks prasīt no Imanuela Kanta atbildību par to visu!
Pēc tam, kad Kants ar 1781. gadā Rīgā izdoto “Tīrā prāta kritiku” bija zinātnes un tehnikas progresu nodrošinājis, viņam atlika laiks padomāt par savas rīcības sekām. Par šo pārdomu kvintesenci uzskatāms ar 1795. gadu datēts raksts. Latviešu valodā tas aizņem 30 lappuses zem nosaukuma “Mūžīgu mieru" 2005. gadā izdotajā I. Kanta rakstu krājumā “Kas ir apgaismība?”. Raksta pirmais teikums Igora Šuvajeva tulkojumā skan šādi: “Vai šis satīriskais uzraksts uz tā holandiešu krodzinieka izkārtnes, kur attēlota kapsēta, attiektos uz cilvēkiem vispār vai jo īpaši uz valsts galvām, kam nekad nav sāta ar karošanu, vai arī tikai uz filosofiem, kas sapņo to [mūžīgā miera] saldo sapni, lai paliek atklāts [jautājums]”. Tagadējā pasaulē Kanta teksts skan baigāk par baigu, jo piesauc kapsētu kā mūžīgo mieru “cilvēkiem vispār”, kas šajā kontekstā nozīmē cilvēces bojā iešanu atomkarā, ekoloģiskā katastrofā utt. Proti, Kanta apcerējums taču nav par dabas diktētajām katra dzīva organisma atsevišķā mūža beigām, bet par to, ko cilvēki var paveikt kā apzinīgas būtnes ne tikai attiecībā katrs uz sevi, bet - atkārtosim vēlreiz un vēlreiz - “uz cilvēkiem vispār".
Līdz šim cilvēce spējusi izgrozīties no briesmām, ko tā pati sev radījusi Rietumu jeb Eiropas civilizācijas personā. Kanta filozofija šajā procesā var vienlīdz pamatoti izpelnīties indes un zāļu, indes un pretindes novērtējumus. Nav atmestas cerības Kanta atstātajos tekstos atrast pamācību, kā tos pareizi saprast un kas tādā gadījumā jādara. Par Kantu joprojām iespējams izteikties tā, kā viņa 300 gadu jubilejas pasākuma anotācijā formulējusi Berlīnes un Brandenburgas Zinātņu akadēmija: “Kanta domāšana ir noformējusi pašu pamatni ne vien filozofijai, bet arī Eiropas kulturālajai un politiskajai attīstībai. Jo īpaši viņa pārdomām par mieru, brīvību un cieņu līdz šai dienai ir fundamentāla nozīme politikā un sabiedrībā. Ar cilvēku izzinātspējas kritiku Kants deva ne tikai impulsu zinātņu pārformatizēšanai, bet arī vadlīnijas morāles, tiesību, reliģijas un politikas pārvērtēšanai.”
Ja nu vadlīnijas dotas, tad atliek rīkoties atbilstoši tām. Tāpēc 22. aprīļa akadēmiskajā pasākumā bija ieradies kanclers Olafs Šolcs - augstākā izpildvaras persona Vācijā, lai apliecinātu, ka vadīšoties no Kanta norādījumiem valsts ārpolitikā: “Kanta kategoriskā nostāja ir skaidra: “Neviena valsts nedrīkst varmācīgi iejaukties citas valsts satversmē un pārvaldē” [vārdi no “Mūžīgu mieru” I. Šuvajeva tulkojumā]. Bet tieši to Krievija dara Ukrainā. Tāpat kā mēs tagad, Kants dzīvoja lielu karu un pārvērtību laikmetā. Viņam nebija ilūziju par “cilvēka dabas ļaunumu” [Bösartigkeit der menschlichen Natur, formulējums no Kanta 1793. gada darba “Reliģija tikai prāta ietvaros”] un vēl jo mazāk par “valsts galvām, kam nekad nav sāta ar karošanu". Neskatoties uz to un tieši tāpēc, Kants domā par to, kā varētu kļūt iespējams ilgstošs miers, un pretojas stiprākā tiesībām ar tiesību spēku. Tieši tas padara pārliecinoši aktuālu viņa uzmetumu (Entwurfs) “ceļam uz mūžīgo mieru””.
