Viesmīlības sekas. Kā Baltijas valstis uzņēma Ukrainas bēgļus

© Kaspars Krafts/MN

ANO Starptautiskā Migrācijas organizācija pēta ukraiņu bēgļu dzīves apstākļus Baltijas valstīs, lai noskaidrotu, kas viņiem traucē atrast darbu, cik veiksmīgi viņi integrējas vietējā sabiedrībā un cik liela daļa vēlas atgriezties mājās par spīti karam. “Kontekst.lv” iepazinās ar ekspertu secinājumiem.

Kopš 2022. gada aprīļa Starptautiskā Migrācijas organizācija (SMO) regulāri veic ukraiņu bēgļu aptaujas 11 valstīs - Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Baltkrievijā, Polijā, Ungārijā, Moldovā, Rumānijā, Slovākijā, Bulgārijā un Čehijā.

Šā gada aprīļa vidū SMO publicēja virkni pārskatu par Ukrainas bēgļu uzņemšanas politikas rezultātiem trijās Baltijas valstīs. Ekspertu uzmanības centrā bija nodarbinātības, integrācijas, valodu apguves jautājumi, kā arī bēgļu nākotnes plāni.

Dažāda uzņemšana

Saskaņā ar SMO datiem, visvairāk bēgļu Baltijas valstīs ieradās no Ukrainas austrumu apgabaliem. Latvijā 20 % atbraukuši no Hersonas apgabala, tikpat - no Doneckas apgabala, 15 % - no Zapirožjas apgabalā. Lietuvā uzņemto bēgļu vidū 15 % ir no Harkivas apgabala, 11 % - no Doneckas apgabala, 10 % - no Dņipropetrovskas apgabala. Savukārt Igaunijā pirmās trīs vietas ieņem Harkivas, Doneckas un Hersonas apgabals. No valodas aspekta raugoties, bēgļi visās trijās Baltijas valstīs dalās aptuveni uz pusēm: viena daļa mājās runā ukraiņu valodā, otra - krieviski.

Bēgļu vajadzības trijās valstīs ir stipri atšķirīgas. Piemēram, Latvijā 78 % respondentu norādīja, ka viņiem nepieciešama pamatinformācija. 31 % no Ukrainas atbraukušo trūka pārtikas, 15 % izjuta finansiāla rakstura grūtības. Lietuvā trīs prioritāro vajadzību vidū bēgļiem bija finansiālais atbalsts (to minējuši 35 % respondentu), ārstniecības pakalpojumi (24 %) un zāles (19 %). Savukārt Igaunijā ukraiņiem visvairāk pietrūka valodas zināšanu (32 %), finansiālā atbalsta (27 %) un darba (25 %).

Kā liecina monitoringa dati, katrā no valstīm astoņi no desmit bēgļiem kā atbalstu saņēma pārtikas pakas. Pārējos aspektos atbalsta apjoms un veidi atšķīrās.

Piemēram, 2023. gadā Lietuvā jūtamu finansiālo palīdzību saņēma 84 % ukraiņu, Igaunijā - 64 %, bet Latvijā tikai 33 %.

Visakūtākie bēgļiem ir valodas mācīšanās un darba meklēšanas jautājumi. Kamēr Igaunijā valsts valodu mācījās 67 % no Ukrainas atbraukušo bēgļu, Lietuvā to īpatsvars bija tikai 41 %. Savukārt par Latviju šādi aptaujas dati nav pieejami.

2023. gadā Lietuvā darbs bija 59 % respondentu, Igaunijā - 58 %, bet Latvijā - tikai 53 %. Turklāt tikai katram trešajam Latvijā dzīvojošajam darbspējīga vecuma ukraiņu bēglim pietika vidējo ienākumu, lai segtu savus ikmēneša tēriņus Latvijā (pārējiem šeit palīdz izdzīvot radinieku atbalsts, uzkrājumi un pabalsti).

Kāpēc bēgļi mūk no Latvijas?

Kā redzams no pētījuma rezultātiem, Latvijā ir vissliktāk organizēts Ukrainas bēgļu informēšanas process par dzīvi valstī. Divas trešdaļas aptaujāto atzinuši, ka viņiem trūkst informācijas par pieejamo finansiālo atbalstu, medicīnas pakalpojumiem, mājokļa īstermiņa īres iespējām un higiēnas preču saņemšanu. Šeit būtu jāatzīmē, ka, spriežot pēc aptaujas datiem, Latvijā ieradušies ukraiņi angļu valodu prot sliktāk nekā tie, kuri izvēlējās braukt uz Igauniju un Lietuvu. Latvijā aptaujāto Ukrainas bēgļu vidū šo svešvalodu prot tikai 13 %. Salīdzinājumam - angļu valodas pratēju īpatsvars atbraukušo ukraiņu vidū Igaunijā ir 41 %, bet Lietuvā - 37 %.

Atšķirīga integrācijas pakāpe ietekmē ukraiņu gatavību palikt viņus uzņēmušajā valstī. Lietuvā tuvākajā laikā nekur neplāno braukt 92 % respondentu, Igaunijā šādi atbildēja 88 %, bet Latvijā... tikai 13 %. 56 % no pērn Latvijā dzīvojušajiem ukraiņu bēgļiem grasījās pārcelties uz kādu citu valsti (starp prioritārajiem virzieniem tika nosaukta Polija, Krievija un Vācija), tikmēr katra ceturtā respondenta plānos bija atgriezties Ukrainā.

Kā galvenie iemesli prombraukšanai no Latvijas tika minēti citā valstī dzīvojošie radinieki un draugi, kā arī labākas darba meklēšanas izredzes. Vairāk nekā puse Ukrainā atgriezties iecerējušo respondentu atzina, ka viņiem nepieciešams finansiāls atbalsts, mājoklis un iespējas atrast darbu.

Izpēte

Dzelzceļa līnijas “Rail Baltica” projekta parlamentārās izmeklēšanas komisijas pirmās darba sēdes laikā uz demonstrācijas ekrāniem tika rādīta “Neatkarīgās” 10. jūlija publikācija “Evika Siliņa par "Rail Baltica" sadārdzināšanos: Valdībai nav tādas naudas, ko samaksāt”, kamēr komisijas priekšsēdētājs Andris Kulbergs stāstīja, kā pārtaisījis pārvaldes aparāta valodā un nosūtījis Ministru prezidentei E. Siliņai avīžrakstā ietvertos jautājumus.