“Šogad pats smagākais budžets, kādu savā dzīvē esmu redzējis,” saka Ogres novada domes priekšsēdētājs Egils Helmanis; “Latgales pašvaldībās ir entās reizes sliktāk nekā Ogrē,” atsaucās Daugavpils domes priekšsēdētājs Andrejs Elksniņš.
Šie un citi pašvaldību vadītāji ar Latvijas Pašvaldības priekšsēdi Gintu Kaminski priekšgalā tika līdzjūtīgi uzklausīti Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā, kuras pamatsastāvu veido bijušie pašvaldību vadītāji un arī bijušie ministri. Komisijas sēde beidzās ar nodomu ne vēlāk kā jūnijā sarīkot nākamo sēdi, uz kuru uzaicināt vismaz dažus nozaru ministrus. Līdz tam brīdim jātiek skaidrībā, kurās nozarēs situācija viskritiskākā un kā to varētu glābt, ja pašvaldību vadītāji un ministri sāktu sarunāties un par kaut ko vienotos. Saeimas deputāti pretendē būt par starpniekiem un šķīrējtiesnešiem šādās sarunās. Lielais sarunu temats būtu nākamā gada valsts budžets, par kura veidošanas principiem jāvienojas pavasarī. Ja to mēģina darīt vēlā rudenī vai ziemā, kad Saeimas darba kārtībā nonāk nākamā gada budžeta likuma pieņemšana, tad budžeta projekta apspriešana izvēršas par apmaiņu ar pārmetumiem starp valdošo koalīciju un opozīciju par to, kura no pusēm nekompetentāka, ļaunprātīgāka, bezatbildīgāka.
Ir labi saprotami iemesli, kāpēc pašvaldības naudas trūkumu sajūt ātrāk nekā valsts. Pirmais, ka katra no pašvaldībām ieskaitot arī Rīgu, apgroza daudz mazāk naudas nekā valdība, kurai lielākas iespējas apmaksāt šīs dienas rēķinus ar citiem mērķiem ieplānotu naudu, kas palikusi pāri no vakardienas vai sakrāta uz rītdienu; un kad rītdiena pienāk, tad tās rēķini tiek segti no parītdienas izdevumiem utt. Otrais, ka valstij ir tiesības pārdalīt gan ieņēmumus, gan izdevumus par labu sev un par sliktu pašvaldībām. Ar to valsts gan valdības, gan atsevišķu valsts iestāžu izpildījumā nodarbojas tieši tāpēc, ka saskaras ar naudas trūkumu.
Saeimas komisijas sēdē pārrunātais parādīja, kā konkrētās problēmās transformējas statistiķu aprēķinātais apsīkums Latvijas ekonomikā kopumā. Pagājušajā gadā iekšzemes kopproduktam pret 2022. gadu samazinājums par 0,3% un šā gada 1. ceturksnim pret 2023. gada 1. ceturksni vēl par 0,2%. Nupat kā izziņotie 1. ceturkšņa rādītāji pasniegti ar atrunām, ka šis ir ātrais, vēl precizējamais novērtējums. Tomēr ekonomika kopaina ir viennozīmīgi skaidra par spīti tam, ka IKP izmaiņas par procenta desmitdaļām iekļaujas uzskaites kļūdu robežās.
No pašvaldību un arī no valsts skatpunkta nav nozīmes tam, vai naudas kļūst mazāk tāpēc, ka ekonomika sarūk, vai arī ekonomika sarūk tāpēc, ka Eiropas Centrālā banka apturējusi naudas drukāšanu un - galvenais - sadalīšanu starp eirozonas dalībvalstīm, lai tās parūpētos par naudas laišanu apgrozībā. Tādējādi valsts un pašvaldības zaudējušas daļu no gan nodokļos un citos maksājumos iekasētas naudas, gan no aizdevumos un dāvinājumos piešķirtas naudas. Rezultātā iestādes jūtas kā dzērājs vai narkomāns, kurš vairs netiek pie apreibinošas vielas kārtējās devas.
Pašvaldību vadītāju satraucošie izteikumi izklausās saprotami un pamatoti, taču nodeldēti. Gandrīz vai katrs gads viņiem jau iepriekš ir bijis pats grūtākais un visi izdevumi tādi, ka to neveikšana draudot ar katastrofām, lai gan pa īstam piedzīvojuši mēs tās vēl neesam.
E. Helmanis ar konkrētiem datiem un piemēriem no Ogres pašvaldības darba apliecināja, ka šobrīd pašvaldības izdzīvo, izbeidzot kapitālieguldījumus un izmantojot visu pieejamo naudu tikai kārtējo izdevumu segšanai. Iedzīvotājiem tāpēc jāsamierinās, ka pašvaldība nevar atvērt jau uzbūvētu bērnudārzu, jo nav naudas ēkas aprīkošanai atbilstoši bērnudārza vajadzībām. Par arhitektūras meistardarbu atzīmētās Ogres bibliotēkas jaunbūvē bibliotēka esot iekārtota tikai daļēji.
Darbu apturēšana atstāj iespaidu ne tikai uz pašvaldības iedzīvotājiem. Ja pašvaldības aptur kapitālieguldījumus, kas lielā mērā sakrīt ar Eiropas Savienības finansēto projektu izpildi, tad valstij pazūd nodokļu ieņēmumu bāze un paši ieņēmumi. Līdz ar to zūd iespēja izmaksāt subsīdijas un dotācijas, kā arī izsniegt aizdevumus pašvaldībām, kuru izdevumi dod valstij ieņēmumus. Latvija iekļuvusi šādā ieņēmumu un izdevumu samazinājuma spirālē, no kuras izeja nav saskatāma. “Kāršu namiņš brūk,” uzsvēra E. Helmanis. “Nezinu, ko ieteikt, bet zinu, ka būs vēl sliktāk.”
“Kāršu namiņš saka sabrukt no nomalēm, bet tagad brūk arī Pierīgā,” kolēģa iesākto pārņēma A. Elksniņš. “Ogre šodien ir Latgale kopš 2020. gada,” viņš turpināja. “Uzelpojiet, kolēģi, ja mēs izdzīvojām, tad arī jūs izdzīvosiet,” ironizēja Krāslavas novada domes priekšsēdētājs Gunārs Upenieks.
A. Elksniņš saistīja pašvaldību ieņēmumu samazināšanos ar iedzīvotāju skaita samazināšanos. Arī šajā gadījumā grūti nošķirt cēloņus no sekām, jo cilvēki pamet vietas, kur neapgrozās nauda, bet nauda nevar apgrozīties, ja nav cilvēku, starp kuru makiem (kabatām, banku kontiem) naudai ceļot.
Pašu vienkāršāko sasaisti starp katras pašvaldības iedzīvotāju skaitu un ieņēmumiem uztur pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds (PFIF), kurā dažas pašvaldība iemaksā un visas pārējās pašvaldības saņem naudu atbilstoši tādām naudas pārdalīšanas formulām, kuru mērķis ir savstarpēji tuvināt visu pašvaldību izdevumus, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Daugavpils kā otrā lielākā Latvijas pilsēta ir kļuvusi par lielāko PIF naudas saņēmēju apsolūtā izteiksmē, par ko neapmierinātas citas pašvaldības. Taču ne ar pašu ieņēmumiem, ne PFIF naudu, ne aizņēmumiem Latvijas valsts atļautajās robežas Daugavpilij nepietiek ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošanai. Tāda uzdevuma paveikšanai Daugavpils ķērusies pie darbinieku atlaišanas. “Konsolidējamies kopš 2022. gada,” teica A. Elksniņš. Arī viņš brīdināja, ka šāda konsolidācija atstās iespaidu uz valsts ieņēmumiem un liks atkārtot konsolidāciju valsts mērogā.
Teorētiski tas pat skan skaisti, ka pašvaldība atlaiž darbiniekus, kuri sāk strādāt privātajā sektorā un kuru samaksātie nodokļi palielina to naudas daudzumu, ar kādu valsts un pašvaldības uztur sevi un dažas iedzīvotāju grupas. Praktiski atlaistie cilvēki var nekādu citu darbu neatrast un palikt pašvaldības apgādībā. “Mājokļa pabalsts lielāks par minimālo algu,” atzīmēja A. Elksniņš.
Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā valdība varētu palīdzēt pašvaldībām, būtu valsts iemaksu palielināšana PFIF. Jautājums, uz kā rēķina valdība varētu šo naudu iegūt. Skaisti skan aicinājums samazināt valsts pārvaldes iestāžu un darbinieku skaitu. Jāpiekrīt, protams, tagadējā Saeimas deputāta, bet iepriekš Ādažu domes priekšsēdētāja un iepriekšējā valdībā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Māra Sprindžuka aicinājumam, ka valstij un pašvaldībām solidāri jātaisa “nulles budžets” tādā nozīmē, ka katrai iestādei jāpierāda visu savu izdevumu, t.i., pašas iestādes pastāvēšanas nepieciešamība.
“Nulles budžeta” ideja Latvijā tiek pieausta jau vairāk nekā divdesmit gadus, taču realizēta tik pieticīgi, ka atsevišķu valsts iestāžu likvidēšana par nulles budžeta veidošanu neliecina. Drīzāk tā ir liecinājusi par rēķinu kārtošanu starp dažādiem politiķu un ierēdņu grupējumiem, kā arī par pārpratumiem un nejaušībām.
Vistuvāk “nulles budžeta” idejas iemiesojumam rīcībā bija administratīvi teritoriālā reforma ar pašvaldību skaita samazināšanu no 109 līdz 42 ar jau pieteiktu nodomu pašvaldību skaita samazināšanu turpināt. Tomēr reformas izpildījums nenoveda līdz pašvaldību administratīvo izdevumu samazināšanai uz pusi un nekompensē pašvaldībām to funkciju izpildes sadārdzināšanos.
