Šogad 22. aprīlī apritēs trīssimt gadi kopš piedzimis filozofs, kura formulētā pasaules izpratne savulaik ļāva eiropiešiem iegūt kundzību pār visu pasauli, bet tagad izraisa bažas par cilvēces iznīcināšanu.
Imanuela Kanta (1722-1804) paša publikāciju kopums ir iespaidīgi liels, bet viņam veltīto, uz viņa garīgā mantojuma balstīto vai vismaz atsauces uz viņu saturošo tekstu daudzums ir neaptverams. Turklāt Kants nav bijis ne politisks vadonis, ne ideoloģijas tēls, kas liktu šos tekstus pavairojot tikai mehāniski, skandējot viņa citātus. Tomēr ļoti daudzi tagadējie Latvijas iedzīvotāji bija spiesti par Kantu pirmo un pēdējo reizi dzīvē kaut ko uzzināt un pat atstāstīt tieši ideoloģijas ietvaros. Tā bija Padomijas ideoloģija ar speciāli augstskolu studentiem izveidotu produktu, kurā izmantoja filozofijas vārdu. Tālāk bija jānosauc kaut daži filozofi, starp kuriem Kants tika iekļauts kā negatīvais piemērs. Viņš, lūk, teicis, ka pasaule neesot izzināma, tādējādi pats apliecinot, ka ir nejēga, kas neprot izzināt pasauli. Tomēr filozofa nosaukumu Kantam saglabāja, lai uz šāda slikta filozofa fona izceltu visdižāko no visiem pagātnes, tagadnes un nākotnes filozofiem, kurš amatu apvienošanas kārtībā bija arī Padomijas izveidotājs un pirmais diktators Ļeņins. Interesanti, ka arī šis dižais, īstais un gandrīz vienīgais filozofs bija dzimis 22. aprīlī 166 gadus pēc Kanta (Ļeņins dzimis 1870. un miris 1924. gadā). Ļeņins bija ne vien pateicis, ka pasaule ir izzināma, bet to arī pierādījis, jo bija taču uzzinājis, kā sagrābt valstī varu.
Tagad spriež dažādi, ko nozīmē tas, ka šī valsts tomēr izjuka. Dažkārt šajās spriešanās piemin I. Kantu ar labu vārdu par brīdināšanu, ka pasaule tomēr nav tik vienkārša kā izskatās jeb parādās. Tās būtu tagadējās zināšanas par I. Kantu vienā teikumā, bet savā trīssimtgadu jubilejā viņš tomēr pelnījis garāku atceres brīdi.
Tagadējās Latvijas iedzīvotāju var justies kā Kanta novadnieki gandrīz un kā senči varbūt. Sīki un smalki šis lietas izklāstījis tik solīds cilvēks kā akadēmiķis Jānis Stradiņš (1933-2019), par kuru nav aizdomu, ka viņš mūs gribētu greznot ar svešām spalvām. Viņa raksts “Imanuela Kanta un Latvijas saskares” publicēts žurnāla “Karogs” 1983. gada decembra numurā.
J. Stradiņa raksts nāk no padomju laikiem, taču nenes padomju ideoloģiju. Viens no iemesliem, kāpēc tā bija iespējams, bija Kanta un Rīgas izmantošana pret ārzemniekiem pavērstā Padomijas skatloga dekorēšanai. Sakarā ar faktu, ka I. Kanta tituldarbs “Tīrā prāta kritika” bija 1781. gadā izdots nekur citur kā Rīgā, 1981. gadā Rīgā šis notikums tika atzīmēts ar konferenci, kurā ļāva (uzaicināja) piedalīties priekš tiem laikiem lielam ārzemnieku skaitam. Par viesu labo noskaņojumu gādājis arī J. Stradiņš ar stāstiem gan par I. Kanta izcelsmi gandrīz no Latvijas, gan par iemesliem “'Tīrā prāta kritikas” izdošanai Rīgā. Tādos gadījumos padomju puses pārstāvjiem atļāva uzstāties, nemaz vai pavisam maz vārdu un laika veltot marksisma-ļeņinisma sludināšanai. Pēc tam izdevās J. Stradiņa ārzemniekiem sniegtos stāstus nodot arī Latvijas sabiedrībai nesabojātā veidā.
Gados izsakāma atstarpe starp rakstu darbu uzrakstīšanu un izdošanu bija padomju laiku stils. 1981. gada konferences referātu krājums tika izdots Rīgā 1984. gadā krievu valodā ar nosaukumu ““Критика чистого разума” Канта и современность" (attēlā). Tajā iekļauti 10 ārzemnieku uzstāšanās tulkojumi.
Šļūcot pa Padomijas atstātajām propagandas sliedēm, Krievija piešķīrusi Kanta vārdu universitātei Kēnigsbergas vietā sastutētajā Kaļiņingradā un 22.-25. aprīlī šajā iestādē rīko Kanta jubilejai veltītu konferenci. Tās priekšlasījumu programmā uzrādīti 28 ārzemnieki, ieskaitot Krievijas propagandas izdevuma "Russia Today" redaktori no Vācijas un pa vienam Kanta speciālistam no Kamerūnas un Ziemeļkorejas.
Par I. Kanta izcelsmi tādā veidā, ka viņa vēsturiski zināmie priekšteči aizmigrējuši līdz Kēnigsbergai no tagadējās Latvijas (Kurzemes) puses, J. Stradiņš atsaucas uz Austrumprūsijas novadpētniekiem Hansu un Gertrūdi Mortenzeniem. Viņu pētījumu rezultāti publicēti kaut simboliski uz Rietumvāciju pārceltās Kēnigsbergas Alberta universitātes (augstskolas nosaukumā norāde uz Brandenburgas hercogu, pēc kura pavēles augstskola 1544. gadā nodibināta) gadagrāmatu 1953. gada laidienā. Pētnieki atraduši dokumentus par to, ka I. Kanta tēvs Johans Georgs Kants bijis sedlinieks Kēnigsbergā, vectēvs Hanss Kants - arī sedlinieks, bet mazliet uz austrumu pusi esošajā Mēmelē, kas tagad zināma kā Klaipēda, bet vecvectēvs Rihards - krodzinieks Klaipēdas novada Silutē.
Tiktāl I. Kanta ģenealoģija izsekojama konkrētu personu līmenī. Par vēl senākiem laikiem atliek spriest pēc statistiski pamanāmām cilvēku plūsmām no austrumiem uz rietumiem. Mortenzeniem izdevies atrast dokumentu, ka Rihards Kants neesot pratis vācu valodu, kas atzīmēts lietā par Riharda tiesāšanos par mantojumu ar viņa mirušā sievas radiem. Tiesā viņam bijis vajadzīgs tulks bez norādījuma, vai tulkots no kuršu, vai no lietuvju, vai no prūšu valodas. Kaut hipotētiski pieņemama ir Mortenzenu versija par šī Riharda uzvārda izcelsmi no kādreiz pastāvējuša Kantvo ciema netālu no tagadējās Lietuvas pilsētiņas Priekules, kas nav Latvijas pilsētiņa ar tādu pašu nosaukumu un kurai Kanta senči šad tad piedēvēti.
Galvenais ir tas, ka dokumenti apgāž paša I. Kanta apgalvojumu par izcelsmi no skotiem, ar kuriem Kanti tiešām saradojušies kopš Hansa Kanta laika. Skoti sanāk I. Kantam tēvoči vai brālēni, bet ne tieši priekšteči. Skoti Austrumprūsijā dzīvojuši diezgan lielā skaitā apmēram tāpat kā paunu žīdi Polijā, Lietuvā un Kurzemes hercogistē.
Gadsimtu gaitā migrācijas plūsmas virzienu mainījušas un Imanuēla brāli Johanu Heinrihu Kantu (1735-1800) atbīdījušas uz Kurzemi, kur viņš dabūjis vispirms mājskolotāja, tad skolotāja un galu galā mācītāja darbu. Brālis un vēl citi interesenti aicinājuši I. Kantu uz profesora vietu Pētera akadēmijā Jelgavā, bet I. Kantam nebija iemeslu atsaukties ne šim, ne vēl citiem darba piedāvājumiem tad, kad viņš ar savu mācību sāka izpelnīties ievērību jau dzīves laikā.
Vēstures grieži pārdislocēja Pētera akadēmijas ideju uz tagadējo Tartu un iezīmēja ceļu no Kurzemes un Vidzemes uz Kēnigsbergu, ko Krievijai bija izdevies okupēt uz pieciem gadiem (1758-1762) Septiņgadu kara laikā. Šis ceļš ticis izmantots arī augstākās izglītības iegūšanai. Laikā, kad šāda izglītība vēl nebija masu produkts, par ievērības cienīgu skaitu jāatzīmē 17 kurzemnieki un vidzemnieki, kuri 1770. gadā ar pašsacerētu odu apsveikuši I. Kantu ar profesora amata iegūšanu.
Studentu plūsma no Vidzemes un Kurzemes ar Rīgu centrā uz Kēnigsbergu lika pamatu I. Kanta grāmatu izdošanai Rīgā pēc tam, kad I. Kanta bijušie studenti šeit bija sākuši karjeras dažādās iestādēs un nozarēs, tajā skaitā izdevējdarbībā. Starp viņiem jāpiemin Johans Georgs Hāmanis (1730-1788) no Kēnigsbergas, kurš no 1752. līdz 1767. gadam ar pārtraukumiem dzīvojis Rīgā un Jelgavā. Viņa sakarus ar I. Kantu atklāj J. G. Hāmaņa 1759. gadā izdotas grāmatas “Sokrāta memuāri” (Sokratische Denkwūrdigkeiten) veltījums “nevienam un diviem", kur ar “nevienu” domāti lasītāji, bet viens no diviem ir I. Kants.
Pēc Septiņgadu kara J. G. Hāmanis 1766. gadā kļuvis par Jelgavas avīzes "Mītavas Ziņas" (Mitauische Nachrichten) redaktoru. Viņš saglabājis sakarus ar I. Kantu un izveidojis sakarus ar vēl vienu ieceļotāju no Prūsijas, bijušo I. Kanta studentu Johanu Frīdrihu Hartknohu (1740-1789). Jelgavā J. F. Hartknohs ieradies kā Kēnigsbergas grāmattirgotāja Johana Jakoba Kantera (1738-1786) pārstāvis, bet drīz kļuva par patstāvīgu grāmatu tirgotāju un - galvenais - izdevēju Rīgā. Šādu pazīšanos un paziņu daudzumu iespējams vēl paplašināt un arī rezumēt ar atzinumu, ka visi viņi masoni.
Lai cik pamatoti tagad vaimanāt par tikumu un intelekta lejupslīdi, kad nevar būt daudz lasītāju tādām grāmatām kā “Tīrā prāta kritika”, arī tās pirmo izdevumu lasītāji nebūt neizķēra. I. Kanta iepriekšējā karjera no privātskolotāja par privātdecentu un tālāk par profesoru bija pamats, lai J. F. Hartknohs ar J. G. Hāmaņa starpniecību pacentos dabūt tiesības uz pirmizdevumu grāmatai, par kuru tika runāts, ka profesors jau ļoti ilgi ļoti aizņemts ar tās rakstīšanu un tāpēc tai jābūt ievērības cienīgai. Puses vienojušās, ka autors saņems 4 dālderus par autorloksni, kas deva 220 dālderus kopā, kā arī 10- 12 brīveksemplārus. Te vēl jāpiebilst, ka grāmatu izdeva Rīgā, bet iespieda Hallē. Kad grāmata tika laista tirgū par 2-4 dālderiem gabalā atkarībā no iesējuma veida, sākotnējā publikas reakcija bijusi vēsi nogaidoša un izdevējam bijis jākrīt izmisumā par izredzēm daļu tirāža atdot makulatūrā. I. Kants pamudināts pārstāstīt “Tīrā prāta kritiku” īsāk un (it kā?) vienkāršāk grāmatiņā, kas latviešu valodā kopš 1990. gada zināma ar nosaukumu “Prolegomeni". Pūles visai drīz atmaksājās un Hartknoha izdevniecība varēja strādāt ar nākamajiem I. Kanta darbiem.
Par vislielāko I. Kanta meistardarbu ir kļuvis trešais piegājiens “Tīrā prāta kritikas” izklāstā, kad tas tika saspiests līdz priekšvārdam “Tīrā prāta kritikas” otrajam, uzlabotajam, tagad par kanonisko grāmatas tekstu kalpojošajam uzdevumam. No šī priekšvārda tiek ņemti paši ejošākie formulējumi, ja par I. Kanta izziņas teoriju jārunā ar cilvēkiem, kuri nav izvēlējušies šīs teorijas studijas par savu mūža pienākumu.
Obligāti jāpasaka, ka I. Kants apzinājies sevi līdzīgu poļu astronomam (matemātiķim, politiķim, prieterim u.c.) Nikolajam Kopernikam (1473-1543), kurš savulaik spējis izskaidrot astronomiskos novērojumus tādējādi, ka atzinis savu, t.i., zemeslodes kustību attiecībā pret debesu spīdekļiem. Tas nozīmēja atmest veco, uz acīmredzamību balstīto teoriju, ka debess spīdekļi kustas attiecībā pret zemi. I. Kanta gadījumā izpratnes maiņa nozīmēja izziņas pieļaušanu tikai tādā mērā, kādā (citējot norādīto avotu Riharda Kūļa tulkojumā) “priekšmets (kā jutekļu objekts) vadās pēc mūsu vērotspējas īpašībām". Vai arī tā, ka “pētniekiem atausa gaisma. Viņi aptvēra, ka prāts atskārš tikai to, ko pats darina pēc sava plāna"; ka viņiem “jāpiespiež daba atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem".
To nevaram ne pilnīgi droši apliecināt, ne noliegt, ka pasaule bez I. Kanta būtu nonākusi līdz tai pašai situācijai kā tagad. Vai kādam citam kaut citiem vārdiem citā valodā būtu izdevies formulēt tādu pētniecības kā dabas piespiešanas programmu, par kuras rezultātu simbolu itin bieži tiek nosaukti atomieroči? Atomlielvalsts Krievija tagad ir nopūtusi tiem putekļus, jo regulāri ķeras pie draudēšanas ar atomieročiem, tiklīdz karā ar Ukrainu cieš sakāves kaujās, kurās tiek lietoti konvencionālie ieroči. Pa to laiku, kamēr atomieroči bija pārklājušies ar putekļu kārtiņu, priekšplānā izvirzījās vides piesārņošana globālā mērogā, zemeslodes pārapdzīvotība u.tml. Nekā no tā nebūtu, ja zinātnieki nebūtu rīkojušies atbilstoši I. Kanta pamācībām.
Iepriekš ļoti daudzas civilizācijas ir pastāvējušas un izzudušas bez draudiem paķert sev līdzi kapā visu pārējo pasauli. Tā notiktu arī tagad, ja zinātne un tehnika būtu palikušas tajā līmenī, kādā tās bija “Tīrā prāta kritikas” klajā laišanas gadā un ja eiropiešiem nebūtu izdevies ar savu tehnoloģisko pārākumu uzspiest arī neeiropiešiem eiropiešu manieres. Protams, te runa ir par domāšanas veidu, nevis par patēriņa līmeni, ko kura ļaudis noveltos dabiskā veidā, tiklīdz kāds viņu vietā vairs nespētu izdomāt, kādā veidā patēriņa līmeni ja ne kāpināt, tad noturēt. Tāpēc tagadējā domāšanas veida līdzautora I. Kanta nopelni un slava ir milzīga, bet divdomīga un tālākas izpētes vērta.
