Latvija devusi vietu ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (Intergovermental Panel on Climate Change - IPCC) ekspertu sanāksmei un atrādījusi tādu Latvijas klimata izmaiņu aprakstu, kāds atbilst IPCC aksiomām par zemeslodes sasilšanu cilvēku darbības rezultātā.
IPCC ir Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) izveidota starptautiska organizācija klimata pārmaiņu apspriešanai valstu valdību līmenī. Tātad tādā līmenī, kādā jāpieņem lēmumi, kuri varot ietekmēt klimata pārmaiņas. Par šo pārmaiņu zīmolu likta gaisa un ūdens vidējās temperatūras paaugstināšanās gan uz visas zemeslodes, gan tās atsevišķajos apgabalos klimatisko joslu, valstu robežu un citos dalījumos. Par sasilšanas iemeslu nosaukta oglekļa dioksīda (CO2) un vēl dažu gāzu daudzuma palielināšanās pasaules atmosfērā cilvēku darbības dēļ. Proti, cilvēki izmanto iepriekšējos zemeslodes vēstures periodos augušo augu atliekas, lai iegūtu enerģiju, kas atbrīvojas, savienojot (sadedzinot, oksidējot) šajās atliekās esošo oglekli ar gaisā esošo skābekli. Lai sasilšanu apturētu, cilvēcei jāiztiek ar tādu enerģijas daudzumu, kāds rastos, oksidējot tikai tik daudz oglekļa, cik uzkrājas tajā šobrīd augošo augu daudzumā, kāds atbilst to pieaugumam caurmērā pa gadu. Izpildīt šādu uzdevumu uzreiz (gada laikā vai ilgākā, bet ar tomēr pārskatāmā periodā) ir acīm redzami neiespējami, taču valstis solās to paveikt gadu desmitos: attīstītajās valstīs, starp kurām ir arī Eiropas Savienības dalībvalsts Latvija, apņēmušās to paveikt līdz 2050. gadam, bet visām pārējām valstīm tas jāizdara līdz 2100. gadam. IPCC pastāvēšanas jēga ir dot padomus, pēc kuriem būšot iespējams šādu uzdevumu izpildīt. IPCC reģistrējušās 195 valstis, organizācijas pasākumos regulāri piedalās apmēram 150 valstu pārstāvji un iemaksas organizācijas kasē izdara 50 valstis. Organizācijas mītne atrodas ANO Eiropas atzarā Ženēvā (Šveicē).
Kopš 15. aprīļa Rīgā notiek IPCC ekspertu sanāksme, kurā sapulcēti vairāk nekā 100 dalībnieku no 65 valstīm. Latvijai un Rīgai ticis gods būt pirmajai vietai, kurā IPCC darbs tiek organizēts vēl nebijušā formātā. Proti, IPCC ķēries pie savā pirmā īpašā ziņojuma par klimata pārmaiņu saistību ar pilsētām. Savas pastāvēšanas laikā IPCC sagatavojusi jau sešus ziņojumus par klimata pārmaiņā pasaulē vispār, bet tikai tagad spēšot detalizētāk aplūkot tieši pilsētu ietekmi uz klimata pārmaiņām. Rīgā notiek pirmā sanāksme ar mērķi izstrādāt darba plānu ziņojuma sagatavošanai līdz 2027. gadam.
IPCC organizatorisko un zinātnisko vadītāju ierašanās Rīgā tiek izmantota arī tam, lai uzrunātu vietēji sabiedrību, tajā skaitā valsts vadītājus. 15. aprīlī ICPP stādījās priekšā plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem. 16. aprīlī IPCC darbā iesaistījās klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis. Visticamāk, ka IPCC pasākums Rīgā nenotiktu, ja Latvijā samērā nesen nebūtu izveidota Klimata un enerģētikas ministrija (KEM), kura ar starptautisku pasākumu apliecina savas spējas gan pasaulē, gan salīdzinājumā ar citām Latvijas iestādēm. Trešdien IPCC pārstāvji uzrunās Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas deputātus un Latvijas pašvaldību darbiniekus. Ceturtdien IPCC eksperti dosies uz objektiem, ar kuriem Latvija iesaistījusies sasilšanas apturēšanā (stādījusi kokus, saglabājusi dabas daudzveidību, revitalizējusi pilsētvidi u.tml.) Darba nedēļas un IPCC pasākuma noslēgumā apspriedīsies IPCC un Rīgas pašvaldības pārstāvji.
Viens no IPCC taktiskajiem uzdevumiem ir izskaidrot, kāpēc milzīgas pārmaiņas cilvēku dzīvē radīs vidējās temperatūras izmaiņas pa dažiem grādiem vai pat pa grāda desmitdaļām. Šādas izmaiņas cilvēka organisms sajust nespēj, bet IPCC postulāti ir tādi, ka vidējā temperatūra veidojas no daudz lielākām izmaiņām augsto un zemo temperatūru ekstrēmos: siltumu nomainīs karstums virs cilvēkiem, kā arī dzīvniekiem un augiem attiecīgajā klimatiskajā zonā pierastā komforta līmeņa, bet vidējo temperatūru uz leju pavilks aukstuma viļņi, kas apdraudēs pārkarsušo dabu ne mazāk kā karstums. Tāpat arī cilvēkiem var klāties slikti, kā, piemēram, kaut dažās aukstās dienās mājās, kurās ietaupīts uz siltumizolāciju un apkuri, kas karstuma nomocītiem cilvēkiem šķitusi lieka.
IPCC uzņemas apgalvot, ka globālā sasilšana par 1,5 grādiem izraisīšot gaisa un ūdens plūsmu virzienu maiņas, kas rezultēsies pārtikas un dzeramā ūdens trūkumā. Tāds bija spēcīgākais apgalvojums, ar kādu klajā nāca IPCC priekšsēdētājs Džims Skī (attēlā).
Tālāk viņš atzina, ka 1,5 grādu robežas sasilšanu noturēt tomēr neizdosies. Ja visas valstis tik tiešām izpildītu to, ko tās apsolījušas izdarīt sasilšanas samazināšanai, tad globālā temperatūra pieaugšot par trijiem grādiem. Bet kas notiks tad, ja valdības neizdarīs to, ko apsolījušās? Šaubas par solījumu izpildi izriet no šo solījumu izmaksām. Šī brīža globālais finansējums esot reizes sešas reizes mazāks, nekā nepieciešams, lai ierobežotu globālo sasilšanu ar 1,5 vai vismaz ar diviem grādiem.
Bet, protams, pēdējo piecu līdz 10 gadu laikā esot piedzīvots ievērojams progress. Tostarp pasaulē redzamas 20 valstis, kas ilgstoši samazinājušas savas CO2 un vispār siltumnīcefekta gāzu emisijas. Viņš atsaucās uz Eiropas valstīm, taču daudz nenoteiktāka bija viņa un citu IPCC vadītāju atbilde uz jautājumu, vai viņi saredz progresu Āzijas un Āfrikas daudzmiljonu pilsētās.
“Neatkarīgās” jautājums bija tāds, kā klimatu ietekmē karš. No vienas puses, karā katrs sprādziens ir oksidācija, kas bieži vien iededz milzīgus ugunsgrēkus pilsētās un mežos. No otras puses, karš nogalina cilvēkus. Tādējādi beidzas CO2 producēšana ne tikai viņu elpošanā, bet arī viņu pārtikas un apģērba, higiēnas, pārvietošanās un daudzu citu vajadzību apmierināšanai. Tad kāda ir kara bilance? Atbildes bija tādas, ka IPCC neesot tādu pētījumu, jo tiem trūkstot mandāta un datu. Vispārējais IPCC pieņēmums tāds, ka labāk lai ir miers, kura laikā valstis var atļauties sekot IPCC padomiem.
Pagaidām valstis seko IPCC piedāvātajiem klimata izmaiņu modeļiem, lokalizējot tos savās teritorijās. Latvija sagaidīja IPCC pasākumu ar izpildītu mājasdarbu. Proti, sakrita IPCC pasākuma atklāšana un Latvijas klimata izmaiņu apraksts atbilstoši spēkā esošajai IPCC versijai par klimata izmaiņā pasaulē. Savā pastāvēšanas laikā IPCC producējis sešas tādas versijas, pilnveidojot tās atbilstoši uzkrātajiem datiem par temperatūras u.c. rādītāju izmaiņām.
Apstrādājot Latvijas datus noteiktā veidā, ticis iegūts jau iepriekš paredzamais rezultāts, ka sasilšana arī pie mums notiks un mūsu dzīvi maitās. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna (attēlā) galvoja par vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanos līdz gadsimta beigām, kuras mēs neviens nepiedzīvosim. Par salīdzinājuma bāzi ņemts periods no 1961. līdz 1990. gadam. Laikā no 1991. līdz 2020. gadam temperatūra augusi par 1,2 grādiem un nākotnē vēl pieaugšot robežās starp 2,8 un 4,5 grādiem. Ziemas vidējā gaisa temperatūra paaugstināsies no pašreizējiem -2 līdz -4 grādiem Celsija salā līdz +1,2 grādiem. Samazināsies arī sala dienu skaits, bet nokrišņu daudzums pieaugs. Vasarā vidējā gaisa temperatūra paaugstināsies un būs 20,7 grādi pēc Celsija, "kas priekš vidējās temperatūras ir daudz," norādīja Vīksna. Tāpat aizvien biežāk būs vērojamas tropiskās naktis, ļoti karstas vasaras dienas, karstuma viļņi.
Savukārt KEM Stratēģiskās koordinācijas departamenta direktore Ilze Prūse (attēlā) dalījās ar KEM paredzējumiem par jauno Baltijas jūras krasta līniju pēc ūdens līmeņa paaugstināšanās par 50-70 centimetriem, par ēku būvniecības pielāgošanu klimata pārmaiņā, par klimata politikas integrēšanu teritoriju attīstības plānošanā un apdrošināšanas risku noteikšanā klimata pārmaiņu radīto zaudējumu gadījumos.
