Vai adopcija Latvijā padarīta par ekskluzīvu pakalpojumu bagātniekiem, vai arī bērnus vienkārši neļauj adoptēt lai pietiktu audzēkņu piecpadsmit jaunatvērtajiem bērnunamiem: to vai citu iemeslu dēļ, bet pabeigto adopciju skaits mēnesī samazinājies no nepilna desmita līdz 1-2 gadījumiem.
Aktuālo situāciju parāda Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kas par vienu pabeigtu adopcijas procesu izmaksā adoptētājam 1 422,87 eiro. Šī aģentūra ar naudu rīkojas atbildīgi un caurspīdīgi. Adopcijas atlīdzību izmaksa līdz ar vairākiem desmitiem citu sociālās apdrošināšanas un palīdzības maksājumiem tiek publiskota mēnesi pēc izmaksu veikšanas. Tādējādi atklājas, ka adopcija Latvijā praktiski izbeigta pēc tam, kad pagājušā gada novembrī izmaksātas 9 adopcijas atlīdzības. Decembrī izmaksātas tikai 3 atlīdzības, kas netipiski maz. Janvārī adopciju process pabeigts ar vienu, tālāk februārī - ar divām atlīdzībām. Salīdzinājumam - pagājušā gada janvārī un februārī tika izmaksātas divreiz pa astoņām atlīdzībām, aizpagājušā gada janvārī un februārī - attiecīgi 11 un 9 atlīdzības. Tik straujas izmaiņas cilvēku demogrāfiskajā uzvedībā, kas vērsta uz vēlamā bērnu skaita iegūšanu, nav iespējams izskaidrot ar šīs uzvedības stereotipu nomaiņu, kāda prasa gadu desmitus. Skaitlisku piemēru šādu izmaiņu ātrumam rāda jaundzimušo skaita samazinājums no 15 954 aizpagājušajā gadā līdz 14 121 jaundzimušajam pagājušajā gadā. Tālāk sekoja šā gada janvāris ar 1 050 jaundzimušajiem, kuru par 90 bērniem mazāk nekā 2023. gada janvārī. Nebūt neprasot ciešu procentuālu atbilstību starp bioloģiski un adopcijas veidā iegūto bērnu skaita samazinājumu, gandrīz desmitkārtīgs samazinājums dažu mēnešu laikā nav izskaidrojams ar cilvēku atteikšanās no tādām uzvedības normām, kādas Latvijā valdījušas gadu desmitiem. Adopciju izbeigšana ir Latvijas valsts politika, kurā adopciju izbeigšana precīzi sakrīt ar brīdi, kad Latvijai jāatskaitās par 100 miljonu eiro Eiropas Savienības palīdzības naudas apgūšanu "deinstitucionalizācijai" 15 no jauna uzceltos bērnunamos.
Bērnunamu atvēršana ir pretrunā gan ar Latvijas, gan ar visas Eiropas Savienības retoriku, bet toties atbilst kopš Latvijas Republikas atjaunošanas izkoptajai praksei ar bērnunamu finansēšanu pārvērst pašvaldību vadītājus par cirka sunīšiem, kuri kārumu dēļ gatavi mest jebkādus kūleņus. Šajā reizē “valsts naudas piešķiršana bērnunamu ierīkošanai izskatās pēc darījuma, kurā valdība pērk pašvaldību vadītāju piekrišanu simts skolu un dažu ārpus Rīgas vēl atlikušo slimnīcu slēgšanai”. Šāds pieņēmums tika pamatots ar publiski zināmiem piemēriem, kā dažādu pašvaldību vadītāji dzēruši uz bērnunama budžeta rēķina pirktu konjaku, nesuši uz mājām sociālās aprūpes iestādēm nopirktas flīzītes utt.
Oficiālais attaisnojums milzīgas naudas izgāšanai bērnunamu būvēšanai bija tāds, ka bērni un jaunieši tikšot pārvietoti no sliktākiem bērnunamiem uz labākiem “ģimeniskas vides bērnunamiem”. Pagājušā gada rudenī Rīgu un visu Latviju pāršalca skandāls par vienu šādu pārvietošanu Daugavpilī. Kaut cik pieņemams attaisnojums jauna bērnunama “Pīlādzītis” celtniecībai bija tā novietojums apdzīvotā pilsētas teritorijā, uz kurieni pārvietoja bērnus un jauniešus no jau esošā bērnunama “Priedīte” meža vidū. Taču tad atklājās, ka bērni no “meža”, t.i., no bērnunama nespēj atrasties plašākā cilvēku sabiedrībā: ““Pēc pusnakts pastāvīgi saucām policiju, kas brauca, bet no bērniem uzklausīja lamas. Šeit dzēra grādīgo, klīda apkārt piedzērušies. (...) Policija atbrauc, bet bērni viņus nolamā. Es neizturētu. Teju spļaudījās uz policistiem. Šausmas! Neko nevar viņiem izdarīt. Kliedza pretī - mēs zinām savas tiesības, sūdzēsimies bērnu tiesību aizstāvjiem!” Valsts policijā apstiprināja iedzīvotāju sacīto...” Šādu reportāžu sniedza TV3 raidījums “Bez Tabu” un 12. oktobrī tā pārstāstīta NRA.lv sadaļā “Tauta Runā”.
Risinājums bija tāds, ka bērnus aizveda uz veco vietu, bet ar brīdinājumu iedzīvotājiem, ka tas tikai pagaidu risinājums: “Tiek strādāts ar bērnu uzvedību, lai viņi varētu atgriezties atpakaļ “Pīlādzī”, to paredz deinstitucionalizācijas projekts.” Citiem vārdiem sakot, pašvaldībai nāktos atmaksāt bērnunama celtniecībai iztērēto naudu, ja bērnunams stāvētu tukšs un nevienu “nedeinstitucionalizētu”. Tādu izšķērdību ne Daugavpils, ne citas pašvaldības pieļaut nedrīkst. Bet kā to nepieļaut, ja Latvijā strauji samazinās bērnu kopskaits un arī tādu bērnu skaits, kuriem bāriņtiesas var bez tokšņa piespriest ilgu gadu ieslodzījumu bērnunamos? Pašsaprotams risinājums ir atcelt bērnunamos jau ieliktajiem bērniem iespēju tikt “amnestētiem", t.i., adoptētiem.
Jaunuzcelto bērnunamu aizpildīšana ar bērniem lauza gandrīz desmit gadus ilgušo tendenci samazināt bērnunamos esošo bērnu skaitu. Viens no pirmajiem soļiem viņus skaita samazināšanā bija viņu saskaitīšana, pakāpeniski atsakoties no atjaunotās Latvijas Republikas divu pirmo gadu desmitu prakses, ka ar bērniem no sociāli vārgām ģimenēm pašvaldības bāriņtiesu personā drīkstēja rīkoties bez nekādās uzskaites un kontroles.
Tā nu 2012. gada beigās bērnunamos tika saskaitīti 1 889 bērni. Sākās viņu skaita samazināšana līdz 514 bērniem 2021. gadā, taču 2022. gadā viņu skaits atkal pieauga līdz 527 bērniem. Pagājušajā gadā šis skaits kļuva mazliet mazāks, bet 518 bērnu atstāšana bērnunamos noteikti nav turpinājums reālajai bērnunamu audzēkņu skaita samazināšanas politikai, kāda iepriekš tika realizēta. Var pieļaut pat to, ka tā ir tikai grāmatvediski nokārtota reakcija uz jau pieminēto “Neatkarīgās” pagājušā gada 20. jūnija publikāciju par 100 miljonu eiro izšķērdēšanu “deinstitucionalizācijai”. Pirms un pēc šīs publikācijas risinājās plaša rakstiska un arī klātienes izskaidrošanās ar Labklājības ministrijas ierēdņiem, kuru toreiz visai nervozā uzvedība labi saprotama.
Diemžēl bērnumamu audzēkņu kopskaita stagnācija slēpj sevī bērnunamu audzēkņa sastāva nomaiņu - atjaunināšanu. Ja 2021. gadā vecuma grupā no 4 līdz 12 gadiem bērnunamos no jauna tika ievietots 51 bērns, tad 2022. gadā - 71 bērns un pagājušajā gadā 85 bērni. Šāda vecuma grupa pārāk plaša, lai izdarītu neatvairāmus secinājumus, taču skaitļi ļauj izteikt pieņēmumu, ka bērnunami labprāt tiek vaļā no jauniešiem, kuru asociālā uzvedība “Priedītes” stilā vairs nav noslēpjama, un vietā saņem mazus bērnus. Ar tādiem taču viegli tikt galā, ieslēdzot telpās un pagalmos. Ja viņus no bērnunamiem neizvelk dažu gadu laikā, tad viņi iegūst tik daudz uzvedības un arī veselības problēmu, ka neviens atbildīgs cilvēks par viņiem atbildību vairs uzņemties nevar. Tad viņiem būs jāpaliek bērnunamos tik ilgi, kamēr no viņiem tiks vaļā bērnunami, kuriem par saviem audzēkņiem nav nekādas atbildības.
Klaju vienaldzību demonstrē iestādes, kurām it kā vajadzētu reaģēt uz to, ka, tagadējā stilā tupinot, Latvijā ik gadus teorētiski varētu tikt saproducēti vēl 60-70 cilvēki, kas apdraudēs sevi un citus. Kur nu vēl skaidrāku brīdinājumu par to deva notikums šā gada janvārī, kad 10 gadus vecs Jūrmalas bērnunama audzēknis piedzērās un nodūra uz ielas sastaptu bērnu; un apdzērusies bija lielākā daļa bērnumama audzēkņu, kuri notikumā piedalījās un tagad uzskata sevi par varoņiem. To vairs nevar noskaidrot, cik normālus cilvēkus no šiem bērniem būtu bijis iespējams izaudzināt, ja viņi būtu piedzimuši vai savlaicīgi ievietoti normālā vidē. Vai viņi kļuva par noziedzniekiem tāpēc, ka, pirmkārt, tika atņemti bioloģiskajām ģimenēm un, otrkārt, netika atdoti aizbildņiem audžuģimenēm vai adoptētājiem? Vai arī viņi nonāca bērnunamā tāpēc, ka visi, sākot ar viņu bioloģiskajiem vecākiem, no viņiem atteicās, saskatot viņos noziedznieku pazīmes?
Lai gan ģimene nedod garantijas viena atsevišķa cilvēka līmenī, varbūtība nekļūt par normālu cilvēku normālā vidē ir tikpat maza, cik maza ir varbūtība kļūt par normālu cilvēku bērnunamā. Ja adopcijas tendences nemainīsies, tad neatgriezeniski sakropļoti ik gadus tiks par 60-70 bērniem vairāk. Proti, 2023. gadā ar aizdomīgi zemo decembra adopciju skaitu tika adoptēts 81 bērns, bet šogad iespēja nonākt normālā dzīvē pavērsies labi ja 20 bērniem.
Šāds pavērsienu mierīgi uztver valsts iestāde, kas nesen pārsaukta par Bērnu aizsardzības centru (BAC). “Vēlamies aicināt ņemt vērā, ka adoptētāju izvēli visvairāk ietekmē ekonomiskā situācija un pašu ģimenes stāvoklis konkrētajā brīdī, nevis citi faktori,” “Neatkarīgajai” atbildēja BAC pārstāve Simona Saule. Tālāk viņa gan uzskaitīja no Latvijas iedzīvotājiem neatkarīgo kovidtrakumu un Krievijas iebrukumu Ukrainā, kas tiešām varēja samazināt adopciju skaitu. Taču cilvēki kopumā nav tik viegli dresējami ne ar labām, ne ar sliktām ziņām. Praktiski pilnīgā adopciju apturēšana ir valsts politika, nevis cilvēku izvēle.
Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas pārstāve Solveiga Alksne iesāka ar to, ka “normatīvajos aktos saistībā ar bērnu adopciju Latvijā nekas nav mainījies”. Taisnība, bet kāds sakars bāriņtiesām ar normatīvajiem aktiem? “Normatīvie akti” uzdod rīkoties “bērna labākajās interesēs". Atbilstoši šiem aktiem, bāriņtiesas var pilnīgi brīvi uzskatīt, ka adopcija ir vai nav atbilstoša bērna interesēm. Tālāk sekoja bāriņtiesām tipiskā norāde uz Labklājības ministriju, ka tā "varētu sniegt plašāku atbildi, jo ir adopcijas reģistra turētāji. Līdz ar to viņi varētu izskaidrot esošās tendences Latvijā saistībā ar adopcijas procesiem. Ģimenes nevēlas adoptēt bērnus ar veselības traucējumiem.”
Noteikti pajautāsim Labklājības ministrijai, vai Latvijas bērnunamos kopš pagājušā gada decembra plosās īpaša sērga, kas atbaida adoptētājus, jeb līdz decembrim adoptētāji to tik vien gribēja, kā slimus bērnus.
