Uz brīdi ļoti lielas valsts un varenas tautas pazušana gandrīz bez pēdām ļauj izmantot hazārus visfantastiskākajām sazvērestību teorijām pasaules plašumā un gadu tūkstošu garumā.
Tūkstošiem cilvēku Latvijā noskatīsies nupat kā Jaunajā Rīgas teātrī (JTR) pirmizrādi piedzīvojušo uzvedumu “Sapņu tulkotāju sekta” un izlasīs tās literāro pirmavotu, serbu autora Milorada Paviča romānu "Hazāru vārdnīca”, kas latviešu tulkojumā pieejams kopš 2006. gada. Cerēsim, ka ar to arī viss beigsies. Publika interese noplaks līdz nākamajai reizei, kad teiksmainā Hazārija vai izzudusī hazāru tauta kādam noderēs par tēliem, caur kuriem izpausties mākslas (dzejas, prozas, skaņu, krāsu, kustību) valodā. Ir iespējams runāt arī zinātnes valodā, ja piemīt uzņēmība un dotas iespējas iemācīties ne tikai vēstures zinātnes tagadējo valodu, bet arī, piemēram, arābu valodu tajā formā, kādā saglabājušies pirms pusotra tūkstoša gadiem izdarīti arābu pieraksti par tirgošanos vai karošanu ar hazāriem. Vēl ir arī ideoloģijas valoda, kas vieglāk apgūstama, bet draudoša ar to, ka šīs valodas lietotāji gan individuālā, gan idejisko un partijisko, sociālo un nacionālo grupu līmenī var piedzīvot hazāru likteni. Sagadīšanās vai ne sagadīšanās, ka to cilvēku, kurš iepina latviešus poēmā “Hazāri”, dažus gadus vēlāk nosita viņa radinieks.
Publikācija par hazāru vēsturi turpina to, kas tika iesākts publikācijā par JTR izrādi. Jā, tā patiešām ir “metafora arī par Latvijas likteni un tās iespējamo nākotni,” kā rakstīts teātra sniegtajā izrādes anotācijā. Atbilstība starp hazāriem un latviešiem arī tāda, ka izrādē daudz runā par neziņu, kurienes hazāri uzradušies un kas viņi īstenībā bija (vai cilts, vai tauta, vai sabiedrības kārta, vai sekta), bet mūsu vēsturnieki rakstītā veidā apliecina (žēli nopūšas), ka “latviešu tautas veidošanās ir sarežģīta un maz aplūkota tēma Latvijas vēsturē, ar salīdzinoši daudz neatbildētiem jautājumiem, kas skar latviešu etnoģenēzes priekšnosacījumus, apstākļus un gaitu.” Interesanti gan, par ko latviešu vēsturnieki vairāk nekā simts gadus ēduši Latvijas valsts maizi? Kāpēc viņi no “neatbildētajiem jautājumiem” mukuši kā velni no krusta?
Nav pamata noniecināt mūsu vēsturniekus, ka tikai viņi nespēj salikt Latvijas vēstures faktus tādā secībā, lai tie parādītu un izskaidrotu latviešu tautas rašanos. Nav mūsu vēsturnieki mucā auguši un pa spundi baroti. Ja pasaulē būtu vispārpieņemta teorija jeb piemēri, kā aprakstīt tautu izcelšanos, tad mūsu vēsturnieki būtu arī par latviešiem salikuši vēstures faktus pareizā secībā. Diemžēl tādas teorijas nav. Tas nenozīmē, ka nav bijuši mēģinājumi izprast un izveidot mācību par tautu rašanos. Runāts un rakstīts daudz, bet pat par tautas definīciju nav nekādas skaidras vienošanās, kāda, piemēram, izbeigtu diskusijas, vai latvieši un latgalieši ir viena, vai divas tautas. No zinātnes viedokļa nekas ir atsaukšanās uz Dieva gribu vai likteni. Tikai šļupstēšana sanākusi no mēģinājumiem norādīt uz dabas apstākļiem, kādos varētu rasties tauta. Vieni saka, ka tiem jābūt maigiem kā jaundzimušā šūpulī, otri - ka skarbiem, lai tie būtu izaicinājums cilvēkiem saņemties un apvienoties.
Par etnoģenēzi ir tikai viena izvēle vai nu atzīt savu pilnīgo neizpratni, kā to godīgi dara latviešu vēsturnieki, vai atzīt krievu vēsturnieka Ļeva Gumiļova (1912-1992) apgalvojumu, ka “reizi pa reizei Zemes jonosfēru pārrauj kosmiskais negaiss, pret Zemi triecas kosmiskā runga (бич). Tā aizķer Zemi šaurās josliņās, kur zem tās nonākušie planētas reģioni saņem grūdienu mutācijām bioloģiskajā līmenī, bet etnosa līmenī rodas pasionaritāte, “degšana” - cilvēku spējas uz paaugstinātu aktivitāti,” kas izpaužas arī jaunu tautu izveidošanā. Piedodiet, bet vai tie tomēr nav murgi?!
Būtu labi iztikt bez Ļ. Gumiļova un būtu vēl labāk, ja cilvēki droši vien valstu līmenī pārvaldītu tautu rašanās apstākļus un tautu radīšanu pēc vajadzības un vēlēšanās. Ja tas nav iespējams, tad pietiktu ar teoriju, kas izskaidro tautu rašanos noteiktās klimatiskajās joslās, kalnos vai pie jūrām un upēm, vai atkarībā no nodarbošanās un labklājības, no valodu īpatnībām... Diemžēl nākas sēdēt un gaidīt, līdz kamēr netverami daudzu un tālu kosmiska mēroga mijiedarbību rezultātā Zemi atkal ķers kosmiskā runga, kas sitīs sāpīgi.
Tā atkal sagadīšanās vai ne sagadīšanās, ka tieši par Hazāriju Ļ. Gumiļovs ir ļoti spilgti izpaudies. 1966. gadā viņš tika pie savas pirmās grāmatas ar nosaukumu “Hazārijas atklāšana”. Tajā zem skaļa nosaukuma daudz pieticīgāka atskaite par Ļ. Gumiļova vadītas arheologu ekspedīcijas gaitām Volgas deltā. Tur esot pastāvējusi Hazārijas valsts galvaspilsēta, kas tagad tikpat neatrodama kā hazāri. 1987. gadā viņš vēlreiz pievērsās Hazārijai ar darbu “Vēstures zigzags”. Tas ir skaidrojums, kāpēc savam laikam un apkārtnei milzīga impērija ne tikai sabruka, bet pat izgaisa it kā vienā mirklī kopā ar lielāko daļu liecību, ka tāda valsts vispār kādreiz pastāvējusi.
Tagad jāpalūkojas, kā Ļ. Gumiļova mācība vizualizējas uz kartes (attēlā).
Kosmiskais grūdiens, kas iekustinājis hazārus līdz pat impērijas izveidošanai, noticis kaut kad pēc 500. gada mūsu ērā, bet tieši hazārus nav ķēris. Etnoģenēzes josliņa pagājusi viņiem garām no Arābijas uz Japānu, pa ceļam iekustinot jaunu tautu veidošanos tagadējā Ķīnā. Cilvēku paaugstinātā aktivitāte vispirms likusi viņiem sakauties un pēc tam ļāvusi viņiem izklīst uz vietām ar jau iztērētu pasionaritāti, kur pasionāri kļūst kungi. Viena tāda pasionāru grupa apmetusies Altaja kalnos. Dēvēta tā dažādi, tai skaitā par Altaja tjurkiem; tjurki nav tas pats, kas turki. Tad nu šie tjurki lūkojušies, kur vēl varētu pakarot un palaupīt. Ķīna bagāta, protams, bet arī stipra - no turienes viņu senči padzīti. Uz ziemeļiem taiga, kur neko daudz sagrābt nevar. Nācies iet garu, nogurdinošu ceļu uz rietumiem pāri tuksnešiem. Tjurki nav metušies virsū pirmajiem aiz tuksneša sastaptajiem, bet izveidojuši pie viņiem kara bāzi, kurā sagatavoties iebrukumiem bagātākos apvidos. Hazārija taču kļuva bagāta pēc Altaja tjurku viesošanās, bet sākotnēji tā bijusi mazas zemkopju un zvejnieku grupiņas patvēruma vieta Volgas deltā starp kaimiņiem, kas daudz organizētāki, varenāki un bagātāki. Gadsimtu gaita kopš hazārus izveidojušā grūdiena bija atstājusi viņiem tikai tik daudz enerģijas, lai viņi spētu dabūt sev pārtiku no dabas un sarunāt ar kaimiņiem, ka viņus liks mierā, jo viņi ir nabadzīgi un pilnīgi nekaitīgi.
Tjurku viesošanās, t.i., regulāra virzīšanās turp uz karu un atpakaļ ar kara laupījumu pie hazāriem ilgusi no 558. līdz 650. gadam (aptuveni). Simts gadus hazāru sievietes apmīļojušas kara varoņus un tikušas pie bērniem, kas izsitēju spējas dabūjuši no saviem nekad neredzētajiem tēviem, bet uzvedības normas iemācījušies no hazāru mātēm un patēviem. Tālāk šie bērni izplatījuši savas spējas dzimumattiecībās hazāru vidē piecās paaudzēs, kuru aprites laikā pasionaritāte tika nemitīgi papildināta no aizvien nākamajiem Altaja tjurkiem. Ap 650. gadu pasionaritēs jau pieticis, lai hazāri izveidoti valsti, sauktu par kaganātu, kā iekarošanas mehānismu, kura darbošanās nozīmēja aizvien tālāku kaimiņu piespiešanu maksāt hazāriem nodevas. Ap 800. gadu viņi nonākuši līdz savas varas izplatīšanas robežām, kuras nosprauda gan dabas apstākļi, gan tik spēcīgi pretinieki kā Bizantija. Bet hazāru varas zona bijusi plaša, dzīve tās centrā jauka kā mušām pie medus poda. To neviens pat iedomāties nespēja, ka tāda dzīve neturpināsies mūžīgi, jo visi priekšnoteikumi tai it kā bija. Bet īstenībā šāda dzīve izrādījās pašiznīcinoša. Hazāriem bija atlicis tikpat laikā, cik ilgi bija turpinājusies viņu augšupeja. Kijivas kagans Svjatoslavs sagrāva Hazāriju un tās galvaspilsētu 964. gadā.
Ļ. Gumiļovs dēvēja hazārus par “atstarotās gaismas etnosu". Lielākā daļa tautu ir tādas, ieskaitot latviešus. Visvisādu, kā toreiz teica, “vietējo tautu” jeb “zemnieku kārtas” pārvēršanai par latviešu tautu nepieciešamo enerģiju tagadējās Latvijas teritorijā dzīvojošie cilvēki saņēma Ziemeļu kara (1700-1721) laikā no krievu karavīriem. Latviešu uzdevums vispirms izķeksēt sevi no zemnieku kārtas bija grūtāks nekā hazāriem, kuri jau startēja kā tauta ar saviem kungiem un citām viņu dabas un vēstures apstākļiem atbilstošām sabiedrības kārtām, cilvēku prasmēm un materiālajiem resursiem. Tāpēc latviešiem nācās daudz vairāk spēka iztērēt savas ekspansijas sākuma periodā (“mērnieku laikos”) un līdz impērijai mēs netikām. Izcīnīt izdevās tikai mazu valstiņu, bet atsevišķi latvieši - Stučkas un citi Bērziņi - īsu brītiņu jutās kā atjaunotās Krievijas impērijas augstmaņi jeb vietvalži.
Ir pašsaprotami iemesli labākajā gadījumā piesardzīgai attieksmei pret Ļ. Gumiļova teoriju un viņu pašu. Nu kā tad tā - simtiem vai pat tūkstošiem gadu laikā par tautu izcelšanos neviens neko nesaprata, bet pēkšņi viens sapratis visu?! Vai viņam ir aparāts, ar ko šo kosmisko starojumu uztvert šeit un tagad? Vēl labāk būtu, ja viņš uztaisītu aparātu, kas pavairo spējīgus cilvēkus, kuru spējas tad varētu sākt mērīt no viņu dzīves pirmās dienas. Bet, nē, tas apdraud cilvēku brīvo gribu un cieņu, lai labāk Gumiļovs iet, no kurienes nācis.
Taču ir vēl cits iemesls Ļ. Gumiļova ķengāšanai vai noklusēšanai. Tas ir jau minētais sacerējums “Vēstures zigzags”. Tas nebūt nav svešķermenis Ļ. Gumiļova rakstos, bet viena no etnoģenēzes tēmām tur iztirzāta visuzskatāmāk. Rezultātā visi pašreizējajai Izraēlas valstij pieejamie resursi šķiet mobilizēti pret Ļ. Gumiļovu par apgalvojumu, ka ebreji pratuši pārņemt varu Hazārijā un tādējādi nes galveno atbildību par tās militāro, politisko un etnisko katastrofu.
Ebreji Hazārijā un tieši kagana galmā nav nekāds Ļ. Gumiļova izgudrojums. Gan M. Paviča romāna, gan JRT izrādes sižets (abos gadījumos šis vārds jālieto ar atrunām, kas jau iztirzātas JRT izrādes dēļ) grozās ap to, ka Hazārijas kagans it kā izsludinājis sacensību starp kristiešu, musulmaņu un ebreju sludinātājiem par to, kurā ticībā hazāri pāries no sava pagānisma. Un it kā uzvarējuši esot ebreji. Ļ. Gumiļovs tikai paskaidro, kā tad šī uzvara gūta praktiski, nevis teatrālā disputā. Ebreji spējuši vispirms iedabūt savas meitas kagana harēmā un tad panākt, lai šo, nevis citu sievu bērni mantotu kagana troni. Ļ. Gumiļovs nesaka neviena slikta vārda par ebrejiem, kuri malači - spējuši izmantot situāciju labāk nekā citi. Absurdi pierakstīt viņam pārmetumus ebrejiem pa to, ka tie ap 800. gadu nebija papūlējušies izlasīt Gumiļova jeb daudzu citu tagadējo vēsturnieku, politologu, politiķu vai publicistu brīdinājumus par etnisku atsvešināšanos starp valdošajām un pārvaldītajām kārtām kā draudu valstu, sabiedrību un tautu drošībai.
Ļ. Gumiļovs izceļas tikai ar brīdinājuma formu, kurā etniski atsvešinātas varas konstrukcija nosaukta par himēru. Un tālāk: “Nevajag domāt, ka himēru rašanās ir ārkārtas notikums un ka ebreju loma tajā ir unikāla.” Mums jau nu gan tas labi jāsaprot! Latvijas priekštecē Livonijā nekādu ebreju nebija, bet himēra bija. Tiklīdz Krievijas cars Ivans Bargais (1530-1584) šeit uzradās ar karu, tā himēra sabruka. Livonija uz 25 gadiem (1558-1583) kļuva par cīņu arēnu starp krieviem, zviedriem, poļiem komplektā ar lietuviešiem, dāņiem, vāciešiem. Livonijas karš beidzās, bet cīņas nerimās līdz pat Ziemeļu kara finālam.
Ja ebrejiem var ko pārmest, tad kļūdu, ņemot par pilnu krievu antisemītu atsauces uz Ļ. Gumiļovu. Šis autors ir spilgtu, aforismiem līdzīgu izteikumu fontāns, kura radītajā straumē patīkami plunčāties visiem, tajā skaitā tagadējam Krievijas diktatoram Vladimiram Putinam. Taču saturiski nekādas saistības starp Ļ. Gumiļovu un antisemītismu nav. Par to var pārliecināties no pretējā - krievebreju publicista Viktora Šnireļmana (Шнирельма́н, 1949) grāmatas “Hazāru mīts” (M., 2012) ar bezcerīgiem mēģinājumiem šādu saistību parādīt.
Nav apstrīdama V. Šnireļmana kompetence, kolekcionējot gadījumus ar antisemītisma iekļaušanu hazāru vēstures aprakstīšanā. Ļ. Gumiļovs nebija piedzimis 1909. gadā, kad Krievijas cara ģenerālis, pat personiski Nikolaja II mīlulītis Aleksandrs Ņečvolodovs (Нечволодов, 1864-1938) laidis klajā "Teikas par Krievzemi" (Сказания о Русской земле; nosaukums signalizē par darba mērķēšanu uz skolas vecuma bērniem), kurās pirmo reizi, pēc V. Šnireļmana vērtējuma, sasaistīta hazāru vēsture ar antisemītismu. Tagad pirmais interneta vēstījums par šo grāmatu ir tās atrašanās Krievijas Federācijas prezidenta bibliotēkā. Tāda, lūk, visas Krievijā valdošās šķiras nostāja. Pētnieks atracis arī pseidoopozīcijā esošo Krievijas komunistu vadoņa Genādijs Zjuganova pseidodisertāciju, kurā Krievijas vēsture sākta ar uzvaru pār Hazāriju: “Viltīgais stepju plēsoņa, Hazārijas kaganāts, greizsirdīgi sekoja tam, kā viņa pretinieks pieņemas spēkā.”
No tagadējā skatpunkta G. Zjuganova un viņam līdzīgo mēles un rakstu vingrinājumi kopš pagājušā gadsimta 90. gadu vidus kā 1:1 atbilst Krievijas propagandai attiecībā uz ļauno Ukrainu. Krievijas uzbrukumam Ukrainai bija atkārto Kijivas kaganāta uzbrukums Hazārijas kaganātam ar uzvaru, kas mūsdienu terminoloģijā atbilstu Krievijas iecerētajai uzzvarai trijās dienās. Sendienās tā sanāca, mūsdienās - nekā.
Karš Ukrainā ir pietiekams iemesls uztraukties par Krievijas nākotni. Tādējādi atkārtojas pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma motīvi, tajā skaitā vainīgo meklēšana par PSRS sabrukumu. Par vainīgajiem bieži vien tika nosaukti “hazāri”, t.i., ebreji, kuri sagrābuši varu Padomijā tāpat kā iepriekš Hazārijā ar likumsakarīgām sekām. Savu grāmatu V. Šnireļmans uzsāk ar apliecinājumu, ka “savdabīgs sižets... saistīts ar eifēmismu “hazāri” un priekšstatiem par "žīdhazāriem” mūsdienu antisemītisma diskursā” (attēlā).
Kā vienu no šādu eifēmismu iemiesojumiem viņš uzrāda 1993. gadā klajā laistu poēmu “Hazāri”. Ļaunas mēles teiktu, ka tā ir parodija par Ļ. Gumiļova mātes Annas Ahmatovas "Rekviēmu".
No ļoti plašā rīmējuma par "hazāriem" V. Šnireļmans ir izcēlis motīvu, ka 1917. gada “revolūcijas rezultātā latvieši un jūdi pārvērta krievu cilvēkus par vergiem" (attēlā).
Par rīmējuma autoru nosaukts B. J. Pinčukovs. Viņa cienītāji parūpējušies, lai poēma būtu visiem pieejama internetā, kā arī snieguši dažus paskaidrojumus par autoru. Īstenībā viņa vārds bijis Boriss Bessonovs un 1998. gadā viņš ņēmis bēdīgu galu 55 gadu vecumā. Nogalinājis viņu znots, kuru nohipnotizējuši Izraēlas specdienesti.
Tādējādi latvieši atzīti par hazāru paveidu. Poēmā figurē "latviešu strēlnieks", kura monologa daļu latviskosim. Lai vēsture iet savu gaitu pa riņķi un nākotnē piepildās poēmā "Hazāri" aprakstītā pagātne:
Ar disciplīnu krieviem švaki,
To krievu kņaziem vajag spēt,
Uz laiku, kad pie jums iet traki,
Mūs kaut aiz jūrām sameklēt.
Jau tad, kad Vladimirs jūs nokristīja,
Mūs nolīdzis viņš bija lietai tai,
Un Ļeņins arī nolīdzis mūs bija
Jūs pievērst viņa ticībai,
Kas visu jūsu sirdīm dārgo sagraut liek,
Un kņazus nonāvēt, ko jūs kopš seniem laikiem darāt,
Kā arī vienam otru lai jums apsist nieks,
Nekur jūs nespruksiet no pilsoņkara.
