Latvijas Banka (LB) aicina gan citas valsts pārvaldes iestādes, gan iedzīvotājus rīkoties tā, lai dubultotu iekšzemes kopprodukta pieauguma tempu, jo ekonomiskais pieaugums tagadējā ātrumā nozīmē saglabāt uz mūžīgiem laikiem salīdzinoši zemu dzīves līmeni caurmērā un ļoti zemu dzīves līmeni daudziem.
Pagājušajā nedēļā notika kārtējā ekonomikas un citi jomu ekspertu saruna, kuras tēma šajā reizē bija formulēta jautājuma veidā: “Kā panākt NOTURĪGU Latvijas tautsaimniecības izaugsmi?” Ievadvārdus teica LB Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste, ar tās komentāriem un viedokļiem apmainījās Rīgas Tehniskās universitātes inovāciju prorektore Liene Briede, Ārvalstu investoru padomes locekle un konsultāciju uzņēmuma "PricewaterhouseCoopers (PwC)" vadošā partnere Latvijā Zlata Elksniņa- Zaščirinska, telekomunikāciju uzņēmuma “Latvijas Mobilais telefons” viceprezidents mārketinga un biznesa attīstības jautājumos, valdes loceklis Ingmārs Pūķis un Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktora vietniece Ilze Zvīdriņa.
U. Rutkaste (attēlā) sāka ar visai nomierinošu apgalvojumu, ka Latvijas tagadējās ekonomikas izaugsmes potenciāls esot ap 2,5% gadā. Apgalvojums apstrīdams ar norādēm uz valsts iedzīvotāju kopskaita un jo īpaši uz darbspējīgo iedzīvotāju skaita sarukumu, uz ekonomisko nestabilitāti visā pasaulē un uz Latvijas novietojumu blakus agresorvalstij Krievijai. U. Rutkaste savu prognozi pieteica ar atrunām, ka tāds būtu ekonomikas pieaugums labākajā gadījumā, ja ārpasaules spiediens nepieaugtu un pārvaldes aparāts darbotos apmēram tādā līmenī kā tagad. Droši vien, ka Latvijas iedzīvotāji tik un tā paliks nosacītajā “zelta miljardā” starp astoņiem miljardiem zemeslodi apdzīvojošo cilvēku, taču dzīve nekļūst komfortabla tāpēc vien, ka citi, pārsvarā aiz trejdeviņām zemēm, dzīvo sliktāk. Tuvumā, turpretī, celtos salīdzinājumi par sliktu Latvijai, jo Eiropā daudzām valstīm kopprodukts uz vienu iedzīvotāju augstāks. Atšķirības starp sliktāku dzīvi šeit un labāku dzīvi citās Eiropas Savienības valstīs nebūs kompensējamas ar šo atšķirību samazināšanas, jo ar pieaugumu pa 2,5% gadā Latvijai nepietiks, lai vienas paaudzes laikā sajustu dzīves līmeņu izlīdzināšanos. Sliktās dzīves rādītājs būs aiziešana pensijā, kas kompensēs labi ja 1/5 daļu no algota cilvēka ienākumiem. Tas pats sakāms par cilvēkiem, kuriem nāksies pāriet no algas pie pensijām un pabalstiem priekšlaicīgi slimību un citu nelaimju dēļ. Arī daudzu strādājošo algas būs zemas salīdzinājumā ar labāk iekārtojušos cilvēku algām un citiem ienākumiem.
Daudzas individuālās un kopējās nepatikšanas novērstu Latvijas kopprodukta pieaugums par 5% gadā. U. Rutkaste aicināja runāt par trijām kopprodukta pieauguma komponentēm: lielāku nodarbināto skaitu, kapitālieguldījumiem un cilvēku kvalifikāciju.
Tas izklausās pašsaprotami, ka lielāku kopproduktu spētu radīt lielāks nodarbināto skaits. Darbaspēka ievešana no ārzemēm sarunas gaitā vairākkārt tika pieminēta, bet U. Rutkaste aicināja koncentrēties uz to, kā piedabūt strādāt algotu darbu nedaudz vairāk nekā 70 tūkstošus cilvēku darbspējas vecumā, kuri darba vietās nav uzskaitīti. Centrālā statistikas pārvaldes jaunākā informācija satur tādu pamācošu sakritību, ka 1. janvārī valstī dzīvojošais viens miljons un 872,5 tūkstoši cilvēku 1. ceturksnī Latvijā aizpildījuši 872,4 tūkstošus darba vietu. Tātad tieši miljons iedzīvotāju algotam darbam pārāk mazi, veci, slimi vai labi paslēpušies, bet nepilni 900 tūkstoši cilvēku uztur valsti, sevi un visus pārējos valsts iedzīvotājus.
U. Rutkaste teicās saprotam, ka darbspējas vecums negarantē reālas darba spējas. Ne reizi vien jau iepriekš rīkotas kampaņas ar bezdarbnieku un citu nestrādājošo cilvēku uzrunāšanu, kuru rezultāts parasti ir atrunāšanās, ka daudziem cilvēkiem vajadzētu noformēt invaliditāti. Taču valsts iestādes nebūt nealkst uzmākties cilvēkiem ar invaliditātes piešķiršanu, kas valstij uzliek pienākumu maksāt invalīdiem pensijas un pabalstus. Runas par invalīdu iesaistīšanu darbā atduras pret jautājumiem, cik lieli papildu izdevumi būs vajadzīgi vispirms viņu rehabilitācijai un tālāk darba vietu subsidēšanai. Statistiķu gatavība jebkurus izdevumus iegrāmatot kā iekšzemes kopprodukta pieaugumu nav garantija, ka šie izdevumi nesīs atdevi.
I. Zvīdriņa (attēlā) sarunā apliecināja savas ministrijas gatavību apgūt neierobežoti lielus līdzekļus, lai jebkuru narkomānu nezināmi ilgā laikā padarītu par darba pirmrindnieku, bet neizrādīja nekādu izpratni un atsaucību U. Rutkastes aicinājumiem novirzīties no gadu desmitos nostiprinātajiem darbošanās un runāšanas stereotipiem.
Kā vēl vienu darbaspēku avotu U. Rutkaste minēja valsts pārvaldes iestādes. Ja tajās nodarbināto cilvēku skaitu, kas attiecībā uz 1000 iedzīvotājiem Latvijā esot 33,3 cilvēki, izdotos samazināt zem 25 cilvēkiem, kādu skaitu uzrāda Itālija (ar jautājumu par datu ticamību), tad izbrīvētos vēl 17 tūkstoši cilvēku.
Iekšzemes kopprodukta pieaugumam vajadzētu pieaugt ne linerāri atbilstoši papildu 70+17=77 tūkstošiem nodarbināto, bet daudz straujāk, jo Latvija taču negatavojas tagadējos bezdarbiekus un atlaistos ierēdņus pēc totalitāro režīmu parauga ievietot darba nometnēs ar zemu darba ražīgumu. Tieši otrādi, ekonomikai jāattīstās un darba vietām jākļūst pievilcīgākām, lai piesaistītu tos, kuri līdz šim brāķējuši legālās darba vietas. Būtu jāizveido augšupejoša spirāle, kurā labāk apmaksāts, vieglāks, interesantāks darbs piesaista nākamos darbiniekus, bet viņu papildu darbs rada līdzekļus, ko uzņēmumi un valsts novirza vēl spējīgākas ekonomikas veidošanai ar vēl pievilcīgākām darba vietām.
Pagaidām spirāle lejupejoša, jo ekonomika zaudē savas funkcionēšanas priekšnoteikumus. U. Rutkaste atzīmēja gan medicīnas, gan izglītība sistēmu vājumu. “Tas produkts, kas nonāk augstskolās, ir ļoti zemas kvalitātes,” skolu darbu kritiski novērtēja L. Briede (attēlā). “Mums jāvelta lieli resursi, lai jaunieši kļūtu spējīgi vispār sākt studēt." Ar to domāts ne kārtējais algu pielikums skolu skolotājiem, bet augstskolās patērējamais laiks un nauda, lai jaunieši iegūtu vismaz vienas specialitātes studēšanai vajadzīgās priekšzināšanas vidusskolas līmenī.
Vēl vienu lejupjošas spirāles posmu analizēja I. Pūķis (attēlā). Tajā notiek vainīgo meklēšana par to, kāpēc dzīves līmenis neatbilst gaidām un iztērētajiem resursiem: “Mums ir dziļas aizdomas, ka jūs te visi esat zagļi. Tāpēc mēs viens otru kontrolējam un no tā ļoti nogurstam.” Sagurušie cilvēki nekādas lielās vērtības producēt nespēj un turpina vainot viens otru par nemaz neradīto vērtību nozagšanu, izšķērdēšanu utt.
Visas iepriekš iezīmētās problēmas cer atrisināt ar naudu. “30 gadus mēs kolektīvi gaidām laimes lāci: atnāks ārzemju investors inovators un par visu samaksās, bet viņš nenāk un nenāk,” atzina I. Pūķis. Tas nenozīmē, ka investori vispār nav atnākuši. Tas nozīmē, ka ne no viena liela investora, ne no visiem investoriem kopā nav sagaidīta tik liela nauda, lai pietiktu ekonomikas pārvirzīšanai uz sarežģītāku un dārgāku produktu ražošanu.
Tagadējie ģeopolitiskie riski izvirza jautājumu ne vairs par Latvijā veikto ārzemju ieguldījumu pietiekamību inovācijām, bet pietiekamību tam, lai investoriem būtu ļoti nepatīkami ieguldījumus norakstīt zaudējumos un pamest Latviju kā pārāk riskantu vietu. “Ļoti daudzi ārvalstu investori ir noraizējušies,” apstiprināja Zlata Elksniņa-Zaščirinska (attēlā). “Tie uzņēmumi, kuri šeit jau ir, ģeopolitisko situāciju saprot un investīcijas plānot turpina, bet jaunu investoru ir maz.”
Latvijas iedzīvotājiem aiziet no Latvijas daudz grūtāk nekā ārzemju investoriem. Tāpēc atliek gan uzņēmēju, gan mājsaimniecību un indivīdu līmenī atlicināt resursus ieguldījumiem uzņēmējdarbībā un mājokļos, cilvēku veselībā un izglītībā. Valsts pārvaldē strādājošajiem jāapzinās, ka NOTURĪGS kopprodukta pieaugums kaut tikai par 2,5% gadā nav tikpat pašasaprotams, kā algas ierēdņiem. Valsts aparātam nāksies ļoti censties, nevis lai sasniegtu vairāk, bet lai paildzinātu pašreizējo situāciju.
